Ērihs Kestners - Emīls un Berlīnes zēni

Beidzot nolikos visā garumā uz grīdas, tāpat kā viņreiz, un pavadīju laiku dziļās pārdomās.

Ja tā garšļaukus guļ istabā uz grīdas, pasaule iegūst pa­visam citādu izskatu. Tad redz krēsla kājas, mājas kurpes, pa­klāja puķes, cigarešu pelnus, putekļu plēkas, galda kājas un zem dīvāna var pat atrast kreisās rokas cimdu, kas pirms trim dienam tika meklēts skapī. Tātad es ziņkāri gulēju savā istabā, aplūkoju apkārtni pārmaiņas pēc no apakšas, nevis no augšas, un par lielu izbrīnu pamanīju, ka krēsla kājām ir ikri. īsti, stin­gri ikri tumšā krāsā — tāpat kā nēģerim vai skolēnam brū­nas zeķēs.

Un, kamēr vēl es skaitīju krēsla kājas un galda kājas, lai zinātu, cik daudz nēģeru vai skolēnu īstenībā stāv uz mana paklāja, man iešāvās prātā notikums ar Emīlu. Varbūt tāpēc, ka nupat iedomājos par skolēniem ar brūnām zeķēm? Vai arī tāpēc, ka viņa uzvārds bija Tišbeins.

Katrā ziņā notikums ar viņu man ienāca prātā tanī acu­mirklī. Es paliku pavisam klusu guļam. Jo ar domām un atmi­ņām, kas mums tuvojas, ir tāpat kā ar nopērtiem suņiem. Ja straujāk pakustas vai uzsauc viņiem, vai arī grib viņus no­glāstīt — žvikt! — viņi ir prom! Un tad var nosirmot, iekams viņi atkal uzdrīkstas tuvoties.

Tātad es gulēju nekustēdamies un laipni uzsmaidīju savai domai. Es vēlējos to iedrošināt. Tā arī nomierinājās, gandrīz jau sāka uzticēties, nāca tuvāk soli pa solim. Tad es to saķēru aiz sprandas. Un rokā bija!

Taisni aiz sprandas. Pagaidām tas bija viss. Jo ir liela starpība, vai notver suni aiz ādas un tur ciet vai arī tikai kādu notikumu, kas ataust atmiņā. Ja suns saķerts aiz čupra, tad gribot negribot viņš mums ir rokās viss — ķepas, purns, astīte un viss pārējais, kas pieder pie dzīvsvara.

Atmiņas ķer citādi. Atmiņas ķer pa daļām. Vispirms satver varbūt cekulu. Tad piesteidzas klāt kreisā priekškāja, tad labā, tad mugurgals, tad ciska — gabalu pa gabalam. Un, kad jau šķiet, ka ir pilnīgi viss notikums, — švīks! — atjož vēl viena auss ļipiņa. Beidzot, ja laimējas, zini, ka nu ir viss.

Reiz es redzēju kādu filmu, kas man spilgti atgādina to, ko patlaban aprakstīju. Tur istabā stāvēja kāds vīrs, un viņam mugurā bija tikai krekls. Pēkšņi atsprāga durvis — un istabā ielidoja bikses. Viņš tās uzvilka. Tad iedrāzās kreisais zābaks. Tad spieķis. Tad kaklasaite. Tad apkaklīte. Tad veste, viena zeķe, otrs zābaks, platmale, svārki, otra zeķe, brilles. Kaut kas traks! Taču beigās šis vīrs bija pilnīgi apģērbies. Viss bija, kā nākas.

Gluži tāpat gāja ar manu stāstu, kad es gulēju istabā, skai­tīju galda kājas un iedomājos par Emīlu. Arī jums kādreiz būs tamlīdzīgi gadījies. Es gulēju tur un uztvēru atmiņas, kas uz­mācās man no visām pusēm, kā jau ar pēkšņām iedomām mēdz būt.

Beidzot man viss itin jauki bija vienkopu — un stāsts bija gatavs! Nu man vajadzēja vēl tikai apsēsties un visu pēc kārtas uzrakstīt.

To es, protams, arī darīju. Ja es to nebūtu darījis, tad jūs tagad neturētu rokās gatavu grāmatu par Emīlu. Bet vispirms es vēl ātri paveicu kaut ko citu. Es pierakstīju daļas tādā se­cībā, kā tās metās pie manis pa durvīm, kamēr viss bija vien­kopu: kreisās kājas zābaks, apkaklīte, spieķis, kaklasaite, la­bās kājas zeķe un tā tālāk.

Stāsts, romāns, pasaka — tie līdzinās dzīvām būtnēm un varbūt arī tādas ir. Tiem ir sava galva, savas kājas, asinsrite un apģērbs kā īstiem cilvēkiem. Un, ja tiem sejā trūkst deguna vai katrā kājā ir citāda kurpe, tad, vērīgi apskatot, to tūliņ pamana.

Iekams nododu jums šo stāstu visā kopumā, es gribētu at­tēlot, kā pār mani bira atmiņu un iedomu atsevišķās daļas.

Varbūt jūs esat pietiekoši attapīgi un paši spējat no šīm daļiņām izveidot stāstu, iekams es to izstāstu? Iedomājieties, ka jums iedoti būvklucīši, no kuriem jums jāuzbūvē stacija vai baznīca, un nekāda plāna jums nav, un neviens klucītis nedrīkstētu palikt pāri!

Tas ir gandrīz kā pārbaudījums.

Brrr!

Bet atzīmes par to netiks liktas.

Paldies dievam!

Pirmais uzradas Emīls pats.

Tas ir Emīls. Savā tumšzilajā svētdienas uzvalkā. Viņš to uzģērbj bez sevišķas patikas un tikai tad, ja viņam liek to darīt. Zili uzvalki nejēdzīgi ātri notraipās. Tad Emīla māte saslapina drēbju suku, iespiež zēnu starp ceļiem, tīra un sukā, un aizvien saka: «Puika, puika! Tu taču zini, ka es tev jaunu nevaru nopirkt.» Un tikai tad, kad ir jau par vēlu, viņš iedomā­jas, ka māte strādā cauru dienu, lai abi būtu paēduši un lai viņš varētu iet reālskolā.

Otrā — friziere Tišbeina kundze, Emīla māte.

Kad Emīlam bija pieci gadi, nomira viņa tēvs, skārdnieks Tišbeina kungs. No tā laika Emīla māte frizē. Cirto matus. Mazgā veikalu jaunkundzēm un apkaimes kundzēm galvas. Bez tam viņai jāvāra ēdiens, jāuzkopj dzīvoklis un pašai jāmazgā arī veļa. Viņa ļoti mīl Emīlu un priecājas, ka var strādāt un nopelnīt naudu. Dažreiz viņa dzied jautras dziesmiņas. Dažreiz viņa ir slima, tad Emīls cep viņai un sev vēršacis. Jo to viņš māk. Arī bifšteku viņš māk izcept. Ar mērcētu baltmaizi un sīpoliem.

Trešā — ļoti svarīga kupeja.

Vilciens, kurā ir šī kupeja, iet uz Berlīni. Paredzams, ka šajā kupejā jau turpmākajās nodaļās norisināsies ievērojami notikumi. Šāda vilciena kupejā tomēr ir savāds iekārtojums. Gluži sveši cilvēki te sēž kopā bariņā un dažās stundās tā sadraudzējas, it kā būtu jau gadiem ilgi pazīstami. Dažreiz tas ir gluži patīkami un derīgi. Bet dažreiz arī nav. Ko var zi­nāt, kas tie par cilvēkiem?

Ceturtais — kungs stīvajā platmalē.

Neviens viņu nepazīst. Tā nu gan ir, ka par katru cil­vēku, iekams viņš nav pierādījis pretējo, būtu jādomā visla­bākais. Tomēr es gribētu jūs sirsnīgi lūgt, lai jūs šajā ziņā esiet mazliet piesardzīgi. Jo piesardzība, kā mēdz teikt, ne­kad nav lieka. Cilvēks ir labs, tā saka. Nu, varbūt tā tas ir. Taču nedrīkst šim labajam cilvēkam visu pārāk atvieglot. Ci­tādi pēkšņi var gadīties, ka viņš kļūst ļauns.

Piektā — Emīla māsīca Ponija Cepurīte.

Šī mazā meitene uz mazā velosipēda ir Emīla māsīca Ber­līnē. Ponija Cepurīte ir brīnišķīga meitene, un īstenībā viņu sauc pavisam citādi. Viņas māte un Tišbeina kundze ir mā­sas. Un Ponija Cepurīte ir tikai iesauka.

Sestā — viesnīca Nollendorfa laukumā.

Nollendorfa laukums atrodas Berlīnē. Un Nollendorfa lau­kumā, ja vien es nemaldos, atrodas viesnīca, kurā satiekas dažādas stāsta personas, nesniedzot cita citai roku. Bet var ga­dīties, ka viesnīca atrodas arī Vitenberga laukumā. Varbūt pat Fērbellina laukumā. Tas jāsaprot tā, ka es gluži labi zinu, kur tā atrodas! Bet viesnīcnieks, izdzirdis, ka es par šo notikumu rakstot grāmatu, atnāca pie manis un lūdza, lai es laukumu neminot. Protams, viņa viesnīcai, viņš teica, tas nekādu godu nedarītu, ja visi uzzinātu, ka tajā pārnakšņo «tādi» ļaudis. Tam es piekritu. Un viesnīcnieks aizgāja.

Septītais — zēns ar autotauri.

Viņu sauc par Gustavu. Viņam ir lieliskas atzīmes vin­grošanā. Kas vēl viņam ir? Diezgan laba sirds un autotaure. Visi kvartāla bērni pazīst Gustavu un izturas pret viņu kā pret savu prezidentu. Kad viņš jož pa pagalmiem un uztaurē ar savu tauri, puikas pamet visu, drāžas pa kāpnēm lejā un jautā, kas noticis. Parasti viņš tad sadala zēnus divās fut­bola komandās — un viņi dodas uz laukumu. Dažkārt taure noder arī citiem mērķiem. Piemēram, kā tajā notikumā ar Emīlu.