Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

Lai kā arī būtu, mēs aizvilinājām labo doktoru uz Maikla māju, dāsni salējām dzērienus, un drīz vien mūsu upuris mil­zīgas džina un tonika porcijas iespaidā pavisam atmaiga. Es sāku stāstīt par Raundas salas problēmu un tās milzīgo nozīmi pasaules mērogā. Labais doktors klausījās un piekrītoši māja ar galvu. Kad mana runas straume izsīka, kancelē kāpa Vahabs un paskaidroja, ka truši ir nolemti lēnai bada nāvei. Viņš uz­būra tik šausminošu iztēles ainu, ka mums visiem acis pie­plūda asarām. Pēc tam cīņā metās Džons un nolasīja zinātniski pamatotu lekciju par Raundas salas bioloģisko nozīmi un uz­svēra, ka būtu noziegums atstāt to trušiem izpostīšanai. Visas mūsu uzstāšanās laikā labais doktors piekrītoši māja ar galvu un izmeta uzmundrinošas piezīmes - "pilnīgi pareizi - es pie­krītu - jā, jā, tas tiesa". Kad beigu beigās mums aptrūkās sakā­mā, viņš mūs pamatīgi pārsteidza, teikdams: "Bet es nudien nesaprotu, kāds tam visam sakars ar mani."

Es samulsis paskatījos uz viņu.

- Jūs taču esat doktors Glenfids Balmorals, vai ne?

- Jā, - mūsu viesis apjucis apstiprināja.

- No Zvēru un putnu aizsardzības biedrības?

- Nē, nē, - doktors izlaboja, - no Cietspārņu aizsardzības biedrības.

Tas izrādījās nepareizais doktors. Kurš gan būtu varējis iedo­māties, ka eksistē divi doktori ar tik neparastu vārdu? Vislielāko sarūgtinājumu man sagādāja tas, ka biju palaidis garām lekciju par lamantīniem.

Tajā pašā laikā no retajām Raundas salas palmām tika ievāk­tas sēklas un sekmīgi uzdiedzētas Maurīcijas botāniskajā dārzā, savukārt mums Džērsijā ar ievērojamiem panākumiem izdevās no Raundas atvesto rāpuļu vairošanās. Bija piedzimuši divsimt trīsdesmit pieci Gintera gekona pēcnācēji, trīssimt divdesmit septiņi Telfēra scinki un trīsdesmit viens Raundas boa čūskas mazulis - tas droši vien bija visievērojamākais sasniegums. Mēs bijām aizdevuši scinkus un gekonus pavairošanas koloniju vei­došanai zoodārziem ASV, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, Ho­landē un Kanādā, tādā kārtā nodrošinot stabilu populāciju nebrīvē. Protams, dažas boa čūskas tika nosūtītas uz Kanādas Rāpuļu pavairošanas fondu, kura īpašnieka Džefa Gahertija ār­kārtīgi dāsnais ziedojums bija ļāvis mums Džērsijā uzcelt pa­šiem savu rāpuļu māju.

Nu mums bija gan palmas, gan rāpuļi, kurus nogādāt atpakaļ Raundā, un ceļā vairs stāvēja tikai šis nepievilcīgo iebrucēju bars. Mums bija "šejiene", kur no jauna ievest augus un dzīvnie­kus, taču "šejiene" vēl nebija sagatavota.

Kopš pirms daudziem gadiem apciemoju Jaunzēlandi, es pa­stāvīgi uzturēju kontaktus ar turienes Savvaļas dzīvnieku dienestu, kas varbūt ir pats labākais pasaulē. Vienā no savām vēstulēm es ieminējos par Raundas problēmu un lūdzu kādu padomu, jo zināju, ka Jaunzēlandes attālākajās salās arī bijušas briesmīgas grūtības ar žurkām un meža kaķiem. Dons Mērtons savā atbildes vēstulē teica, ka, iespējams, varēs šo mūsu pro­blēmu atrisināt. Viņi esot ieviesuši jaunu, īpaši zīdītājiem do­mātu indi, kas, atšķirībā no strihnīna, nesagādā sāpes, turklāt saglabā iedarbību dažādās temperatūrās. Dons vēl piebilda, ka Savvaļas dzīvnieku dienests varētu uzklausīt viņa lūgumu un ļaut Donam pašam un dažiem viņa kolēģiem paņemt atvaļinā­jumu, lai viņiem būtu iespēja sniegt mums savus eksperta pa­kalpojumus. Tas izklausījās gandrīz pārāk labi, lai būtu patiesi, bet pavisam drīz Dons un viņa draugi tiešām ieradās Maurīcijā, sev līdzi vezdami, Dievs vien zina, cik nāvējošās zāles, kā arī teltis, brezenta gabalus un citu nepieciešamu ekipējumu. Mēs zinājām, ka darbs būs ilgs, jo mūsu uzdevums - noindēt visus trušus trīssimt piecdesmit akru lielajā, mēness virsmai līdzīgajā teritorijā - nebūs viegls. Visu smago kravu vajadzēja nogādāt Raundā ar helikopteru, jo nebūtu iespējams piebraukt ar lai­vām un uzstiept mantas gandrīz pilnīgi stāvajās klintīs. Līdzko viss bija sakravāts un mēs bijām gatavi doties savā nozīmīgajā misijā, salūza valdības helikopters, uz kuru bijām paļāvušies. Doma, ka varbūt nāksies pasākumu atlikt uz vēlāku laiku, dzina mūs izmisumā, tomēr labvēlīgais liktenis nāca talkā. Austrālijas jūras spēku eskadras mīnu kuģis bija iegriezies Maurīcijā drau­dzības vizītē, un uz kuģa klāja atradās lielisks, jauns helikopters. Mēs drudžaini metāmies zvanīt Austrālijas sūtnim, kurš laipni atsaucās uz mūsu lūgumu un vēlēja jūras spēkiem mums palī­dzēt. Viņas Majestātes Austrālijas kuģis "Kanbera" nogādāja Donu, viņa komandu, aprīkojumu, indi un ūdens krājumus se­šām nedēļām uz Raundas salu (pašā salā ūdens nebija sasto­pams), un tad helikopters visu kravu (dzīvo un nedzīvo) izcēla vienīgajā salas laukumiņā, ko varētu nosaukt par līdzenu. Tad Dons un viņa komanda ierīkoja nometni un ķērās pie rīko­šanās.

Vissmagākajos apstākļos viņi veica apbrīnojamu darbu un pēc sešām nedēļām bija iznīcinājuši, kā Dons uzskatīja, visus trušus. Lai būtu par to pilnīgi droši, viņi pēc gada vēlreiz iera­dās salā. Iemesls bija pilnīgi skaidrs: ja būtu izdzīvojis kaut pusducis abu dzimumu trušu, visai indēšanai būtu bijis tikai ierobežojošas atšaušanas efekts, jo izdzīvojušie truši parūpētos par populācijas sprādzienveida atjaunošanu, un mēs atkal būtu nonākuši sākumpunktā. Tomēr nekur nemanīja ne miņas no trušiem, un Dons man nosūtīja dažas iepriecinošas fotogrāfijas, kurās bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzi­numu kārtiņu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja. Pro­tams, darbs vēl nebija galā, jo vajadzēja iestādīt palmas un, ce­rams, arī cietkoksnes kokus. Tomēr mēs ticam, ka piecdesmit gadu laikā sala jau ievērojami līdzināsies tai, kāda tā bijusi pirms divsimt gadiem, un sniegs drošu patvērumu saviem kād­reizējiem īpatnējiem un neatkārtojamiem iemītniekiem.

Nesen mūs apciemoja ievērojamais rakstnieks Ričards Adamss, kurš sarakstījis neparasto bestselleru par trušiem ar no­saukumu "Watership Down". Džeremijs izrādīja viesim mūsu kolekciju un, kā jau parasti, ar pieaugošu aizrautību stāstīja par mūsu darbu un īpaši par tā plašo sazarojumu. Viņš dedzīgi stāstīja Adamsa kungam visos sīkumos par mūsu darbu Raun­das salā, kad pieļāva kļūdu.

- Jā, - Džeremijs sajūsmināts klāstīja, - un, kad nu kazas bija izšautas, mums izdevās tikt vaļā no trim tūkstošiem tr… tr… tr… - Džeremijs sastomījās un apklusa. Kā lai pastāsta "Wa- tership Down" autoram, ka esam iznīcinājuši trīs tūkstošus trušu, un vienlaikus neiemanto viņa nepatiku?

Kādu brīdi abi klusēdami vērās viens otrā. Džeremijs arvien košāk pietvīka.

- Viss kārtībā, - Ričards Adamss miermīlīgi teica. - Nezin kāpēc visi domā, ka man ļoti patīk truši tāpēc vien, ka esmu par tiem sarakstījis grāmatu.

Tā trests ar Maurīcijas salas valdības atbalstu un ar Jaunzē­landes Savvaļas dzīvnieku dienesta un Austrālijas jūras spēku palīdzību izglāba Raundas salu. Kā es rakstīju Rodžeram Pai- nam, mēs bijām izglābuši "šejieni", lai "viņus" varētu no jauna nogādāt mājās. Bet vēl svarīgāk - es uzskatu, ka ar šo sasnie­gumu mēs bijām pacēluši tradicionālo izpratni par "zoodārzu" augstākā pakāpē. Mēs bijām pierādījuši ne vien to, cik milzīga nozīme ir pavairošanai nebrīves apstākļos, neatkarīgi no tā, vai tā notiktu Džērsijā, vai sugas dzimtajā vietā, bet arī to, kā zoo­dārzs var palīdzēt savu dzīvnieku dabiskās vides atjaunošanā un aizsardzībā.