Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

Cilvēks ir gana gudrs, lai iznīcinātu sugas, taču joprojām nav atradis paņēmienu, kā kaut vai vienu no iznīcinātajām sugām atjaunot. Tomēr, šķiet, lielāko daļu cilvēku šis fakts ne­uztrauc. Eksistē pat tādi tā "zooloģijas visziņi", kuri sugu iz­miršanu uzskata par dabisku evolūcijas sastāvdaļu un apgalvo, ka šie dzīvnieki izmirtu tik un tā. Es esmu stingri pret tādiem uzskatiem. Nav nekāda pamata piesaukt evolūcijas dabisko gaitu. Vai arī tā ir tikai aizbildināšanās. Tikpat labi varētu teikt, ka noasiņojošam cilvēkam kāds asins bankas īpašnieks būtu tiesīgs paskaidrot: "Zini, veco zēn, mums gan asiņu pil­nīgi pietiek, tomēr tev tās pārliet nevaram, jo, saskaņā ar notei­kumiem, tev pienācis laiks mirt."

Citi cilvēki saka: "Jā, bet tas viss noticis senos laikos, ne mūs­dienās. Tagad ir rezervāti un tamlīdzīgas vietas, kur dzīvnieki ir drošībā. Mūsdienās tādas lietas vairs nenotiek." Šādiem labti­cīgajiem es varu minēt vairākus gluži mūsdienīgus skaitļus, lai padarītu ainu skaidrāku. Katru gadu "ievācot ražu" - tieši šāds ir procesa apzīmējums - tiek nogalināti sešdesmit līdz septiņ­desmit tūkstoši vaļu. Zinātnieki gan ir brīdinājuši, ka, turpinot izkaušanu šādā tempā, vairākām vaļu sugām draud izmirstība, un rezultātā pienāks gals arī pašai vaļu "ražas vākšanai" - taču slepkavošana turpinās. Tā vien liekas, ka vaļu mednieku devīze ir - "pie velna rītdienu, ka tik nauda ripo šodien".

Dzīvnieki tiek iznīcināti daudzos un dažādos veidos, un ne­pavisam ne visus izkauj gaļas vai kažokādu iegūšanai, vai arī tāpēc, ka radījumus uzskata par kaitīgiem. Dažādas Austru­mos dzīvojošas degunradžu sugas izkautas tik plašos apmēros, ka šobrīd sugu pārstāv vairs tikai pārsimt īpatņi, un iemesls ir muļķīgais pieņēmums, ka degunradžu ragiem piemīt dzi­mumtieksmi vairojošas īpašības - iedzerot raga pulverīti, veci vīri atgūstot spēkus un varot piesaistīt jaunu meiteņu uzma­nību; turklāt tas viss notiek tādā pārapdzīvotā pasaules malā, kur lielāku labumu dotu kontraceptīvi līdzekļi, nekā stimula­tori. Iznīcinājuši praktiski visus degunradžus Indijā, Sumatrā un Javā, šie ļaudis tagad raida skatienus Āfrikas virzienā, un tā vien baidos, ka Āfrikā dzīvojošajiem degunradžiem lemts lik­tenis nākamajiem nonākt uz iznīcības slidenās takas.

Piemēram, aplūkosim piemēru ar valzirgiem. Kad eskimosi medīja valzirgus pārtikai, viņi šo dzīvnieku varenajos ilkņos iz­grieza brīnumskaistus, smalkus rakstus. Kad šo eskimosu mākslu "atklāja" inteliģentākā cilvēces daļa, izrotātie ilkņi kļuva par modes kliedzienu, un tagad valzirgus medī vienīgi ilkņu dēļ. Patiesību sakot, slaktiņi notiek tik plašos apmēros, ka arī valzirgi, visticamāk, drīz vien pazudīs no zemes virsas. Jau ta­gad tie iekļauti apdraudēto sugu sarakstā.

Minēsim vēl vienu piemēru, kas raksturo tādu cilvēku loģiku, kuriem nav nekādu zināšanu par dabu. Āfrikā tika secināts, ka savvaļas dzīvnieki pārnēsā vīrusu - miega slimības izraisītāju.

Tika pieņemts lielisks plāns - lai pasargātu cilvēku un viņa vēr­tīgos ganāmpulkus (kas gan tolaik, gan tagad strauji noēd visu veģetāciju un pārvērš plašas teritorijas putekļainos tuksnešos), nogalināt visus savvaļas dzīvniekus. Jau bija izšauts pusmiljons zebru, antilopju, gazeļu un citu dzīvnieku, kad tika atklāts, ka slimību var pārnēsāt arī mazāki dzīvnieki. Tādējādi tik brīniš­ķīgo dzīvnieku izkaušana plašā apjomā izrādījusies pilnīgi ne­vajadzīga.

Ļaudis satraucas par to, ka ik gadus uz Lielbritānijas ceļiem iet bojā daži tūkstoši cilvēku. Protams, tā ir traģēdija - taču tikai nedaudzi cilvēki zina, ka uz ceļiem katru gadu iet bojā divi miljoni putnu. Kāds dāņu zinātnieks noskaidrojis upuru skaitu uz ceļiem pavisam mazā teritorijā: 3014 zaķi, 5377 eži, 11 557 žurkas, 27 834 dažādi mazi zīdītāji, 111 728 putni, 32 820 abinieki. Šie skaitļi, protams, atspoguļo tikai situāciju uz liela­jiem ceļiem; ja pieskaitītu ari uz lauku ceļiem bojā gājušos, kopējais skaitlis droši vien trīskāršotos. Ja kādā valstī uz ceļiem ietu bojā tik milzīgs skaits cilvēku, saceltos tādi protesti un vai­manas, ka jebkurai valdībai nāktos izdot pavēli par automobiļu aizstāšanu ar zirgu pajūgiem. Nevarētu teikt, ka es vēršos pret motorizētu transportu principā, taču ceru, ka mans viedoklis ir skaidrs.

Cilvēkiem joprojām nav saprotams, ka tā daļa pasaules kartē, kas atvēlēta savvaļas dzīvnieku rezervātiem, ir niecīga kā kniepadatas galviņa - viss pārējais ir viens vienīgs cilvēces re­zervāts. Pat tad, ja rezervāts nodibināts, ir vajadzīgi līdzekļi tā pienācīgai uzturēšanai. Lielākā daļa valdību atvēl naudu faunas vai tās vides aizsardzībai gaužām negribīgi (ja vien sabiedrība nav sacēlusi protestu vētras vai sagadījies, ka aizsargājamais dzīvnieks ir īpaši pievilcīgs), savukārt citām naudas vienkārši nepietiek.

Nepavisam nevēlos, lai manis ieskicēto ainu kāds uzskatītu par pārlieku drūmu. Es varētu piepildīt ar šo apdullinošo statistiku visu grāmatu un pierādītu vienīgi to, ka no visiem radījumiem, kādi jebkad dzīvojuši uz zemes - gan seno laiku plēsīgajiem milzu rāpuļiem, gan mūsdienu radījumiem -, vis­alkatīgākais, nesaprātīgākais un asinskārākais plēsoņa ir cil­vēks. Turklāt ar šādu izturēšanos viņš nodara neizdzēšamu ļaunumu arī pats sev. Tā ir gluži kā pašnāvība - kā savulaik romieši, iznīcinot pasauli, iznīcināja paši sevi.

Protams, pasaulē ir rezervāti, dabas parki un tamlīdzīgas vietas, tomēr vēlos citēt kādu lielisku grāmatu, no kuras es iz- raudzījos moto šai nodaļai, - "Valdību organizētajiem dzīv­nieku aizsardzības pasākumiem ir nozīme tikai tad, ja piešķirti arī līdzekļi šo mērķu īstenošanai". Mēs varbūt varam piedot saviem senčiem viņu grēkus, jo "viņi nezināja, ko tie dara" - bet vai šajā tehnoloģiju laikmetā, ar ko mēs tik ļoti lepojamies, mēs varam piedot paši sev, ka joprojām neņemam vērā to, ko saka patiesi zinoši cilvēki - profesionāli zoologi, ekologi, dzīv­nieku aizsargātāji vai vienkārši saprotoši un tālredzīgi ļaudis? Mēs jau esam izkāpuši uz Mēness - patiesi ievērojams sasnie­gums. Bet vai esam to paveikuši tikai vēl dažu minerālu dēļ - vai varbūt Mēnesim jākļūst par pirmo atspēriena punktu ceļā uz citām planētām, uz kurām, iespējams, sastopama dzīvība? Ja mēs grasāmies soļot no planētas uz planētu un itin visur atstāt tādu pašu jucekli, kādu esam radījuši paši savā pasaulē, tad uzskatu, ka zvaigžņu projektiem atvēlētās milzu naudas summas daudz prātīgāk būtu izmantot, lai sadziedētu vismaz dažas pašu zemē cirstās brūces.

Dzīvās dabas aizsardzība gan mūsu pašu, gan nākamo pa­audžu labā ir gan gigantisks, gan komplicēts pasākums. Pasaulē ir daudz valstu, kur, kā jau minēju, dzīvniekiem piešķir aizsar­dzību "uz papīra", jo valdība gan izdod likumu kāda noteikta radījuma aizsardzībai, taču nepiešķir pietiekami daudz naudas, lai rezervāta projektu īstenotu, nedz arī nodrošina pietiekami lielus līdzekļus, kas ļautu reiz izveidotā rezervāta darbību pie­nācīgi kontrolēt. Es kādā valstī apvaicājos par rezervātiem, atbildīgais par faunas saglabāšanu atritināja milzu karti, kas bija noklāta ar zaļiem plankumiem. Viņš man lepni paskaid­roja, ka visi šie plankumi esot rezervāti. Pēc tam es kā neviļus apvaicājos, vai šo teritoriju izvēli pārvēršanai rezervātos apstiprinājuši zoologi, ekologi vai biologi. "Nav gan," atbildīgā amatpersona atteica, "tādiem pasākumiem trūkstot naudas." Es turpināju izprašņāt, vai teritorijās - iespaidīgajos zaļajos laukumos - veikti pētījumi par to, kādi dzīvnieki tur sasto­pami un cik tur piemēroti dzīves apstākļi. Arī tas nebija darīts, jo, kā atbildīgais paskaidroja, valdībai nepietiekot līdzekļu vajadzīgo speciālistu algošanai… Vaicāju, vai šajos rezervātos vismaz notiek patrulēšana? Nē, nevarot atļauties algot sargus vai uzraugus… Tātad patiesībā zaļie plankumi skaistajā kartē nenozīmēja neko.