ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

No mātes?

Atkal zvana telefons. Rēzija pabāž istabā galvu:

— Gerlahas jaunkundze! — Palfija kungs nepagriezies no­raidoši papurina galvu.

Svarīgu ģimenes apstākļu dēļ Kernera kundze saņem no doktora Bernava atvaļinājumu. Pa telefonu viņa sazinās ar lidostu un patiesi arī dabū divas vietas lidmašīnā nākošās die­nas ritam. Tad tiek sakravāts koferis.

Nakts liekas bezgala gara, lai tā būtu cik īsa būdama. Bet ari šķietami bezgalīgās naktis paiet.

Kad otrā rītā mājas ārsts Strobla kungs Peperla pavadībā pienāk pie mājas Rotenturma ielā, tieši tajā brīdī piebrauc tak­sometrs.

Maza meitenīte izkāpj no mašīnas — un tūlīt Peperls kā apsēsts lec bērnam klāt! Viņš rej, viņš griežas kā vilciņš, viņš smilkst no prieka, viņš atkal lec klāt.

— Labdien, Peperl! Labdien, ārsta kungs!

Ārsta kungs aiz pārsteiguma aizmirst atņemt sveicienu. Pēk­šņi viņš pielec, ja ari ne tik graciozi kā viņa Peperls, bērnam klāt un kliedz:

— Vai tu galīgi esi zaudējusi prātu? Tūlīt gultāl Luīze un suns iejoņo vārtos.

Kāda jauna dāma izkāpj no automašīnas.

— Tas bērns grib nomirt, vai? — sašutis kliedz ārsts,

— Viņa nav tas bērns, ko jūs domājat, — jaunā dāma laipai saka. — Tā ir māsa.

Režija atver durvis. Ārpuse elsdams stāv Peperls ar kadu bērnu.

— Labdien, Rēzij! — bērns iesaucas un metas ar suni uz bērnistabu.

Izbijusies Rēzija tiem nolūkojas paka] un pārmet krustu.

Tad stenēdams pa kāpnēm svempjas augšā vecais ārsts. Viņš nāk kopā ar ļoti skaistu sievieti, kura nes ceļojuma ko- ieri.

— Kā klājas Lotiņai? — jaunā sieviete steidzīgi jautā.

— Man liekas — mazliet labāk, — Rēzija atbild. — Vai es drīkstu jums parādīt ceļu?

— Pateicos, es zinu! — Un svešā jau ir nozudusi bērn­istabā.

— Kad jūs kaut cik būsiet attapusies, — ārsts jautri saka, —■ jūs man varbūt palīdzēsiet novilkt mēteli. Tikai nesteidzie­ties!

Rēzija satrūkstas.

— Lūdzu tūkstošreiz piedošanu, — viņa stostās.

—• Ar manu vizīti jau šodien nav nekāda steiga, — viņš pacietīgi paskaidro.

—- Māmiņ! — čukst Lote. Viņas acis, lielas un spožas, pie­vērstas mātei kā kādai gleznai no sapņu un burvību pasaules. Jaunā sieviete klusēdama glāsta bērna karsto roku. Viņa no­metas pie gultas uz ceļiem un maigi apkampj drebošo būtni.

Luīze zibenīgi ātri palūkojas uz tēvu, kas stāv pie loga. Tad viņa rosās ap Lotiņas spilveniem, uzbužina tos, apgriež uz otru pusi, kārtodama parausta palagu. Tagad Luīze ir salm- aiecīte. Pa šo laiku viņa to ir iemācījusies!

Diriģenta kungs slepus vēro visas trīs. Māti un viņas bēr­nus. Viņa bērni tie jau, protams, arī ir. Un jaunā māte kād­reiz, pirms gadiem, pat bija viņa jaunā sieva. Pagājušas dienas, aizmirstas stundas iznirst viņa acu priekšā. Tas bija sen, sen…

Peperls, kā zibens ķerts, guļ pie gultas kājgaļa un visu lai­ku skatās no vienas mazās meitenītes uz otru. Pat mazais, melni lakotais purna galiņš neizpratnē šaudās starp abām mei­tenēm šurp un turp, it kā šaubīdamies, ko nu darīt. Tā samulsi­nāt jauku, bērnus mīlošu suni!

Klauvē.

Četri cilvēki istabā pamostas it kā no savāda nomoda miega. Ienāk ārsta kungs. Kā vienmēr jautrs un mazliet skaļš. Pie gultas viņš apstājas.

— Kā klājas slimniecei?

— Labi, — atbild Lotiņa un vārgi pasmaida.

— Vai mums šodien beidzot ir apetīte? — viņš rūc.

— Ja māmiņa vārīs! — čukst Lotiņa.

Māmiņa pamāj ar galvu un pieiet pie loga.

— Piedod, Ludvig, ka es tikai tagad tev pasaku labdien.

Diriģents spiež viņas roku.

— Es tev ļoti pateicos, ka esi ieradusies.

— Es lūdzu tevi! Tas taču bija pats par sevi saprotams! Bērns …

— Protams, bērns, — viņš atbild. — Un tomēr!

— Tu izskaties tā, it kā dienām ilgi nebūtu gulējis, — viņa vilcinādamās piebilst.

— Gan es to atgūšu. Es baidījos par… par bērnu!

— Tas jau drīz atkal būs vesels, — jaunā siev'Me paļāvīgi saka. — Es to jūtu.

Pie gultas sačukstas. Luīze cieši pieliecas Lotiņai pie auss.

— Māmiņa par Gerlahas jaunkundzi nekā nezina. Mēs viņai to arī nekad nedrīkstam teikt.

Lotiņa bailīgi pamāj ar galvu.

Ārsta kungs to nevar būt dzirdējis, viņš pārbauda termo­metru. Kaut gan tieši ar ausīm viņš uz termometru neskatās. Ja nu viņš tomēr kaut ko būtu sadzirdējis, tad katrā ziņā neliks to ne vismazākā mērā manīt.

— Temperatūra ir gandrīz normāla, — viņš saka. — Ļau­nākajam tu esi pāri! Sirsnīgi apsveicu, Luīziņ!

Paldies, ārsta kungs, — īstā Luīze smiedamās atbild.

— Vai varbūt jūs domājat mani? — jautā Lotiņa, piesar­dzīgi iesmiedamās. Galva tomēr vēl sāp.

— Jūs man esat divas mazas intrigantes, — viņš rūc, — pa­visam bīstamas! Pat manu Peperlu esat izvazājušas aiz de- guna. — Viņš izstiepj abas rokas un ar katru savu lielo plauk­tu maigi pārbrauc vienas meitenes galviņai.

Pēc tam ārsts enerģiski noklepojas, pieceļas un saka:

— Nāc, Peperl, taisies vaļā no abiem blēdīgajiem sieviš­ķiem!

Peperls atvadoties pavicina asti. Tad viņš pieglaužas ārsta platajām bikšu starām tieši tajā brīdī, kad padomnieks diri­ģentam Palfija kungam skaidro:

— Māte ir tādas zāles, ko nevar nopirkt aptiekā! — Viņš pievēršas jaunajai sievietei. — Vai jūs varēsiet palikt tik ilgi, kamēr Luīziņa — ak nē jel! — es domāju, Lotiņa, atkal būs pilnīgi vesela?

— Varēšu, ārsta kungs, un es jau gribētu!

— Tātad, — piebilst vecais kungs, — bijušajam vīra kun­gam vajadzēs ar to samierināties.

Palfijs paver muti.

— Lai nu paliek, — ārsts izsmejoši saka. — Jūsu māksli­nieka sirds, zināms, asiņos. Dzīvoklī tik daudz ļaužu! Bet pa­cietieties! Drīz jūs būsiet atkal viens.

Mājas ārsts — tas gan šodien nav uz mutes kritis! Durvis viņš atgrūž vaļā tik veikli, ka Rēzija, kas ārpusē klausās, dabū galvā punu. Viņa tur saķērusi sāpošo galvu.

— Piespiediet klāt tīru nazi! — viņš iesaka — ārsts no gal­vas līdz kājām. — Viss kārtībā! Vērtīgs padoms neko nemaksā!

Pār zemi nolaidies vakars. Ari Vīnē tāpat kā citur. Bērn­istabā ir kluss. Luīze guļ. Lote guļ. Miegs viņai atdos veselību.

Kernera kundze un diriģents vēl pirms dažām minūtēm bija sēdējuši blakusistabā. Viņi daudz ko pārrunāja un vēl vairāk noklusēja. Tad viņš piecēlās un teica:

— Tā! Tagad man jāiet. — Turklāt, starp citu, ne bez pa­mala viņš sev likās mazliet komisks. Ja apdomā, ka blakus is­taba guļ divas deviņus gadus vecas meitenītes, kas viņam ir

Viņa to pavada līdz ārdurvīm.

Viņš vilcinās.

— Gadījumā, ja kļūtu sliktāk, es būšu studijā.

— Neraizējies, — viņa paļāvīgi saka. — Labāk neaizmirst!, ka tev daudz miega jāatgūst.

Viņš pamāj.

— Ar labu nakti!

Kamēr viņš lēnām kāpj pa kāpnēm zemē, viņa klusu iesau­cas:

— Ludvig! — Viņš jautājoši pagriežas atpakaļ.

— Vai tu rīt nāksi brokastīs?

— Nākšu!

Kad Kernera kundze ir aizvērusi durvis un aizlikusi priekšā ķēdi, viņa vēl kādu brīdi domīgi paliek stāvot. Viņš patiesi kļuvis vecāks. Viņš gandrīz izskatās kā īsts vīrs, šis viņas bi­jušais vīrs!

Tad viņa atmet galvu atpakaļ un mātes rūpībā aiziet ap­sargāt savu un viņa bērnu miegu.