Ērihs Kestners: Emīls un Berlīnes zēni

— Tātad izkāp Fridriha ielā!

Viņš pamāja.

— Uzvedies pieklājīgi, palaidni!

Viņš pamāja.

— Esi laipns pret Poniju Cepurīti. Jūs viens otru nemaz nepazīsat.

Viņš pamāja.

— Un raksti man!

— Tu man arī!

Droši vien tā turpinātos stundām ilgi, ja nebūtu vilcienu saraksta. Vilciena pavadonis ar sarkano ādas somiņu sauca:

— Iekāpt! Iekāpt!

Vagona durvis noklaudzēja. Lokomotīve sāka vilkt. Un vilciens aizbrauca.

Māte vēl ilgi māja ar mutautiņu. Tad viņa lēni apgriezās un gāja mājās. Un, tā kā mutautiņš mātei jau bija rokā, viņa ņēma un apraudājās.

Bet tikai mazliet. Jo mājās māti jau gaidīja miesnieka Augustina kundze un vēlējās, lai viņai pamatīgi izmazgā matus.

Emīls noņēma skolnieka cepuri un sacīja:

— Labdien, kungi un dāmas. Varbūt kāda vietiņa ir vēl brīva?

Protams, viena vieta bija vēl brīva. Kāda tukla dāma, kas bija novilkusi kreisās kājas kurpi, jo tā spieda, teica savam kaimiņam, kādam vīrietim, kurš elpojot briesmīgi sēca:

— Tik pieklājīgi bērni mūsu dienās ir retums. Kad es at­ceros savu jaunību, ak dievs! Toreiz valdīja pavisam cits gars. — Turklāt viņa noteiktā taktī zeķē grozīja saspiesto kā­jas pirkstu. Emīls ar interesi noskatījās. Vīrietis tā sēca, ka tik tikko spēja palocīt galvu.

Emīls jau sen bija ievērojis, ka ir tādi cilvēki, kas vien­mēr saka: «Ak dievs, agrāk viss bija labāk!» Viņš nemaz vairs neklausījās, ja kāds apgalvoja, ka senāk gaiss bijis daudz ve­selīgāks vai ka vēršiem bijušas lielākas galvas. Lielākoties tā nebija taisnība: šie cilvēki piederēja pie tās sugas, kas negrib būt apmierināti, jo citādi viņi būtu apmierināti.

Emīls aptaustīja svārku labo kabatu un aprima tikai tad, kad dzirdēja aploksni čaukstam. Ceļabiedri viesa uzticību un nepavisam neizskatījās pēc laupītājiem un slepkavām. Blakus briesmīgi sēcošajam vīrietim sēdēja sieviete, kas tamborēja šalli. Pie loga, blakus Emīlam, kāds kungs ar stīvu platmali galvā lasīja avīzi.

Pēkšņi viņš atlika avīzi sāņus, izņēma no kabatas šokolā­des gabaliņu, sniedza to zēnam un teica:

— Nu, jaunais cilvēk, kā būtu?

— Pateicos, — Emīls atbildēja un paņēma šokolādi. Pēc tam viņš aši norāva savu cepuri, palocījās un sacīja: — Mani sauc par Emīlu Tišbeinu.

Ceļabiedri smaidīja. Arī kungs savukārt nopietni pacēla stīvo platmali un teica:

— Ļoti patīkami, es esmu Grundeiss.

Tad tuklā dāma, kas bija novilkusi kreisās kājas, kurpi, apjautājās:

— Vai Neištatē vēl dzīvo tirgotājs Kurchalss?

— Jā, Kurchalsa kungs dzīvo gan vēl, — Emīls atteica, — vai jūs viņu pazīstat? Tagad viņš nopircis to zemes gabalu, uz kura atrodas viņa veikals.

— Ak tā, nu tad pasaki viņam, ka Jakoba kundze no Lielgrīnavas liek viņu sveicināt.

— Bet es tagad braucu uz Berlīni.

— Tas nav tik steidzīgi, pasveicini, kad atgriezīsies, — Jakoba kundze noteica, atkal grozīdama kājas pirkstu, un iesmējās tā, ka cepure viņai noslīdēja uz acīm.

— Ak tad tu brauc uz Berlīni? — Grundeisa kungs apjau­tājās.

— Jā, un mana vecmāmiņa gaidīs Fridriha ielas stacijā pie puķu kioska, — Emīls attrauca un atkal aptaustīja svārkus. Paldies dievam, aploksne joprojām čaukstēja.

— Vai tu Berlīni pazīsti?

— Nē.

— Nu, tad gan tev būs ko brīnīties! Berlīnē tagad ir nami ar simt stāviem un jumti piesieti pie debesīm, lai vējš neaizpūš... Un, ja kādam steidzīgi jānokļūst citā pilsētas rajonā, tad viņu pastā ātri ieliek kastē, kasti caurulē un aizšauj ar pneimatisko pastu uz pasta nodaļu tajā pilsētas daļā, kur šis cilvēks grib nokļūt... Un, ja nav naudas, tad aiziet uz banku, ieķīlā savas smadzenes un dabū tūkstoš markas. Cilvēks tikai divas dienas var dzīvot bez smadzenēm; atpakaļ tās no bankas var dabūt tikai tad, ja samaksā tūkstoš divsimt markas. Tagad ir izgudroti kolosāli moderni medicīnas aparāti un...

— Laikam arī jūsu smadzenes patlaban ir bankā, — vīrie­tis, kas tik šausmīgi sēca, sacīja kungam ar stīvo platmali un vēl piebilda: — Nerunājiet taču tādas muļķības!

Tuklā Jakoba kundze aiz bailēm vairs negrozīja kāju pirk­stu. Un dāma, kas tamborēja šalli, pārtrauca strādāt.

Emīls negribīgi iesmējās. Starp kungiem notika garāka izskaidrošanās. Emīls nodomāja: «Negribu par viņiem nekā vairs zināt!» — un izkravāja savas desu maizītes, lai gan nesen bija ēdis pusdienas. Kad viņš tiesāja trešo sviestmaizi, vilciens apstājās kādā lielā stacijā. Emīls neredzēja stacijas nosaukumu un nesaprata arī, ko konduktors aiz loga nokliedza. Gandrīz visi pasažieri izkāpa: sēcošais vīrietis, dāma, kas tamborēja, un arī Jakoba kundze. Viņa gandrīz nokavējās, jo nevarēja aizsaitēt kurpi.

— Tātad sirsnīgi pasveicini Kurchalsa kungu, — viņa vēl noteica. Emīls pamāja.

Tad viņi ar kungu stīvajā platmalē palika vieni paši. Emī­lam tas ne visai patika. Cilvēks, kas izdala šokolādi un stāsta ērmīgas lietas, nav nopietni ņemams. Emīls atkal gribēja ap­taustīt aploksni, bet neuzdrīkstējās. Kad vilciens sāka atkal braukt, viņš iegāja tualetes telpā, tur izņēma no kabatas aploksni, pārskaitīja naudu — vēl bija visa — un nezināja, ko lai iesāk. Beidzot viņam iešāvās prātā kāda doma. Viņš paņēma adatu, ko atrada svārku apkaklē, izdūra to cauri visām trim naudas zīmēm, tad aploksnei un beidzot oderei. Viņš, tā sakot, pienagloja savu naudu. Tā, viņš nodomāja, tagad nekas ļauns nevar atgadīties. Tad viņš iegāja atpakaļ kupejā.

Grundeisa kungs bija ērti atzvēlies stūrī un gulēja. Emīls bija priecīgs, ka viņam nav jāsarunājas, un skatījās pa logu. Garām skrēja koki, vējdzirnavas, lauki, fabrikas, govju bari, zemnieki, kas māja vilcienam. Bija ļoti jauki noskatīties, kā viss aizslīd garām gandrīz kā uz gramofona plates. Bet galu galā nevar jau stundām ilgi blenzt pa logu.

Grundeisa kungs joprojām gulēja un mazliet krāca. Emīls labprāt būtu pastaigājies šurp un turp, bet tad uzmodinātu to otru, un to viņš nepavisam negribēja. Viņš atzvēlās kupejas pretējā stūrī un vēroja gulētāju. Kāpēc gan šim vīrietim visu laiku cepure galvā? Viņam bija garena seja, šauras jo šauras, melnas ūsiņas un simtiem grumbu ap muti, un ausis viņam bija ļoti plānas un atkārušās.

Ai, Emīls sarāvās un nobijās. Viņš gandrīz bija iemidzis! To viņš nekādā gadījumā nedrīkstēja. Kaut taču vēl kāds būtu iekāpis! Vilciens pāris reižu pieturēja, bet neviens cilvēks nenāca. Turklāt pulkstenis bija tikai četri, un Emīlam jābrauc vēl vairāk nekā divas stundas. Viņš ieknieba sev kājā. Skolā Bremzera kunga vēstures stundās tas vienmēr palīdzēja.

Kādu laiciņu bija labi. Emīls prātoja, kāda gan tagad izskatās Ponija Cepurīte. Bet zēns nekādi nespēja atcerēties viņas seju. Viņš tikai zināja, ka pēdējā apciemojumā, kad Poni­ja, vecmāmiņa un krustmāte Marta bija atbraukušas uz Neištati, meitene gribēja ar viņu boksēties. Viņš, protams, bija atteicies, jo meitene bija spalvas svarā, bet viņš vismaz pussmagajā svarā. Tas būtu negodīgi, viņš toreiz bija sacījis. Pietiktu ar vienu vienīgu belzienu, lai meiteni pēc tam vaja­dzētu kasīt no sienas. Ponija tikai tad bija likusies mierā, kad iejaucās krustmāte Marta.

Bums! Viņš gandrīz nokrita no sola. Jau atkal iesnaudies! Viņš knieba un knieba sev kājās. Droši vien viņam visur jau bija zili un zaļi plankumi. Tomēr nekas nelīdzēja.