ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Man liekas, ka jūs esat novirzījusies no temata,» pie­zīmēja Hilda.

Slepenpadomnieks labsirdīgi smaidīja. «Saimniecības vadītājas, kas rej, nekož,» viņš teica.

Tanī pašā dienā, apmēram tanī pašā stundā Hagedorna kundze Momzena ielā klauvēja pie sava apakšīrnieka Frankes durvīm. Nav sevišķi patīkami, ja paša dzīvokli jāklauvē pie svešām durvīm, bet vienmēr no tā nevar iz­vairīties. Vismazāk atraitne ar lielu dēlu un mazu pensiju, kad pie tam vēl pieaugušais dēls neatrod nodarbošanos.

«Iekšā!» sauca Frankes kungs. Viņš sēdēja pie galda un laboja diktāta burtnīcas. «Pagāni!» viņš murmināja. Ar to viņš domāja savus skolniekus. «Liekas, ka tie utu­bungas reizēm sēž uz ausīm, nevis uz…»

«Uzmanību, uzmanību,» aizrādīja Hagedorna kundze. «Es neesmu dzirdējusi, ko jūs patlaban gribējāt teikt. Vai jūs vēlaties dzert tasi kafijas?»

«Divas tases,» teica Frankes kungs.

«Vai jūs laikrakstu jau lasījāt?» Vecās dāmas vaigi kvēloja.

Franke kratīja galvu.

Viņa nolika laikrakstu uz galda. «Sarkani pasvītro­tais,» viņa lepni piezīmēja.

Kad viņa atgriezās ar kafiju, apakšīrnieks teica: «Jūsu dēls ir velna zellis. Jau atkal pirmā godalga! Brukbeirā ir ļoti skaisti. Esmu kādā klejojumā pa Alpiem tur bijis. Kad viņš dosies ce]ā?»

. «Jau pēc piecām dienām. Es ātri izmazgāšu viņam pāris kreklu. Tā droši vien atkal būs eleganta viesnīca, kur katram ir smokings. Tikai manam zēnam jāskrien ap­kārt zilā uzvalkā. Viņš to valkā jau četrus gadus. Tas spīd kā noviksēts.»

Skolotājs sūca savu kafiju. «Kura sacensība pēc skaita tā jau ir, kurā doktora kungs ieguvis godalgu?»

Hagedorna kundze lēnām nolaidās vienā no saviem izīrētajiem sarkanā plīša sēdekļiem. «Septītā! Vispirms bija pirms trim gadiem lielais Vidusjūras ceļojums. To viņš saņēma par divām rindām ar atskaņām. Nu, un tad divas nedēļas Palasa viesnīcā Sato Neuf. Tas bija īsi pirms jūsu atnākšanas. Tad Ziemeļvācijas peldvietu apce­ļojums satiksmes apvienību sacensībā. Tad ārstniecības peldes Pistiānā. Pie tam mans zēns ir pilnīgi vesels. Tad lidojums uz Stokholmu. Turp un atpakaļ. Un trīs dienas uzturēšanās šērās. Pagājušā pavasarī četrpadsmit dienas Rivjērā. Tad viņš jums atsūtīja karti no Montekarlo. Un tagad brauciens uz Brukbeiru. Alpi ziemā droši vien ir lieliski. Es tā priecājos viņa dēļ. Dienā jau viņam būs sporta uzvalks. Lai viņam rodas atkal citas domas. Vai jūs varētu viņam aizdot savu biezo puloveru? Viņa mēte­lis ir mazliet par plānu kalniem.»

Franke piekrita. Vecā sieviete ielika klēpī savas sa­strādātās rokas, pie kurām viņa bija uzskaitījusi sava dēla panākumus, un uzsmaidīja. «Vēstuli ar brīvbiļetēm pastnieks jau šorīt agri atnesa.» »

«Tā ir bezgalīga cūcība!» rūca Frankes kungs. «Tik apdāvināts cilvēks nevar atrast nodarbošanosl Tiešām vajadzētu…»

«Uzmanību, uzmanību!» brīdināja Hagedorna kundze. «Šodien viņš aizgāja'jau agri no rīta. Diezin vai viņš jau to zina? Viņš atkal gribēja kaut kur pieteikties.»

«Kāpēc viņš nepalika par skolotāju?» prasīja Franke. «Tad viņš tagad strādātu kādā ģimnāzijā, labotu diktātu burtnīcas un saņemtu noteiktu algu.»

«Reklāma vienmēr bijusi viņa kaislība,» viņa teica. «Viņa doktora darbs arī bija par to. Par reklamēšanas psiholoģiskiem likumiem. Pēc studijām viņš strādāja vai­rākās vietās. Pēdējā vietā viņš saņēma astoņi simti marku mēnesī, jo viņš bija centīgs. Bet firma bankrotēja.» Hage­dorna kundze piecēlās. «Tagad es beidzot gribu iemērkt kreklus.»

«Un es beigšu labot diktātus,» paskaidroja Frankes kungs. «Cerams, ka sarkanās tintes pietiks. Brīžam man ir tāda nospiedoša sajūta, ka tie palaidņi tikai tādēļ ielaiž tik daudz kļūdu, lai mani pirms laika iedzītu vēsā kapā. Rīt es viņiem noturēšu tādu soda sprediķi, lai viņi domā, ka…»

«Uzmanību, uzmanību!» teica vecā dāma, paņēma laik­rakstu un iestūrēja virtuvē.

Jau krēsloja, kad doktors Hagedorns atgriezās mājas. Viņš bija noguris un pārsalis. «Labvakar,» viņš teica un noskūpstīja māti.

Viņa stāvēja pie mazgājamās baļļas, ātri noslaucīja rokas un pasniedza viņam spodrināmo līdzekļu fabrikas vēstuli.

«Es jau zinu,» viņš teica. «Lasīju laikrakstā. Kā tev patīk? Vai tur nevar no ādas izsprāgt? Ar vietu atkal ne­kas neiznāca. Tas vīrs brauc tikai pēc pusgada uz Brazī­liju. Vietnieks jau arī viņiem ir — personāla šefa brāļa­dēls.» Jaunais cilvēks piegāja pie krāsns un sildīja sa­stingušos pirkstus.

«Galvu augšā, manu zēn!» teica māte. «Vispirms tu tagad brauksi uz ziemas sportu. Tas ir labāk kā nekas.»

Viņš paraustīja plecus. «Es pēcpusdienā biju izbraucis uz spodrināšanas līdzekļu fabrikām. Direktora kungs ār­kārtīgi priecājās personīgi iepazīties ar pirmās godalgas ieguvēju un apsveica mani par zīmīgajiem teikumiem, kurus esmu atradis viņu mazgājamam pulverim un ziepju pārslām. Viņi cerot gūt lielus panākumus no tā. Vietas diemžēl nevienas neesot brīvas.»

«Un kādēļ tu vispārīgi turp brauci?» vaicāja māte.

Viņš brīdi klusēja. Tad viņš teica: «Es gāju pie direk­tora ar kādu priekšlikumu." Es gribēju, lai viņa firma brīvo ceļojumu atvietotu ar mazu atlīdzību ( skaidrā naudā.»

Vecā sieviete pārtrauca mazgāšanu.

«Notika parastais teātris,» viņš turpināja. «Tas neesot iespējams. Darījums esot saistošs. Bez tam Brukbeira esot apburošs zemes stūrītis. Sevišķi ziemā. Viņš vēlot man labu izklaidēšanos. Es satikšot tur labāko internacionālo sabiedrību; lai es viņam atsūtot atklātni. Viņam neesot laika ziemā ceļot. Viņš esot piesiets ķēdē, un es esot ap­skaužams.»

«Notika parastais teātris?» vaicāja māte. «Vai tu jau agrāk arī to darīji?»

«Es tev nekā par to nestāstīju,» viņš teica. «Tu lauzi galvu dēļ saviem pāris grašiem! Un es nepārtraukti vizi­nos pa zemeslodi. Bez maksas un par velti tas saucas! Jā, blēņas! Katru reizi, pirms es dodos prom, Hagedorna atraitne aizceļo uz pilsētas krājkasi un noņem piecdesmit marku, jo citādi dēla kungam nav naudas, ko ceļā samak­sāt par tasi kafijas vai mazo glāzīti gaišā.»

«Svētki jāsvin, manu zēn, kad tie izgadās!»

«Nestrādāt un neizmist,» viņš teica. «Variācija par vecu tematu.» Viņš iededza gaismu. «Sīs spodrināmo līdzekļu fabrikas pieder Tobleram, vienam no bagātākiem vīriem, ko apspīd mēness. Ka tam vecajam onkulim reiz varētu tikt klāt!»

«Neraudi,» teica māte.

«Vai ka, mazākais, tu varētu braukt ar manu biļeti! Tu visu savu dzīvi neesi bijusi tālāk par Sildkornu un Verderu.»

«Tu melo kā no grāmatas,» teica māte. «Es taču biju pirms trīsdesmit gadiem ar tavu tēvu Svinemindē. Un ar tevi 1910. gadā Harcā. Toreiz tev bija garais klepus. Gaisa maiņas dēļ. Tālāk es tev gribētu paziņot, ka mēs šovakar iesim uz kino. Rāda kalnu filmu. Mēs iesim otrā parketā un iedomāsimies, ka sēžam uz Materhorna.»

«Es ielūgumu ar pateicību pieņemu,» viņš atteica. «Un, ja es kādreiz būšu Anglijas karalis, 56s tev piešķiršu Bikšu

Lentas ordeni. Tas lai ir mans pirmais valdīšanas darbs. Iespējams, ka es tevi paceļu mantojamā augstmaņa kārtā. Tas katrā ziņā atkarājas no tā, kas šovakar būs vaka­riņās.»

«Receklis ar ceptiem kartupeļiem,» teica māte. «Tā!» iesaucās doktors Hagedorna kungs. «Tad tu būsi pat Kumberlandes hercogiene. Tā ir veca, laba ģimene. Kāds no viņas senčiem ir atklājis angļu mērci.»