Ērihs Kestners: Emīls un Berlīnes zēni

Stāsts vēl nemaz nesākas.

Jums jau es varu mierīgi pateikt: notikums ar Emīlu man pašam bija pilnīgi negaidīts. Patiesībā es gribēju rakstīt gluži citu grāmatu. Grāmatu, kurā tīģeri aiz bailēm klabinātu zobus un dateļpalmas grabinātu kokosriekstus. Un mazo melnbalti rūtaino kanibālu meiteni, kas peldēja pāri Klusajam okeānam, lai Sanfrancisko pie «Drinkvotera un Ko» iegādātos zobu suku, sauktu par Pētersīliju. Uzvārda viņai, protams, nebūtu.

Man bija padomā īsts Dienvidjūras romāns. Jo reiz kāds vīrs ar lielu, platu bārdu man stāstīja, ka tādu jums visvairāk patiktos lasīt.

Pirmās trīs nodaļas pat bija jau pilnīgi gatavas. Virsaitis Biedēklis, ko sauca arī par «Ātro pastu», patlaban atvāza ar karstiem, ceptiem āboliem pielādēto kabatas nazi, aukstasinīgi nomērķēja un skaitīja, cik ātri vien spēja, līdz trīssimt deviņdesmit septiņi...

Pēkšņi es vairs nezināju, cik kāju ir valzivij! Es izstiepos garšļaukus uz grīdas, jo tur vislabāk var apdomāt, un sāku prātot. Bet šoreiz tas nelīdzēja. Šķirstīju konversācijas vārd­nīcu. Vispirms sējumu «V» un tad drošības labad vēl sējumu «Z», bet nekur par to nebija ne vārda. Taču, ja gribēju rakstīt tālāk, man tas bija skaidri jāzina. Turklāt pavisam droši!

Ja tajā acumirklī valzivs būtu iznākusi no mūžameža ar ap­lamo kāju, virsaitis Biedēklis, ko sauca arī par «Ātro pastu», nespētu tai trāpīt.

Un, ja viņš nebūtu trāpījis valzivij ar ceptajiem āboliem, tad mazā, melnbalti rūtainā kanibālu meitene, vārdā Pētersīlija, nekad mūžā nebūtu sastapusi dimantu mazgātāju Lēmaņa kundzi.

Mans Dienvidjūras romāns — kā es par to tiku priecā­jies! — tātad sabruka, tā sakot, pie valzivs kājām. Es ceru, jūs saprotat — kāpēc. Man bija ārkārtīgi žēl. Un Fīdelbogenas jaunkundze, kad viņai to pateicu, gandrīz apraudājās. Bet viņai tobrīd nebija vaļas, tāpēc ka bija jāklāj vakariņu galds, un viņa atlika raudāšanu uz vēlāku laiku. Un tad viņa to aiz­mirsa. Tādas ir sievietes.

Grāmatu es gribēju nosaukt «Pētersīlija mūžamežā». Lie­lisks nosaukums, vai ne? Patlaban šīs trīs nodaļas paliktas manā mājā zem galda, lai tas neļodzītos. Bet vai galds būtu jāstutē romānam, kura darbība risinās Dienvidjūrā?

Vecākais viesmīlis Nītenfīrs, ar kuru es dažkārt patērzēju par saviem darbiem, vēlāk man jautāja, vai es vispār tur, lejā, kādreiz esot bijis.

— Kur lejā? — es noprasu.

— Nu, Dienvidjūrā un Austrālijā, un Sumatrā, un Borneo, un līdzīgās vietās.

— Nē, — es saku, — kādēļ gan?

— Tāpēc, ka rakstīt var taču tikai par lietām, kuras pazīst un ir redzētas, — viņš atbild.

— Bet atļaujiet, mīļais Nītenfīra kungs!

— Tas taču ir skaidrs kā diena, — viņš saka. — Neigebaueriem — viņi bieži apmeklē mūsu restorānu — reiz bija kal­pone, kura nekad vēl nebija redzējusi, kā cep mājputnus. Pērnā gada ziemsvētkos viņai jācep zoss, bet Neigebauera kundze pa to laiku izgājusi iepirkties, un, kad nu kundze pārnāk mājās, tad tik bija ko redzēt! Kalpone bija uzlikusi uz pannas zosi tādu pašu, kādu nopirkusi tirgū, — ne apsvilinātu, ne uzšķēr­stu, ne iztīrītu. Smirdoņa bija šausmīga, nav ko teikt.

— Nu un tad? — es noprasu. — Jūs taču negribat apgal­vot, ka cept zosis un rakstīt grāmatas ir viens un tas pats? Lūdzu, neapvainojieties, mīļais Nītenfīr, bet tad nu gan man jāsmejas.

Viņš pagaida, kamēr es izsmejos. Pārāk ilgi jau arī tas nevelkas. Un tad viņš saka:

— Jūsu Dienvidjūra, cilvēkēdāji, koraļļu rifi un citi brīnumi - tā ir jūsu zoss. Un romāns — tā ir jūsu panna, kurā jūs gribat cept Kluso okeānu, Pētersīliju un tīģerus. Un, tā kā jūs patlaban vēl nezināt, kā tādus lopiņus cep, tad var iznākt milzīga smirdoņa. Gluži tāpat kā Neigebaueru kal­ponei.

— Bet tā taču dara vairums rakstnieku! — es izsaucos.

— Labu apetīti! — tas ir viss, ko viņš saka.

Kādu brītiņu es prātoju. Tad es atkal sāku sarunu:

— Nītenfīra kungs, vai jūs pazīstat Šilleru?

— Šilleru? Vai jūs domājat to Šilleru, kas ir Mežpils alus darītavā noliktavas pārzinis?

— Ne jau to! — es attraucu. — Bet gan dzejnieku Fridrihu fon Šilleru, kurš pirms vairāk nekā simt gadiem sarakstījis milzums lugu.

— Ak tā! To Šilleru, kam tie daudzie pieminekļi!

— Pareizi. Viņš uzrakstījis lugu «Vilhelms Tells», kuras darbība norisinās Šveicē. Agrāk skolēniem par šo lugu allaž vajadzēja rakstīt sacerējumus.

— Mums tāpat, — Nītenfīrs saka, — Tellu es zinu. Lieliska drāma, patiešām. Tas ir jāatzīst. Viss ir pareizi. Vienīgi tie sacerējumi bija kaut kas briesmīgs. Vienu es vēl atceros. Tas bija tāds: «Kādēļ Tells nedrebēja, kad viņš tēmēja uz ābolu?» Es toreiz dabūju piecnieku. Vispār sacerējumi man nekad...

— Nu jā, bet tagad ļaujiet arī man teikt kādu vārdu, — es iebilstu. — Redziet, kaut gan Šillers nekad mūžā nav bijis Šveicē, tomēr viņa luga par Vilhelmu Tellu pilnīgi saskan ar īstenību.

— Tad jau viņš pirms tam ir lasījis pavārgrāmatas, — Nī­tenfīrs nospriež.

— Pavārgrāmatas?

— Protams! Tur viss atrodams. Cik augsti kalni ir Šveicē. Un kad kūst sniegs. Un kā izskatās, kad virs Fīrvaldšteterezera ir negaiss. Un kā tas bija, kad zemnieki sacēlās pret guberna­toru Gesleru.

— Tad jums gan ir taisnība, — es atbildu, — to Šillers pa­tiešām būs darījis.

— Nu redziet, — Nītenfīrs man paskaidro un sit mušai ar salveti, — redziet, ja jūs darīsiet tieši tāpat un iepriekš izlasīsiet daudz grāmatu, varēsiet, protams, uzrakstīt arī savus ķenguru stāstus par Austrāliju.

— Man nav ne mazākās patikas to darīt. Ja man būtu nauda, es labprāt aizbrauktu tur un visu uz vietas vērīgi ap­skatītu. Bet lasīt grāmatas, ak...

— Tad es jums došu vērtīgu padomu, — viņš saka, — vis­labāk būs, ja rakstīsiet par lietām, kuras jūs pazīstat. Tātad — par metro, viesnīcām un līdzīgām lietām. Un par bērniem, kas jums ik dienas skrien garām un kādi mēs paši kādreiz bijām.

— Bet kāds vīrs, kam ir liela, plata bārda un kas bērnus pazīst kā savus piecus pirkstus, man noteikti apgalvoja, ka tādi stāsti bērniem nepatīkot!

— Nieki! — Nītenfīra kungs norūc. — Paļaujieties uz to, ko es jums saku. Galu galā man arī ir bērni. Divi puikas un viena meitene. Un, kad es viņiem savā brīvdienā stāstu, kas noticis šeit, restorānā, piemēram, kā dažs aiziet, nesamaksājis tēriņu, vai kā toreiz iereibušais viesis, gribēdams iecirst pļauku maza­jam cigarešu pārdevējam, trāpīja kādai smalkai dāmai, kas nejauši gāja garām, tad mani bērni, varat man ticēt, klausās atplestām mutēm.

— Jūs tā domājat, Nītenfīra kungs? — es vilcinādamies saku.

— Noteikti! Par to jūs varat būt drošs, Kestnera kungs, — viņš uzsauc un pazūd, jo kāds viesis skaļi šķindina ar nazi pie glāzes un grib maksāt.

Un īstenībā tikai tāpēc, ka vecākais viesmīlis Nītenfīrs tā vēlējās, es uzrakstīju stāstu par lietām, kuras mēs, jūs un es, labi pazīstam.

Pārnācis mājās, es atzvēlos uz palodzes, vēroju Prāgas ielu un cerēju, ka lejā ieraudzīšu tieši to notikumu, ko meklēju. Tad es tam pamātu un sacītu: «Lūdzu, uznāciet uz brītiņu augšā pie manis! Es labprāt gribētu jūs pierakstīt!»

Taču notikuma kā nebija, tā nebija. Un es jau sāku salt. Tad es pikti aizvēru logu un piecdesmit trīs reizes apskrēju apkārt galdam. Arī tas nelīdzēja.