Ērihs Kestners - Emīls un Berlīnes zēni

Astotā — bankas filiāle.

Lielajām bankām visās pilsētas daļās ir savas filiāles. Ja ir nauda, tur var pirkt akcijas, un, ja ir konts, tad var izņemt naudu. Tur var izpirkt arī čekus un norēķināties ar tiem. Dažreiz tur nāk mācekļi un izsūtāmās meitenes un grib par desmit markām simt desmitfeniņu gabalus, lai viņu ka­sierei būtu izdošanai sīknauda. Un, kurš grib apmainīt dolārus vai Šveices frankus, vai liras pret vācu naudu, to var šeit izdarīt. Reizēm cilvēki pat naktī nāk uz banku, lai gan tur nav neviena, kas viņus varētu apkalpot. Tad viņi apkalpo sevi paši.

Devītā — Emīla vecmāmiņa.

Viņa ir visjautrākā vecmāmiņa, kādu es pazīstu. Turklāt viņa visu mūžu pieredzējusi tikai rūpes vien. Dažiem cilvēkiem nemaz nav grūti būt jautriem. Turpretī citiem tas prasa lielu piepūli. Agrāk vecmāmiņa dzīvoja pie Emīla vecākiem. Tikai kad nomira skārdnieku meistars Tišbeins, viņa pārcēlās pie otras meitas uz Berlīni. Jo Emīla māte pelnīja pārāk maz, lai trīs cilvēki varētu iztikt. Tagad vecmāmiņa dzīvo Berlīnē. Un katru vēstuli, ko viņa raksta, nobeidz tā: «Man klājas labi, ceru, ka arī jums tāpat.»

Desmitā — lielā laikraksta saliktuve.

Visi notikumi nonāk laikrakstā. Tikai tiem jābūt mazliet neparastiem. Ja kādam teļam ir četras kājas, tad šis teļš, protams, nevienu neinteresē. Bet, ja tam ir piecas vai sešas — un tas kādreiz gadās! — tad pieaugušie pie brokastgalda labprāt izlasa par šādu teļu avīzē. Ja Millera kungs ir krietns cilvēks, tad par viņu neviens neliekas ne zinis. Bet, ja Millera kungs pielej pienam ūdeni un šo suslu pārdod kā saldu krējumu, tad viņš iekļūst avīzē. Tur nu nekas nelīdz. Vai jūs kādreiz naktī esat gājuši garām laikrakstu spiestuvei? Tur skan un klab, un dārd, ka visas sienas trīc.

Tā, beidzot stāsts var sākties!

— Tā, — teica Tišbeina kundze, — un tagad ienes krūzi ar silto ūdeni! — Viņa pati paņēma otru krūzi un mazu, zilu podiņu ar šķidrām kumelīšu ziepēm un gāja no virtuves istabā. Emīls paķēra krūzi un steidzās mātei pakaļ.

Istabā sēdēja sieviete, noliekusi galvu pār balto mazgājamo bļodu. Viņas mati bija atraisīti un nokarājās kā trīs mārciņas vilnas. Emīla māte ielēja kumelīšu ziepes gaišajos matos un sāka mazgāt svešo galvu, ka putas vien šķīda.

— Vai nav par karstu? — viņa apvaicājās.

— Nē, pašā laikā, — galva atbildēja.

— Ak, tā jau ir maiznieka Virta kundze! Labdien! — Emīls teica un pabāza krūzi zem mazgājamā galdiņa.

— Tev gan veicas, Emīl. Es dzirdēju, ka tu braucot uz Berlīni, — teica galva. Izklausījās, it kā runātājs būtu iebāzts putukrējumā.

— Sākumā viņam lāgā nemaz negribējās braukt, — māte paskaidroja un berza maiznieces galvu. — Bet kālab lai puika brīvdienās nīkst šeit? Berlīni viņš vēl nemaz nepazīst. Un mana māsa Marta jau vairākkārt mūs aicinājusi. Viņas vīrs pelna tīri labi. Viņš strādā pastā. Pašā kantorī. Protams, es nevaru braukt līdzi. Pirms svētkiem ir daudz darba. Nu, bet viņš jau ir diezgan liels, un pašam ceļā jābūt piesardzīgam. Turklāt mana māte viņu sagaidīs Fridriha ielas stacijā. Viņi satiksies pie puķu kioska.

— Berlīne viņam noteikti patiks. Tur bērniem ir ko redzēt! Pirms pusotra gada mēs tur bijām aizbraukuši ar sporta klubu. Tāda burzma! Un ielas patiešām naktī ir tikpat gaišas kā dienā. Un auto! — Virta kundze stāstīja no mazgājamās bļodas.

— Droši vien daudz ārzemju auto? — Emīls jautāja.

— Kā lai es to zinu, — Virta kundze atteica un nošķau­dījās. Ziepju putas viņai bija iekļuvušas degunā.

— Bet tagad žigli posies! — māte skubināja. — Tavu labo uzvalku esmu nolikusi guļamistabā. Velc tik mugurā, tiklīdz Virta kundze būs safrizēta, mums jāsteidz paēst.

— Kuru kreklu? — Emīls apjautājās.

— Viss salikts uz gultas. Zeķes velc uzmanīgi. Bet vispirms pamatīgi nomazgājies. Un iever kurpēm jaunas saites. Aši!

— Pū! — Emīls nopūtās un taisījās prom.

Kad Virta kundze, skaisti sacirtota un ar savu attēlu spo­gulī apmierināta, bija aizgājusi, māte iegāja guļamistabā un ieraudzīja, ka Emīls ir gluži nelaimīgs.

— Vai tu man nevari pateikt, kas izgudrojis šos labos uzvalkus?

— Diemžēl ne. Bet kādēļ tu to gribi zināt?

— Pasaki, kur šis zellis dzīvo, un es viņu nošaušu!

— Ai, cik tev gan grūti! Citi bērni skumst, ka viņiem nav laba uzvalka. Jā, katram savas raizes... Ka neaizmirstu: šovakar palūdz krustmātei Martai drēbju pakaramo un kārtīgi uzkar uzvalku. Bet vispirms to iztīri. Neaizmirsti! Un rīt tu vari atkal vilkt puloveru, savu veco vamzi. Un kas vēl? Koferis sakravāts. Puķes krustmātei ietītas. Naudu vecmāmiņai es tev iedošu vēlāk. Un tagad ēdīsim. Nāciet, jaunais cilvēk!

Tišbeina kundze aplika roku dēlam ap kaklu un veda viņu uz virtuvi. Pusdienā bija makaroni ar šķiņķi un rīvētu Parmas sieru. Emīls sukāja iekšā par trim. Tikai reizumis viņš pār­trauca ēšanu un uzmeta mātei skatienu, it kā baidītos, ka māte varētu ņemt ļaunā viņa lielo ēstgribu tieši atvadu brīdī.

— Un tūlīt atraksti kartīti! Es ieliku tev koferī, pašā virsū.

— Tiks izdarīts, — Emīls atbildēja un pēc iespējas neuzkrītošāk nogrūda makaronu no ceļgala. Māte, par laimi, nekā nepamanīja.

— Sirsnīgi pasveicini visus no manis. Esi piesardzīgs. Ber­līnē ir citādi nekā pie mums Neištatē. Svētdien tu iesi ar tēvoci Robertu uz ķeizara Fridriha muzeju. Uzvedies rātni, lai nedomā, ka mēs šeit nezinām, kas pieklājas.

— Dodu savu godavārdu! — Emīls apsolīja.

Pēc pusdienām abi iegāja istabā. Māte izņēma no skapja skārda kastīti un pārskaitīja naudu. Viņa nogrozīja galvu un skaitīja vēlreiz. Tad jautāja:

Kas vakar pēcpusdienā šeit bija, hm?

Tomasas jaunkundze, — Emīls atbildēja, — un Homilija kundze.

— Jā. Tomēr vēl nesaskan. — Viņa padomāja, sameklēja lapu, kurā pierakstīja frizētavas ienākumus, sarēķināja un beidzot noteica: — Trūkst astoņu marku.

Šorīt agri te bija gāzes vīrs.

Pareizi! Nu gan diemžēl saskan. — Māte it kā nevērīgi noteica, droši vien, lai atvairītu rūpes, un paņēma no skārda kastītes trīs naudas zīmes. — Tā, Emīl! Te ir simt četrdesmit marku. Viena simtmarku zīme un divas divdesmitmarku zīmes. Simt divdesmit markas iedod vecmāmiņai un saki viņai, lai nedusmojas, ka pagājušoreiz neko neaizsūtījām. Nesanāca. Šo­reiz tu aizved viņai pats. Turklāt vairāk nekā parasti. Un no­skūpsti viņu. Saprati? Pārējās divdesmit markas paturi sev. Par tām tu nopirksi biļeti, kad brauksi atkal mājās. Tā mak­sā apmēram desmit marku. Skaidri nezinu. Ja kaut kur iesiet, par atlikušo naudu savu daļu tēriņa tu samaksā pats. Ir labi, ja kabatā katram gadījumam dažas liekas markas. Jā. Un te būs krustmātes Martas vēstules aploksne. Tajā es ielikšu naudu. Uzmanies, ka nepazaudē! Kur tu to iebāzīsi?

Viņa ielika trīs naudas zīmes aploksnē, kas vienā galā bija atgriezta vaļā, pārlocīja to vidū pušu un iedeva Emīlam.

Zēns brīdi apdomājās. Tad iebāza aploksni labajā iekškabatā, pavisam dziļi, sev par apmierinājumu vēlreiz no ārpuses uzsita pa zilajiem svārkiem un pārliecināti noteica:

— Tā, no turienes laukā neizrāpsies.

— Vilcienā nevienam nestāsti, ka tev tik daudz naudas.

— Bet mammucīt! — Emīls bija gluži aizvainots. Iedomā­ties, ka viņš būs tāds muļķis!