TRĪS VĪRI KŪRORTĀ
ERIHS KESTNERS
RĪGA
No vācu valodas tulkojusi Jausma Ābrama Mākslinieks Andris Lamsters
Pirmais priekšvārds MILJONĀRS KĀ MĀKSLINIECISKS MOTĪVS
Miljonāri vairs nav moderni. To apgalvo pat filmu kritiķi. Un tas liek padomāt.
Viņi raksta, ka nevarot vairs skatīties uz tresotiem kalpotājiem, parkveidīgiem dārziem un pompozām villām. Pietiekoši esot skatīti īstie Ticiāni pie sienām, akciju pakas naudas skapjos, un rādīt svinības ar vairāk nekā divdesmit jo eleganti ģērbtiem viesiem esot neiespējama pārdrošība.
Tomēr nesen es lasīju laikrakstā, ka miljonāri vēl vienmēr eksistē.
Man nav izdevības pārbaudīt šīs ziņas ticamību. Manu paziņu vidū katrā ziņā nav neviena miljonāra. Tomēr tā var arī būt sagadīšanās. Tas nekā nepierāda.
Anglijā, kā lasīju laikrakstā, esot vairāk nekā divi simti kārtīgi pieteiktu iedzīvotāju, no kuriem katram esot, mazākais, miljons mārciņu sterliņu. Citās zemēs esot tāpat.
Kādēļ tad miljonāri kļuvuši nemoderni? Kādēļ tad pretojas viņu un greznās dzīves attēlošanai filmās un romānos?
Jā, ja lieta grozītos ap bīstamiem radījumiem un aizliegtām lietām, tad nepatika būtu saprotama! Piemēram, riteņbraukšana ielas nepareizā pusē ir bīstama un aizliegta; būtu ļoti nepiemēroti kaut ko līdzīgu atkārtot, attēlojot gleznā vai romānā. Tāpat ielaušanās un uzbrukumi laupīšanas nolūkos kā mākslinieciski motīvi nav piemēroti; arī īstenībā tie nav, izņemot zagļiem pašiem, vēlami.
Bet miljonāri? Vai tie ir aizliegti? Jeb vai tie ir bīstami? Pavisam ari nē! Viņi maksā nodokļus. Viņi sagādā darbu. Viņi veicina luksusu. Viņi ir valsts un sabiedrības būtiskas sastāvdaļas.
sr
Ziņā, kuru es nesen lasīju, ka miljonāri vēl vienmēr eksistē, bija gan arī teikts, ka viņu skaits sācis mazināties. Varbūt šis norādījums ved uz atbildi, kuru mek
lēju. — Lasītājs noteikti būs nejauši palūkojies uz debesi, kad saule nozūd aiz apvāršņa. Nedaudz minūtes pēc tās rieta sak pēkšņi kvēlot rietumu mākoņi. Tie nosarkst. Vientulīgi tie spīd pār pelēko, krēslaino pasauli.
Mākoņi vēl rožaini laistās, bet saule jau nogājusi. Vai miljonāri nelīdzinās šiem mākoņiem? Vai viņi nav kāda jau pagājuša laika atspulgs? Vai tādēļ viņi būtu izgājuši no modes?
īsi sakot: es to nezinu.
Otrais priekšvārds AUTORS UZDOD AVOTUS
Neievērojot to, ka miljonāri nav vairs moderni un ka es pat noteikti nezinu; kāpēc tas tā, šīs grāmatas galvenā persona tomēr ir miljonārs. Tā nav mana vaina. Tas notika tā.
Pirms pāris mēnešiem mans draugs Roberts un es braucām uz Bambergu apskatīt tās Jātnieku.
Kāda jauna mākslas vēsturniece Elfrīda bija Robertam paziņojusi, ka viņa precēs tikai tādu vīru, kas redzējis Bambergas Jātnieku.
Uz to es savam draugam devu ļoti labu padomu. Ja viņš to būtu ievērojis, mēs būtu tikuši lētāk cauri. Diemžēl viņš tam pretojās — pirms kāzām nedrīkstot sievu pērt. Novecojies uzskats — tam katrs piekritīs. Viņš tomēr pastāvēja uz to. Galu galā tā jau bija viņa līgava, ne mana.
Tā mēs braucām uz Bambergu. (Sinī vietā gribētu iepriekš pateikt, ka mākslas vēsturniece Elfrīda mūsu prombūtnes laikā saderinājās ar kādu zobārstu. Viņš, starp citu, arī nepazina Bambergas Jātnieku. Tā vietā viņš Elfrīdai iedeva pliķi. Es domāju, to sauc par dvēseles kompensāciju. Tad Elfrīda viņam apkrita ap kaklu. Tādas ir sievietes, toreiz mēs to nezinājām.)
Vagonā mūsu nodalījumā sēdēja kāds vecāks kungs. Viņam bija žultsakmeņi. Redzēt to gan nevarēja, bet viņš mums izstāstīja. Vispārīgi viņš runāja ļoti daudz. Pirms viņš aiz Leipcigas uzcēlās, lai ietu ēdamvagonā iebaudīt tasi kafijas, viņš izsmeļoši izstāstīja to patieso notikumu, kurš veidos šīs grāmatas saturu un kura galvenā persona, tur nekā nevar grozīt, ir kāds miljonārs.
Kad vecais kungs bija izgājis, Roberts teica: «Tā ir laba viela.» <
«Es no tās uztaisīšu romānu,» es atbildēju.
«Tu maldies,» viņš mierīgi teica. «Romānu rakstīšu es.»
Mēs viens otru ne visai maigi uzlūkojām. Tad es pa- vēlnieciski paskaidroju: «Es taisīšu no tās romānu un tu — teātra lugu. Viela piemērota abiem nolūkiem. Bez tam joku luga ir, augstākais, pusi tik liela kā romāns. Tu redzi, ka es vēlu tev labu.»
Nē. Lai es esot tik laipns un rakstot lugu.
Nē. Es nekā nesaprotu no joku lugām.
Tas esot taisnība, bet ne šķērslis
Mēs klusējām. Tad mans draugs Roberts teica: «Metīsim grasi gaisā. Es ņemu ērgli.» Viņš svieda naudas gabalu. Tas nokrita uz sola. «Urrā!» es izsaucos. «Raksts!» Izrādījās, ka mēs bijām aizmirsuši iepriekš norunāt, ka izšķirt. «Atkārtosim eksperimentu,» es liku priekšā. «Kas laimēs, tas rakstīs romānu.»
«Šoreiz es ņemšu rakstu,» Roberts teica. (Viņam ir savas ēnas puses.)
Es uzsviedu grasi. Tas nokrita uz grīdas. «Urrā!» es saucu. «Ērglis!»
Dziļi apbēdināts, Roberts lūkojās ārā pa logu. «Man jāraksta joku luga,» viņš murmināja. Man bija gandrīz viņa žēl.
Atgriezās vecais kungs ar žultsakmeņiem. «Vienu jautājumu, mans kungs,» es teicu. «Vai jūs vēlaties šo stāstu par miljonāru mākslinieciski apstrādāt? Kāda ir jūsu profesija?»
Viņš atbildēja, ka esot putnu tirgotājs un nedomājot nodarboties ar grāmatu vai lugu sacerēšanu. Iespējams, ka viņš pat to nevarot.
Читать дальше