Ērihs Kestners: Emīls un Berlīnes zēni

Nedrīkstēja viņu izlaist no acīm.

Mīļu prātu Emīls būtu pieskrējis pie šī vīra, nostājies vi­ņam pretī un uzsaucis: «Atdod naudu!» Bet tas nemaz pēc tāda neizskatījās, ka varētu atbildēt: «Labprāt, mīļais bērns. Te tā būs. Es tā vairs nedarīšu!» Tik vienkārši tas vis nebija. Svarīgākais bija šo vīru nepazaudēt.

Emīls paslēpās aiz lielas, platas dāmas, kas gāja viņam pa priekšu, paliecās drīz pa labi, drīz pa kreisi un skatījās, vai šis vīrs vēl ir redzams un vai pēkšņi nemetas skriešus prom. Vīrietis pa to laiku bija sasniedzis stacijas izeju, apstā­jās, palūkojās apkārt un pētīja cilvēkus, kas spiedās viņam no­pakaļ, it kā meklētu kādu. Emīls cieši sekoja lielajai dāmai un nāca vīrietim aizvien tuvāk. Kas tagad notiks? Tūliņ vajadzēs iet viņam garām, un tad slēpšanās nelīdzēs. Vai šī dāma vi­ņam palīdzētu? Bet viņa droši vien neticēs zēnam. Un zaglis teiks: «Piedodiet, kundze, ko jūs iedomājaties! Vai man kāda vajadzība aplaupīt mazus bērnus?» Un tad visi skatīsies uz zēnu un kliegs: «Šausmas! Kā var apmelot pieaugušus cilvē­kus? Nē, mūsdienu jaunatnei nav ne kauna, ne goda!» Emīls jau klabināja zobus.

Par laimi, vīrietis novērsās un izgāja laukā. Zēns zibenīgi metās aiz durvīm, nolika koferi zemē un skatījās pa režģoto rūti. Ārprāts, kā sāp roka!

Zaglis lēnām gāja pāri ielai, vēlreiz atskatījās un, puslīdz nomierinājies, soļoja tālāk. No kreisās puses piebrauca tram­vajs, simt septiņdesmit septītais numurs, un apstājās. Vīrietis mirkli padomāja, tad iekāpa priekšējā vagonā un apsēdās pie loga.

Emīls atkal paķēra koferi, pieliecies paskrēja garām durvīm, metās uz priekšu pa uzgaidāmo telpu, atrada otras durvis, izdrāzās uz ielas un no aizmugures sasniedza otro vagonu tieši tai mirklī, kad tramvajs sāka braukt. Viņš iesvieda koferi, ielēca pats, pastūma koferi kaktā, nostājās tam priekšā un uzelpoja. Tā, tas nu bija izturēts!

Bet kas būs tālāk? Ja vīrietis brauciena laikā izlec laukā, tad nauda ir vējā. Jo izlēkt ar koferi nebija iespējams. Tas bija pārāk bīstami.

Ak, šie auto! Tie steigšus dzinās tramvajam garām, tau­rēja, pūta, izbāza sarkanus virziena rādītājus gan pa kreisi, gan pa labi, nogriezās ap stūri; citi auto drāzās pakaļ. Kāds trok­snis! Un tik daudz cilvēku uz ietvēm. Un no visām pusēm tramvaji, pajūgi, divstāvu autobusi! Avīžu pārdevēji uz visiem stūriem. Brīnišķīgi skatlogi ar puķēm, augļiem, grāmatām, zelta pulksteņiem, apģērbiem un zīda veļu. Un augsti, augsti nami.

Tātad tā bija Berlīne.

Emīls labprāt visu būtu aplūkojis pavisam mierīgi. Bet tagad viņam nebija laika. Priekšējā vagonā sēdēja cilvēks ar Emīla naudu, kuru katru mirkli viņš varēja izkāpt un pazust drūzmā. Tad visam būtu beigas. Jo tur, starp automobiļiem, cilvēkiem un autobusiem, tur nevienu vairs nevarēja atrast. Emīls izbāza galvu ārā. Ja nu šis blēdis ir jau projām? Ja nu viņš te brauc viens tālāk, nezinādams, kurp, nezinādams, kā­dēļ, un vecmāmiņa pa to laiku gaida Fridriha ielas stacijā pie puķu kioska un viņai nav ne jausmas, ka mazdēls tobrīd brauc pa simt septiņdesmit septīto līniju cauri Berlīnei pagalam uz­traucies. Te vai no ādas jālien laukā!

Tad tramvajs pirmo reizi pieturēja. Emīls neizlaida pirmo vagonu no acīm. Taču neviens neizkāpa. Tikai daudz jaunu pasažieru spiedās iekšā tramvajā. Arī Emīlam garām. Kāds kungs bārās, jo zēns izbāza galvu ārā un stāvēja ceļā.

— Vai tu neredzi, ka cilvēki grib iekāpt? — viņš pikti purpināja.

Konduktors, kas vagonā pārdeva biļetes, parāva auklu. Nošķindēja zvans. Un tramvajs brauca tālāk. Emīls nostājās atkal kaktā, viņu spaidīja, kāpa viņam uz kājām. Zēns izbijies do­māja: «Man taču nav naudas! Ja konduktors pienāks klāt, man būs jāpērk biļete. Un, ja es to nevarēšu, viņš mani izmetīs ārā. Un tad man nav vairs nekādu cerību.»

Emīls vēroja cilvēkus, kas stāvēja viņam blakus. Vai viņš varēja kādu no tiem paraustīt aiz mēteļa un teikt: «Lūdzu, aizdodiet man naudu biļetei?» Ak, šiem cilvēkiem bija tik nopietnas sejas! Viens lasīja avīzi. Divi sarunājās par kādu lielu zādzību bankā.

— Viņi izrakuši īstu šahtu, — pirmais stāstīja, — pa to ielīduši iekšā un iztukšojuši visus seifus. Zaudējumi, kā liekas, sniedzas vairākos miljonos.

— Būs ārkārtīgi grūti noteikt, kas īstenībā skapjos bijis iekšā, — otrs teica, — jo seifu nomniekiem nav bankai jāziņo, ko viņi glabā savos nodalījumos.

— Dažs labs var pateikt, ka viņam tur bijuši ieslēgti bril­janti par simttūkstoš markām, kaut gan patiesībā tur bijis tikai nevērtīgas papīrnaudas blāķis vai ducis alpaka karošu, — pir­mais piebilda. Un abi nosmējās.

Gluži tāpat ies arī man, Emīls skumīgi nodomāja. Es sa­cīšu, ka Grundeisa kungs nozadzis man simt četrdesmit mar­kas. Bet zaglis teiks, ka tā ir nekaunība no manas puses, tur bijušas tikai trīs markas piecdesmit feniņi. Sasodīta būšana!

Konduktors nāca durvīm arvien tuvāk. Nu jau viņš stāvēja durvīs un skaļi jautāja:

— Kam vēl nav biļetes?

Viņš noplēsa garas, baltas strēmeles un ar knaiblēm iz­knieba tajās veselu rindu caurumiņu. Cilvēki uz platformas deva viņam naudu un saņēma par to biļetes.

— Nu un tu? — viņš noprasīja zēnam.

— Es esmu pazaudējis naudu, konduktora kungs, — Emīls atbildēja. Zādzībai taču neviens nebūtu ticējis.

— Pazaudējis naudu? Zinām jau, zinām. Un uz kurieni tu brauc?

— To... to es vēl nezinu, — Emīls stomījās.

— Tā, nu tad kāp nākamajā piestātnē ārā un vispirms izdomā, kur tev jānokļūst.

— Nē, tā nevar. Man te jāpaliek, konduktora kungs. Lūdzu, lūdzu!

— Ja es tev saku, ka jāizkāpj, tu izkāpsi. Saprati?

— Dodiet šim zēnam biļeti! — tad ierunājās kungs, kas bija lasījis avīzi. Viņš sniedza konduktoram naudu. Konduk­tors iedeva Emīlam biļeti un stāstīja kungam:

— Jūs nevarat iedomāties, cik daudz puiku ik dienas te iekāpj un grib iestāstīt, ka aizmirsuši naudu. Vēlāk viņi zo­bojas par mums.

— Šis te par mums nezobosies, kungs atbildēja.

Konduktors iegāja atpakaļ vagona.

Es ļoti pateicos, mans kungs! — Emīls sacīja.

Lūdzu, nav ko pateikties, — kungs noteica un turpināja lasīt avīzi.

Tad tramvajs no jauna pieturēja. Emīls izliecās ārā un vē­roja, vai neizkāpj cilvēks ar stīvo platmali. Bet nekas nebija redzams.

— Vai jūs man nepateiktu savu adresi? — Emīls jautāja kungam.

— Kālab?

Lai varētu jums atdot naudu, tiklīdz man tā būs. Es lai­kam palikšu Berlīnē kādu nedēļu, un tad es iegriezīšos pie jums. Mans uzvārds ir Tišbeins. Emīls Tišbeins no Neištates.

— Nē, — kungs sacīja, — biļeti pats par sevi saprotams tev dāvinu. Vai iedot vēl drusku naudas?

— Nekādā gadījumā, — Emīls stingri paziņoja, — to es nepieņemtu.

— Kā nu vēlies, — kungs noteica un skatījās atkal avīzē.

Tramvajs brauca. Tad apstājās. Un brauca atkal tālāk.

Emīls izlasīja skaistās, platās ielas nosaukumu — Ķeizara aleja. Viņš brauca un nezināja, kurp. Otrā vagonā sēdēja zag­lis. Varbūt tramvajā sēdēja un stāvēja vēl citi zagļi? Neviens nelikās gar viņu ne zinis. Svešais kungs gan bija uzdāvinājis Emīlam biļeti. Taču tagad viņš jau atkal lasīja avīzi.

Pilsēta bija tik liela. Un Emīls bija tik mazs. Neviens cil­vēks nevēlējās uzzināt, kāpēc viņam nav naudas un kāpēc viņš nezina, kur viņam jāizkāpj. Četri miljoni cilvēku dzīvoja Berlīnē, un neviens neinteresējās par Emīlu Tišbeinu. Nevie­nam nav daļas par citu rūpēm. Katram pietiek ar paša rūpēm un priekiem. Un, ja kāds saka: man tiešām ļoti žēl, — tad bieži vien tas nozīmē, ka viņš nedomā neko vairāk kā tikai: cilvēk, kaut tu mani liktu mierā!