Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

Šī pēdējā nodaļa ir atbilstošākais "Džeralda Darela labākā mantojuma" noslēgums. Spēcīgais, saviļņojošais sauciens pēc palīdzības savulaik noslēdza Džerija stāstījumu par ekspedīciju uz Sjerraleoni, un jau tolaik, 20. gs. sešdesmito gadu vidū, iz­skanēja kā lūgums nākamajām paaudzēm.

Turpinādams iznīcināt dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž, jo saprātīga dabas aizsardzība vienlaikus nozīmē arī visas cilvēces aizsardzību.

"Izmirušie un apdraudētie dzīvnieki"

Mana kabineta apjomīgajā grāmatplauktā atrodami divi biezi sējumi sarkanos vākos, kas nemitīgi piesaista manu uzma­nību. Šie sējumi ir pirmais, ko ieraugu no rīta, un arī pēdējais, kam pārlaižu acis, kad vakaros dodos mājup. Tie ir kā pastāvīgs atgādinājums. Tā ir Starptautiskās Dabas aizsardzības apvienī­bas publicētā "Sarkanā grāmata". Pirmajā sējumā uzskaitīti zīdītāji, otrā - putni, kuriem šobrīd visā pasaulē draud iznīcība, turklāt lielākoties cilvēku darbības tiešā vai netiešā ietekmē.

Šobrīd tie ir tikai divi sējumi, taču tiks publicēti vēl citi, un reiz garā sējumu rinda veidos ārkārtīgi nomācošu skatu, jo vēl nā­kamais būs veltīts rāpuļiem un abiniekiem, vēl viens - zivīm, un vēl viens - kokiem, krūmiem un citiem augiem.

Reiz es sniedzu interviju kāda laikraksta reportierim, un viņš man uzdeva jautājumu:

- Sakiet, Darela kungs, cik apdraudēto dzīvnieku sugu pavi­sam eksistē?

Es toreiz piegāju pie grāmatplaukta, paņēmu abus biezos, sarkanos sējumus un iesviedu viņam klēpī.

- Neesmu pārliecināts, - es teicu. - Man pietrūkst drosmes tos visus saskaitīt.

Reportieris paskatījās uz apjomīgajām grāmatām un tad šaus­mās pacēla acis.

- Dievs debesīs! - viņš iesaucās. - Nevar taču būt, ka tie visi ir apdraudēti?

- Ak, nē, te patiesībā ir tikai puse, - es paskaidroju. - Šajos sējumos uzskaitīti tikai putni un zīdītāji.

Reportieris bija acīm redzami satriekts, jo pat šobaltdien lielākā daļa cilvēku neapzinās, kādā apjomā mēs iznīcinām paši savu pasauli. Mēs uzvedamies kā plānprātīgi bērni, kas komplicētā, brīnišķīgā dārzā palaisti savā vaļā ar indēm, zā­ģiem, sirpjiem, bisēm un citiem ieročiem, un pamazām, tomēr neatlaidīgi pārvēršam to tukšā, neauglīgā tuksnesī. Ir pilnīgi ie­spējams, ka pāris aizvadītu nedēļu laikā no zemes virsas uz mūžu pazudis viens zīdītājs, viens putns, viens rāpulis un viens augs vai koks. Ceru, ka tā nav noticis, tomēr pilnīgi skaidri zinu, ka viens zīdītājs, putns, rāpulis un koks vai augs šajā laika posmā ir bīstami pietuvojies iznīcībai.

Pasaule ir tikpat trausls un sarežģīts veidojums kā zirnekļa tīkls, un, gluži kā zirnekļu tīklā, pietiek aizskart vienu pave­dienu, lai satricinājums izplatītos pa visu tīklu. Taču mēs ne tikai pieskārāmies tīkla pavedieniem, mēs tos saplosām, izrau­jot tīklā lielus caurumus, un esam uzsākuši tādu kā bioloģisko karu pret visu pasauli. Bez kādas vajadzības izcērtam mežus, radot putekļu ielejas, un rezultātā pārveidojam klimatu. Mēs sagāžam upēs rūpnieciskos atkritumus un šobrīd piesārņojam gan jūru, gan gaisu.

Tikko kāds ierunājas par dabas aizsardzību, pārējie tūlīt pat nospriež, ka kāds dedzīgs dzīvnieku mīļotājs vienkārši vēlas pasargāt pūkainu koala lācīti vai kaut ko tamlīdzīgu. Tomēr dabas aizsardzība neaprobežojas ar to vien. Dabas aizsardzība nozīmē pasargāt visu dzīvo - vienalga, koku vai zaļo augu, vai arī pašu cilvēku. Jāatceras, ka pēdējo pārsimt gadu laikā mums gaužām sekmīgi izdevies iznīcināt vairākas ciltis, kurām mūs­dienās lieliem soļiem seko vēl citas - Patagonijas indiāņi, eski­mosi, un tā tālāk. Ar savu bezrūpīgo, alkatīgo un aprobežoto attieksmi mēs nākamo piecdesmit gadu laikā vai pat vēl ātrāk būsim radījuši tādu bioloģisko situāciju, ka pasaulē vispār būs bīstami dzīvot. Mēs vairojamies kā žurkas, un šo neprātīgo sprādzienu kaut kā vajag apturēt. Visām pasaules valdībām, vi­sām mūžīgā naidā esošajām reliģiskajām un politiskajām ap­vienībām pienācis laiks atvērt acis un saprast situāciju - ja turpināsim ignorēt patiesību, tad, vairojoties kā žurkas, mēs kā žurkas arī nosprāgsim.

Kaut arī mani visvairāk satrauc dzīvnieku aizsardzība, es lieliski apzinos, ka jāaizsargā ir arī viņu apdzīvotā teritorija, jo dzīvnieku var vienlīdz pamatīgi iznīcināt gan ar ieroci, slazdu vai indi, gan vienkārši izpostot viņa dabisko vidi. Man bieži vaicā, kāpēc es šos jautājumus tik ļoti ņemu pie sirds; es tādos gadījumos vienmēr atbildu, ka visu mūžu esmu juties laimīgs cilvēks, jo pasaule man sniegusi tik daudz prieka. Tādējādi es jūtos dabai parādā un vēlos darīt visu, kas manos spēkos, lai šo parādu nomaksātu. Dzirdot tādu atzīšanos, cilvēki mēdz uz mani noraudzīties ar pamatīgu apjukumu, it kā es būtu pateicis kaut ko nepiedienīgu - taču es vienkārši vēlos, lai cilvēki apjaus­tu, ka viņi ir pasaulei parādā, un aicinu kaut ko darīt tās labā.

Es katru dienu saņemu daudz vēstuļu, un vienmēr kādu rakstījuši cilvēki, kas interesējas par dabas aizsardzību. Viņi vaicā, vai tā tiešām ir tik nepieciešama. Kā jau tikko paskaid­roju, es uzskatu, ka ir; manuprāt, tā ir viena no lielākajām ne­pieciešamībām pasaulē, kur tik daudz tiek darīts pilnīgi bez vajadzības; dabas sargātāji neceļ brēku par neko. Turklāt es saņemu vēstules no cilvēkiem, kuri, šķiet, nekad nav paska­tījušies apkārt. Viņi saprot vienīgi skaitļus, kas skaidri un gaiši uzrakstīti uz papīra. Šādiem cilvēkiem es arī piedāvāju skaitļus. Tieši šādiem gadījumiem var izmantot divus piemērus no Zie­meļamerikas, kas lieliski pierāda cilvēka postītāja pieeju.

Kad eiropieši pirmo reizi piestāja Ziemeļamerikas krastos, tur dzīvoja divu sugu dzīvnieki, kuru skaits pārspēja visu, kas pasaulē pazīstams. Viens no šiem dzīvniekiem bija Ziemeļame­rikas bizons. Vispirms to izkāva gaļas dēļ. Vēlāk to kāva valsts politikas nolūkos - ar mērķi nomērdēt badā indiāņus, kuri bez bizoniem nespēja izdzīvot. Bizons indiāņiem nozīmēja visu pasauli - viņi izmantoja pat kaulus un ādu. Plaši pazīstamais "Bizonu Bils" Kodijs reiz vienā dienā nogalināja divsimt piec­desmit bizonu. Cilvēkiem, kas vilcienā šķērsoja bizonu zemes, nācās aizvērt logus, lai glābtos no pūstošo dzīvnieku smakas, jo tolaik bizonus nokāva vienīgi tādēļ, lai iegūtu mēli, kas tika uz­skatīta par delikatesi, savukārt ķermeņi tika atstāti turpat slep­kavības vietā. Par laimi, bizonus īstajā brīdī izdevās glābt, taču tagad atlikušas tikai niecīgas paliekas no tiem miljoniem, kas reiz rībināja Ziemeļamerikas prērijas.

Otrais dzīvnieks bija klejotājbalodis - iespējams, visdaudz- skaitlīgākā putnu suga, kāda pasaulē jebkad pastāvējusi. Klejo- tājbaložu bari, kuros ietilpa ap divi miljoni putnu, lidojumā aizsedza debesis, un, nosēžoties kokos, tie aplauza pat ievēro­jami resnus zarus. Neviens neticēja, ka ļoti gardos putnus, kuru bija tik bezdievīgi daudz, jebkad būtu iespējams iznīcināt. Tā­pēc viņus kāva bez paguruma - izšāva pieaugušos putnus, no ligzdām izzaga olas un mazuļus. 1869. gadā vienā pašā vietā tika sagūstīti septiņi ar pusi miljoni klejotājbaložu. 1879. gadā Miči- ganas štatā noķēra apaļu miljardu putnu. Viss tikai tāpēc, ka šos putnus "nebija iespējams" iznīcināt - to bija tik daudz un tie vairojās tik naski.

Pēdējais klejotājbalodis pasaulē nobeidzās Sinsinati zoo­dārzā 1914. gadā…