ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

ERIHS KESTNERS

RĪGA

No vācu valodas tulkojusi Jausma Ābrama Mākslinieks Andris Lamsters

Miljonāri vairs nav moderni. To apgalvo pat filmu kritiķi. Un tas liek padomāt.

Viņi raksta, ka nevarot vairs skatīties uz tresotiem kal­potājiem, parkveidīgiem dārziem un pompozām villām. Pietiekoši esot skatīti īstie Ticiāni pie sienām, akciju pa­kas naudas skapjos, un rādīt svinības ar vairāk nekā div­desmit jo eleganti ģērbtiem viesiem esot neiespējama pār­drošība.

Tomēr nesen es lasīju laikrakstā, ka miljonāri vēl vien­mēr eksistē.

Man nav izdevības pārbaudīt šīs ziņas ticamību. Manu paziņu vidū katrā ziņā nav neviena miljonāra. Tomēr tā var arī būt sagadīšanās. Tas nekā nepierāda.

Anglijā, kā lasīju laikrakstā, esot vairāk nekā divi simti kārtīgi pieteiktu iedzīvotāju, no kuriem katram esot, mazākais, miljons mārciņu sterliņu. Citās zemēs esot tāpat.

Kādēļ tad miljonāri kļuvuši nemoderni? Kādēļ tad pre­tojas viņu un greznās dzīves attēlošanai filmās un ro­mānos?

Jā, ja lieta grozītos ap bīstamiem radījumiem un aiz­liegtām lietām, tad nepatika būtu saprotama! Piemēram, riteņbraukšana ielas nepareizā pusē ir bīstama un aiz­liegta; būtu ļoti nepiemēroti kaut ko līdzīgu atkārtot, at­tēlojot gleznā vai romānā. Tāpat ielaušanās un uzbrukumi laupīšanas nolūkos kā mākslinieciski motīvi nav piemē­roti; arī īstenībā tie nav, izņemot zagļiem pašiem, vēlami.

Bet miljonāri? Vai tie ir aizliegti? Jeb vai tie ir bīs­tami? Pavisam ari nē! Viņi maksā nodokļus. Viņi sagādā darbu. Viņi veicina luksusu. Viņi ir valsts un sabiedrības būtiskas sastāvdaļas.

sr

Ziņā, kuru es nesen lasīju, ka miljonāri vēl vienmēr eksistē, bija gan arī teikts, ka viņu skaits sācis mazinā­ties. Varbūt šis norādījums ved uz atbildi, kuru mek­

lēju. — Lasītājs noteikti būs nejauši palūkojies uz debesi, kad saule nozūd aiz apvāršņa. Nedaudz minūtes pēc tās rieta sak pēkšņi kvēlot rietumu mākoņi. Tie nosarkst. Vien­tulīgi tie spīd pār pelēko, krēslaino pasauli.

Mākoņi vēl rožaini laistās, bet saule jau nogājusi. Vai miljonāri nelīdzinās šiem mākoņiem? Vai viņi nav kāda jau pagājuša laika atspulgs? Vai tādēļ viņi būtu izgājuši no modes?

īsi sakot: es to nezinu.

Neievērojot to, ka miljonāri nav vairs moderni un ka es pat noteikti nezinu; kāpēc tas tā, šīs grāmatas galvenā persona tomēr ir miljonārs. Tā nav mana vaina. Tas no­tika tā.

Pirms pāris mēnešiem mans draugs Roberts un es braucām uz Bambergu apskatīt tās Jātnieku.

Kāda jauna mākslas vēsturniece Elfrīda bija Robertam paziņojusi, ka viņa precēs tikai tādu vīru, kas redzējis Bambergas Jātnieku.

Uz to es savam draugam devu ļoti labu padomu. Ja viņš to būtu ievērojis, mēs būtu tikuši lētāk cauri. Diem­žēl viņš tam pretojās — pirms kāzām nedrīkstot sievu pērt. Novecojies uzskats — tam katrs piekritīs. Viņš tomēr pastāvēja uz to. Galu galā tā jau bija viņa līgava, ne mana.

Tā mēs braucām uz Bambergu. (Sinī vietā gribētu iepriekš pateikt, ka mākslas vēsturniece Elfrīda mūsu prombūtnes laikā saderinājās ar kādu zobārstu. Viņš, starp citu, arī nepazina Bambergas Jātnieku. Tā vietā viņš Elfrīdai iedeva pliķi. Es domāju, to sauc par dvēseles kompensāciju. Tad Elfrīda viņam apkrita ap kaklu. Tādas ir sievietes, toreiz mēs to nezinājām.)

Vagonā mūsu nodalījumā sēdēja kāds vecāks kungs. Viņam bija žultsakmeņi. Redzēt to gan nevarēja, bet viņš mums izstāstīja. Vispārīgi viņš runāja ļoti daudz. Pirms viņš aiz Leipcigas uzcēlās, lai ietu ēdamvagonā iebaudīt tasi kafijas, viņš izsmeļoši izstāstīja to patieso notikumu, kurš veidos šīs grāmatas saturu un kura galvenā persona, tur nekā nevar grozīt, ir kāds miljonārs.

Kad vecais kungs bija izgājis, Roberts teica: «Tā ir laba viela.» <

«Es no tās uztaisīšu romānu,» es atbildēju.

«Tu maldies,» viņš mierīgi teica. «Romānu rakstīšu es.»

Mēs viens otru ne visai maigi uzlūkojām. Tad es pa- vēlnieciski paskaidroju: «Es taisīšu no tās romānu un tu — teātra lugu. Viela piemērota abiem nolūkiem. Bez tam joku luga ir, augstākais, pusi tik liela kā romāns. Tu redzi, ka es vēlu tev labu.»

Nē. Lai es esot tik laipns un rakstot lugu.

Nē. Es nekā nesaprotu no joku lugām.

Tas esot taisnība, bet ne šķērslis

Mēs klusējām. Tad mans draugs Roberts teica: «Metī­sim grasi gaisā. Es ņemu ērgli.» Viņš svieda naudas ga­balu. Tas nokrita uz sola. «Urrā!» es izsaucos. «Raksts!» Izrādījās, ka mēs bijām aizmirsuši iepriekš norunāt, ka izšķirt. «Atkārtosim eksperimentu,» es liku priekšā. «Kas laimēs, tas rakstīs romānu.»

«Šoreiz es ņemšu rakstu,» Roberts teica. (Viņam ir savas ēnas puses.)

Es uzsviedu grasi. Tas nokrita uz grīdas. «Urrā!» es saucu. «Ērglis!»

Dziļi apbēdināts, Roberts lūkojās ārā pa logu. «Man jāraksta joku luga,» viņš murmināja. Man bija gandrīz viņa žēl.

Atgriezās vecais kungs ar žultsakmeņiem. «Vienu jau­tājumu, mans kungs,» es teicu. «Vai jūs vēlaties šo stāstu par miljonāru mākslinieciski apstrādāt? Kāda ir jūsu pro­fesija?»

Viņš atbildēja, ka esot putnu tirgotājs un nedomājot nodarboties ar grāmatu vai lugu sacerēšanu. Iespējams, ka viņš pat to nevarot.

Mēs paskaidrojām, ka tādā gadījumā mēs to darīsim yiņa vietā.

Viņš pateicās. Vēlāk viņš jautāja, vai mēs viņam at­ļautu, tāpat kā līdz šim, notikumu atstāstīt vilcienā.

«Mēs to atļaujam,» es teicu.

Viņš pateicās vēlreiz. Nākošā stacijā viņš izkāpa.

Kad bijām pamatīgi apskatījuši Bambergas Jātnieku, atgriezāmies Berlīnē. Piestātnē stāvēja mākslas vēstur- hiece Elfrīda un iepazīstināja mūs ar savu jauno līga­vaini. Roberts bija satriekts. Zobārsts atzina, ka viņam esot jārevanšējas, un ielūdza mūs uz iedzeršanu. Savu līgavu viņš aizsūtīja mājās. Sievietes vieta esot pie pa­varda, viņš stingri noteica. Elfrīda piezīmēja kaut ko par stila maiņu laulībā un ciklisko polaritāti. Tad viņa iekāpa autobusā. Un tas bija galvenais. Kad sieviete paklausa, tad viņa drīkst būt pat izglītota.

Mēs, trīs vīrieši, nokāpām kādā pazemes vīna pagrabā un pēc četrām stundām- bijām jau ļoti rožainā garastā­voklī. Atceros vēl tikai tikdaudz, ka mēs zobārstam ap­solījām viņa kāzās kaisīt puķes". Tad viņš sāka skali rau­dāt. Vēlāk kauca Roberts. «Man jāraksta joku luga,» viņš šļupstēja. «Un zobārsts precē Elfrīdu un nav pat ne reizes redzējis Bambergas Jātnieku.»

«Tu esi laimes.luteklis,» zobārsts atjautīgi atteica. Tad mēs aizvedām Robertu mājās. Es sakārtoju papīru un zī­muli, lai nākošā rītā viņš nekavējoties varētu sākt lugu. «Sublimē sāpes, ak Robert, un dzejo!» uzrakstīju uz kādas lapas. Nekā vairāk.

Mums, māksliniekiem, ir auksts, cietsirdīgs raksturs.

Laiks paiet. Zobārsts ir apprecējis Elfrīdu. Roberts ir uzrakstījis lugu, es — romānu.

Mēs labprāt savus darbus būtu veltījuši kungam ar žultsakmeņiem.. Viņam taču mums jāpateicas par vielu. Bet toreiz vilcienā mēs aizmirsām pavaicāt viņa vārdu. Tāpēc:

Ļoti cienītais kungs! Ja jums gadītos redzēt Roberta lugu vai lasīt šo grāmatu, tad atcerieties mūs labvēlīgi! Un, ja jūs atkal kādreiz zināt kādu labu vielu, tad atrak­stiet mums vienkārši atklātni! Jā?