ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Zvans. Starpbrīdis beidzies. Vismaz tā vajadzētu domāt.

Skolotājas ieiet klasēs. Klases ir tukšas. Skolotājas pieiet pie logiem un sašutušas raugās lejup skolas pagalmā. Skolas pagalms ir pārpildīts. Skolotājas ielaužas direktora kabinetā, lai visas kopā sūdzētos.

— Atsēdieties, cienītās dāmas! — viņš saka. — Skolas ap­kalpotājs man nupat ienesa «Minhenes Ilustrētā» jauno nu­

muru. Titullapa var ļoti interesēt mūsu skolu. Vai es drīkstu lūgt, Brukbauras jaunkundze? — Viņš tai pasniedz žurnālu.

Un nu arī skolotājas, tāpat kā mazās meitenes skolas pa­galmā, aizmirst, ka starpbrīdis jau sen beidzies.

Irēne Gerlahas jaunkundze eleganta kā vienmēr stāv operas tuvumā un samulsusi skatās «Minhenes Ilustrētā» titullapā, uz kuras redzamas divas mazas meitenītes ar biželēm. Kad viņa paceļ uz augšu acis, viņa raugās vēl ciešāk. Jo ielu krusto­jumā pietur taksometrs un taksometrā sēž divas mazas meite­nītes ar kādu kungu, ko viņa ir labi pazinusi, un kādu dāmu, ar kuru viņa nekad negribētu iepazīties.

Lote iekniebj māsai.

— Tā, lūk, tur!

— Au-a! Kas tad?

Lote tik tikko dzirdami čukst:

— Gerlahas jaunkundze!

— Kur?

— Pa labi! Tā ar to lielo cepuri. Un ar laikrakstu rokā! — Luīze pašķielē uz eleganto dāmu. Vismīļāk viņa tai triumfējoši parādītu mēli.

— Kas jums abām ir?

Sasodīts — nu māmiņa tomēr kaut ko ir pamanījusi!

Te, par laimi, no automobiļa, kas gaida blakus taksomet­ram, izliecas kāda cienījama veca dāma. Viņa sniedz māmiņai ilustrētu žurnālu un smaidīdama saka:

— Vai drīkstu jums pasniegt piemērotu dāvanu?

Palfija kundze paņem «Ilustrēto», ierauga titulbildi, smai­dot pateicas un sniedz žurnālu savam vīram.

Automobiļi snk kustēties. Veca daina atvadoties māj.

Bērni uzrāpjas uz sēdekļa blakus tētiņam un apbrīno titul­bildi.

— Ak, šis Eipeldauera kungs! — izsaucas Luīze. — Mūs tā iegāzt!

— Mēs taču domājām, ka esam saplēsušas visus fotouzņē­mumus! — saka Lote.

— Viņam taču ir negatīvi! — māmiņa paskaidro. — Tā viņš vēl var nokopēt simtiem bilžu.

— Cik labi, ka viņš jūs piešmauca, — tēvs spriež. — Bez

viņa māmiņa nekad nebūtu uzzinājusi jūsu noslēpumu. Un bez viņa šodien nebūtu kāzu.

Luīze pēkšņi apgriežas un palūkojas atpakaļ uz operu. Bet no Gerlahas jaunkundzes nav vairs ne vēsts.

Lote māmiņai saka:

— Mēs uzrakstīsim Eipeldauera kungam vēstuli un pateik­simies viņam.

Atkalizceptais jaunais pāris ar dvīņiem kāpj augšā pa kāp­nēm Rotenturma ielā. Atvērtajās durvīs jau gaida Rēzija savā svētdienas tērpā, smaida pār visu plato zemnieces ģīmi un pa­sniedz jaunajai sievai lielu puķu pušķi.

— Es jums ļoti pateicos, Rēzij, — jaunā sieva saka. — Un es priecājos, ka jūs gribat pie mums palikt!

Rēzija pamāj ar galvu kā lelle no leļļu teātra, tikpat ener­ģiski un tikpat stīvi. Tad viņa stomīdamās paskaidro:

— Man jau vajadzēja atpakaļ uz mājām. Pie tēva kunga. Bet man Lotiņas jaunkundzīte tik dikti mīļa!

Diriģenta kungs smejas: — Pret mums trim pārējiem jūs sevišķi pieklājīga neesat, Rēzij!

Rēzija bezpalīdzīgi parausta plecus.

Bet Palfija kundze izlīdzinoši iejaucas.

— Mēs taču nevaram mūžīgi stāvēt kāpņu telpā!

— Laipni lūdzu! — Rēzija atrauj durvis.

— Vienu acumirkli! — diriģenta kungs omulīgi saka. — Man vispirms jāieiet otrajā dzīvoklī!

Visi, izņemot viņu pašu, sastingst. Jau kāzu dienā viņš atkal grib iet uz studiju Kerntnera bulvārī! (Nē, Rēzija gan nemaz nesastingst. Viņa drīzāk klusu pie sevis smejas!)

Palfija kungs pieiet pie Gabeles kunga dzīvokļa durvīm, iz­velk no kabatas atslēgu un vienā mierā atslēdz.

Lotiņa pieskrien pie viņa. Pie durvīm ir piestiprināta jauna plāksnīte, un uz jaunās plāksnītes skaidri lasāms: Palfijs.

— Ak, tētiņ! — viņa bezgala laimīga izsaucas.

Te jau arī Luīze stāv viņai blakus, izlasa plāksnīti, saķer māsu aiz apkakles un aiz prieka sāk ar viņu diet. Vecās koka kāpnes līgojas visos stūros.

— Nu pietiek, — diriģenta kungs beidzot iesaucas. — Tagad labi aši ar Rēziju uz virtuvi un palīdziet viņai! — Viņš paska­tās pulkstenī. — Pa to laiku es māmiņai izrādīšu savu dzīvokli.

Un pēc pusstundas mēs ēdīsim. Kad būs tik tālu, piezvaniet Viņš saņem 1 a ' z rokas jauno sievu.

Pie pretējām durvīm Luīze pakniksē un saka:

— Uz l abu kaimiņu satikšanu, diriģenta kungs!

Jaunā sieva noņem cepuri un novelk mēteli.

— Kāds pārsteigums! — viņa klusu ierunājas.

— Patīl< arns pārsteigums? — viņš vaicā. Viņa pamāj.

— Tā j au sen bija Lotiņas vēlēšanās, pirms tā kļuva ari manējā, — vil ?š vilcinādamies stāsta. — Gabele visos sīkumos izstrādāja kaujas plānu un nokārtoja mēbeļu pārvešanu.

— Tad tāpēc mums vispirms vajadzēja braukt uz skolu?

— Jā. Flīģ e l a transports mazliet ieilga.

Viņi ieiet darbistabā. Uz flīģeļa stāv no rakstāmgalda at­vilktnes augšāmcēlusies jaunas sievietes fotogrāfija no kāda pagājuša, neaizmirstama laika. Viņš apliek sievai apkārt roku.

— Trešajā stāvā pa kreisi mēs būsim laimīgi četratā un trešajā stāvā pa labi — es viens pats, bet ar jums aiz sienas.

— Tik daudz laimes! — Viņa tam pieglaužas.

— Katrā zil ?ā vairāk, nekā mēs to pelnām, — viņš nopietni saka. — Bet ne vairāk, kā mēs spējam panest.

— Es nekad nebūtu ticējusi, ka kaut kas tāds ir iespējams.

— Kas?

— Ka zaudētu laimi var atgūt — tāpat kā nokavētu mācību stundu.

Viņš rāda uz kādu bildi pie sienas. No rāmja uz vecākiem raugās Gabeles zīmēta, maza, nopietna bērna sejiņa.

— Par katru mūsu jaunās laimes sekundi, — viņš saka, — mums jāpateicas mūsu bērniem.

Luīze, aiz sē j u si priekšautu, stāv uz krēsla un ar spraudī­tēm piestiprina P ie sienas «Minhenes Ilustrētā» titullapu.

— Skaisti. — Rēzija godbijīgi saka.

Lotiņa tāpat virtuves priekšautā čakli rosās ap pavardu.

Rēzija izslauka sev no acu kaktiņa asaru, klusu pašņauka- jas un tad v2 icā » vēl arvien stāvēdama fotogrāfijas priekšā:

— Kura tad no abām jūs katra esat?

Mazās rn eite nes apjukušas viena otru uzlūko. Tad viņas skatās uz piesprausto fotogrāfiju. Tad no jauna viena uz otru.

— Ak tā … — Lotiņa nedroši iesāk.

— Es, liekas, sēdēju pa kreisi, kad Eipeldauera kungs knip- sēja, — Luīze domīgi saka.

Lote neticīgi purina galvu.

— Nē, es sēdēju pa kreisi. Vai arī?

— Jā, jūs jau nu pašas nezināt, kura katra esat! — visā balsī kliedz Rēzija un sāk smieties.

— Nē, mēs tiešām nezinām, — sajūsmināta iesaucas Luīze. Un nu smejas visas trīs tā, ka viņu smiekli ielaužas blakus

dzīvoklī. Tur jaunā sieva gandrīz vai izbijusies vaicā:

— Vai šādā troksnī tu varēsi strādāt?

Viņš pieiet pie flīģeļa un, paceldams vāku, saka:

— Tikai šādā troksnī! — Un, kad blakus dzīvoklī smiekli sāk norimt, viņš spēlē savai sievai priekšā duetu es-dūrā no bērnu operas, mūzika aizskan līdz kaimiņu dzīvokļa virtuvei. Tur visas trīs rīkojas tik klusu, cik klusu vien iespējams.

Kad dziesma ir izskanējusi, Lotiņa kautri jautā: