Ērihs Kestners: Emīls un Berlīnes zēni

— Tā, un tagad mierīgi mazgājiet atkal manu galvu, — Au­gustina kundze sacīja, — jūsu zēnam vairs nekas nevar notikt.

Friziere Tišbeina kundze ķērās atkal pie darba. Emīls ap­sēdās uz krēsla, kas arī bija no stikla, un nelikās vairs ne zinis. Bet tad viņš skaļi iesmējās un sacīja:

— Tas ir lieliski. Ja es pirmīt būtu zinājis, ka tu esi šeit, es nemaz nebūtu rāpies augšā tajā sasodītā mājā.

— Cerams, ka uzvalks nav cietis! — māte noteica. Tad viņa apjautājās: — Vai naudu neesi pazaudējis?

Emīls sajuta stipru grūdienu. Ar blīkšķi viņš novēlās no stikla krēsla.

Zēns pamodās.

Kad Emīls atmodās, vilciens patlaban atkal sāka braukt. Miegā viņš bija nokritis no sola, tagad viņš gulēja uz grīdas un bija ļoti nobijies. Zēns tikai vēl īsti nezināja, kādēļ. Sirds sita kā tvaika veseris. Viņš bija gandrīz aizmirsis, kur atro­das. Tad zēns pamazām sāka atcerēties. Pareizi, viņš brauca uz Berlīni. Un bija aizmidzis. Gluži tāpat kā kungs ar stīvo plat­mali...

Emīls kā bulta uzšāvās sēdus un izdvesa:

— Viņš ir prom! — Ceļi zēnam trīcēja. Pavisam lēni viņš piecēlās un pa ieradumam nopurināja apģērbu. Pēkšņi radās jautājums: vai nauda vēl ir? Un šis jautājums viesa viņā neizsakāmas bailes.

Ilgu laiku viņš stāvēja, atslējies pret durvīm, un nedrīkstēja pakustēties. Tur iepretim bija sēdējis, gulējis un krācis šis cil­vēks, ko sauca par Grundeisu. Un nu viņš bija projām. Pro­tams, viss jau varēja būt kārtībā. Jo patiesībā bija muļķīgi tū­liņ iedomāties sliktāko. Ne jau visiem cilvēkiem bija jābrauc uz Fridriha ielas staciju Berlīnē tikai tāpēc, ka viņš tur brauc. Un nauda droši vien bija vēl savā vietā. Pirmkārt, tā atradās ka­batā. Otrkārt, tā bija ielikta aploksnē. Un, treškārt, tā bija piesprausta ar adatu pie oderes. Viņš lēnām iebāza roku labajā iekškabatā.

Kabata bija tukša! Nauda bija pazudusi!

Ar kreiso roku Emīls pārmeklēja kabatu. Ar labo roku ap­taustīja un apspaidīja svārkus no ārpuses. Naudas nebija.

— Au! — Emīls izrāva roku no kabatas. Un ne vien roku, bet arī adatu, ar ko viņš nesen bija piespraudis naudu. Pāri bija palikusi tikai šī kniepadata. Tā bija iedūrusies kreisās ro­kas rādītāja pirkstā, un pirksts asiņoja.

Viņš aptina mutautiņu ap pirkstu un raudāja. Protams, ne jau nu šo nieka asins lāsīšu dēļ. Pirms pāris nedēļām viņš bija uzdrāzies laternas stabam un to gandrīz nogāzis. Emīlam vēl tagad bija puns pierē. Bet viņš ne mirkli nebija pinkšķējis.

Tagad viņš raudāja naudas dēļ. Un raudāja mātes dēļ. Ti­kai muļķis to nesapratīs! Emīls zināja, ka māte mēnešiem bija smagi strādājusi, lai sakrātu šīs simt četrdesmit markas vec­māmiņai un lai varētu viņu sūtīt uz Berlīni. Bet, tikko dēla kungs apsēdās vilcienā, viņam tūlīt vajadzēja atspiest muguru, iemigt, sapņot visādas muļķības un ļaut kādam nelietim sevi apzagt. Vai te nebija jāraud? Ko lai viņš tagad iesāk? Izkāpt Berlīnē un sacīt vecmāmiņai: «Te es esmu. Bet zini, naudu tu nedabūsi. Labāk dod man aši ceļanaudu, lai varu tikt atpakaļ uz Neištati. Citādi man būs jāskrien kājām!»

Tas nu gan ir jauki! Māte bija veltīgi krājusi. Vecmāmiņa nedabūs ne feniņa. Berlīnē viņš nevarēja palikt. Braukt mājās viņš nedrīkstēja. Un tas viss kāda blēža dēļ, kas bērniem pie­dāvā šokolādi un izliekas guļam. Un galu galā viņus aplaupa. Tfū, cik riebīga pasaule!

Emīls norija asaras, kas lauzās uz āru, apskatījās visap­kārt. Ja viņš pavilktu trauksmes bremzi, vilciens tūliņ apstā­tos. Atnāktu viens pavadonis. Otrs. Tad vēl kāds ierastos. Un visi taujātu: «Kas noticis?»

«Man ir nozagta nauda,» viņš teiktu.

«Nākamreiz esi uzmanīgāks,» viņi atbildētu, «kāp atpakaļ vagonā! Kā tevi sauc? Kur tu dzīvo? Par trauksmes bremzes izmantošanu jāmaksā simt markas. Rēķinu piesūtīs.»

Ātrvilcienos vismaz varēja izskriet cauri vagoniem — no viena vilciena gala līdz otram, līdz pat dienesta kupejai, un paziņot par zādzību. Bet šeit! Šajā lēnajā vilcienā! Te vaja­dzēja gaidīt līdz nākamajai stacijai, un pa to laiku cilvēks ar stīvo platmali būs aiz kalniem. Emīls pat nezināja, kā sauc to staciju, kurā šis blēdis izkāpis. Cik tagad varēja būt pulkste­nis? Kad būs Berlīne? Gar vilciena logiem slīdēja garām lieli nami un vasarnīcas ar košiem dārziem, tad atkal augsti, sar­kani, apkvēpuši dūmeņi. Laikam tā jau bija Berlīne. Nākamajā stacijā būs jāpasauc pavadonis un viņam viss jāizstāsta. Bet viņš nekavējoties paziņotu policijai!

Arī tas vēl. Tagad viņam būs darīšana ar policiju. Pro­tams, policists Ješke nevarēs vairs klusēt, pienākums liks vi­ņam ziņot: «Es nekā nezinu, bet Neištates reālskolnieks Emīls Tišbeins man nepatīk. Vispirms viņš aptriepj godājamus piemi­nekļus. Un tad ļauj sev nozagt simt četrdesmit markas. Varbūt tā nauda viņam nemaz nav nozagta? Kurš aptriepj pieminekļus, tas arī melo. No pieredzes zinu. Iespējams, ka viņš naudu ap­racis mežā vai norijis un grib ar to braukt uz Ameriku. Nav nekādas jēgas dzīties pakaļ zaglim. Reālskolnieks Tišbeins pats ir zaglis. Lūdzu, prefekta kungs, apcietiniet viņu!»

Šausmīgi! Pat policijai Emīls nevarēja izsūdzēt bēdas!

Viņš nocēla koferi no bagāžas tīkla, uzlika cepuri, iesprauda kniepadatu atkal svārku atlokā un posās ceļā. Viņam gan ne­bija ne jausmas, kas tagad darāms. Bet te, šajā kupejā, viņš nespēja vairs izturēt ne piecas minūtes. Tas bija skaidrs.

Pa to laiku vilciens samazināja ātrumu. Emīls ieraudzīja laukā spīdam daudz sliežu. Tad parādījās perons. Gar vago­niem skrēja bagāžas nesēji, tie gribēja nopelnīt.

Vilciens apstājās.

Emīls paskatījās pa logu un ieraudzīja augstu virs sliedēm izkārtni. Tur bija rakstīts Zooloģiskais dārzs. Durvis at­sprāga vaļā. Cilvēki kāpa ārā no kupejām. Citi jau gaidīja un priecīgi izpleta rokas.

Emīls izliecās pa logu un meklēja vilciena pavadoni. Pēkšņi viņš netālu ļaužu drūzmā pamanīja stīvu, melnu platmali. Vai tas bija zaglis? Varbūt pēc tam, kad bija apzadzis Emīlu, viņš nemaz nebija izkāpis, bet tikai pārgājis uz citu vagonu?

Nākamajā mirklī Emīls stāvēja uz perona, nolika koferi, tad iekāpa vēlreiz vagonā, jo bija aizmirsis puķes bagāžas tīklā, izkāpa atkal ārā, spēcīgi satvēra koferi, pacēla to uz aug­šu un metās, ko kājas nes, uz izeju.

Kur palikusi stīvā platmale? Zēns pinās cilvēkiem pa kā­jām, pagrūda kādu ar koferi, drāzās tālāk. Ļaužu pūlis kļuva aizvien blīvāks, aizvien grūtāk tam bija izlauzties cauri.

Āre! Tur bija stīvā platmale! Vai dieniņ, tālāk bija vēl viena! Emīls tikko spēja pastiept koferi. Vislabāk viņš to būtu nolicis turpat zemē un atstājis. Bet tad arī to viņam no­zagtu!

Beidzot Emīls bija ticis pavisam klāt stīvajai platmalei.

Tas varēja būt īstais! Bet vai bija?

Nē.

Re, kur vēl viens!

Nē. Šis cilvēks bija par mazu.

Emīls izlocījās kā indiānis cauri ļaužu drūzmai.

Tur! Tur!

Tas bija cilvēks, ko viņš meklē! Paldies dievam! Tas bija Grundeiss. Patlaban viņš spraucās cauri biļešu kontrolei, un izskatījās, ka viņš steigtos.

— Pagaidi tik, neģēli, — Emīls purpināja, — gan mēs tevi dabūsim rokā! — Tad viņš atdeva savu biļeti, paņēma koferi otrā rokā, iespieda puķu pušķi padusē un joza šim cilvēkam pa­kaļ pa kāpnēm lejā.