«Sods ir daudz par mazu,» atbildēja Jānis. «Sibīrija tiem pienāktos. Ap ko galu galā lieta grozās?»
«Ap spodrināšanas līdzekļu fabriku reklāmu sacensību.»
«Ak tā,» teica Jānis, paņēma laikrakstu un lasīja pusi lapas lielo sludinājumu. «Tas Šulcs! Viņam nav adreses. Viņš dzīvo pastā pēc pieprasījuma!»
«Pēc pieprasījuma?» vaicāja Kunkela kundze. «Vai tad tā var?»
«Nē,» atbildēja sulainis. «Kāpēc jūs nepiedalījāties sacensībā? Jūs katrā ziņā būtu saņēmusi godalgu.»
«Vai tā ir jūsu nopietnība?»
«Jūs aizsūtītu uz divi nedējām Alpos. Varbūt jūs h- mežģītu kāju un paliktu vēl ilgāk prom.» Viņš labsajūtā piemiedza acis.
«Jūs esat pretīgs cilvēks,» viņa teica. «Jūsu dēļ es nelauztu pat kaklu.»
Jānis vaicāja: «Kā izturas jaunā kalpone?»
Kunkela kundze piecēlās. «Pie mums viņa nenovecos. Kāpēc gan tā persona saucas Izolde?»
«Viņas māte bija kaislīga Riharda Vāgnera pielūdzēja,» ziņoja Jānis.
«Ko,» iekliedzās saimniece. «Sī Izolde ir vēl arī ārlaulības bērns?»
«Ne domas. Māte bija precējusies.»
«Ar Rihardu Vāgneru?» **-' «Nē jel.»
«Kādēļ tad viņš gribēja, ka bērns saucas Izolde? Kas viņam par daļu tur bija?»
«Rihardam Vāgneram taču nebija ne jausmas par šo lietu. Izoldes jaunkundzes māte to gribēja.»
«Vai tēvs to zināja?»
«Protams. Viņš ari mīlēja Vāgneru.»
Kunkela kundze vīkstīja pietūkušās rokas. «Es daudz ko pieļauju,» viņa dobji teica. «Bet tas iet par tālu!»
Otrā nodaļa ŠULCA KUNGS UN TOBLERA KUNGS
Sniga. Pie Licenburgas pasta pieturēja liels, spēcīgs limuzīns.
Divi zēni, kas svieda ar sniega pikām kādai laternai, pārtrauca savu nogurdinošo nodarbošanos.
«Mazākais, divpadsmit cilindru,» teica lielākais.
«Neveikla karosērija,» piezīmēja mazākais. Tad viņi abi nostājās pie automobiļa, it kā lieta grozītos, mazākais, ap Mirstošo gallieti vai Ērkšķa Izvilcēju.
Kažokotais kungs, kas izkāpa no neveiklās karosērijas, līdzinājās turīgam privātzinātniekam, kas kārtīgi piekopis sportu. «Acumirkli, Brandes,» viņš teica šoferim.
Tad viņš iegāja mājā un meklēja lodziņu pēc pieprasījuma sūtījumiem.
Ierēdnis patlaban apkalpoja kādu jaunekli. Viņš izsniedza tam rozā vēstulīti.
Jauneklis staroja, nosarka, gribēja noņemt cepuri, bet neizdarīja to un steidzīgi pazuda.
Kungs kažokā un pasta sekretārs uzsmaidīja viens otram. «Tie gan bija laiki,» teica kungs.
Ierēdnis piekrita. «Un tagad mēs esam palikuši veci ēze]i. Es noteikti.»
Kungs smējās. «Es negribētu sevi izslēgt.»
«Tik vecs jūs nemaz neesat,» teica ierēdnis.
«Bet jau tāds ēzelis!» kungs apmierināti atbildēja. «Vai Eduardam Šulcam ir pienākusi kāda vēstule?»
Sekretārs meklēja. Tad viņš izsniedza biezu vēstuli. Kungs iebāza vēstuli mēteļa kabatā, pateicās, jautri pamāja ar galvu un gāja.
Abi zēni vēl vienmēr stāvēja pie auto. Viņi izklaušināja šoferi. Tas jau svīda. Viņi vaicāja, vai tas esot precējies.
«Tad jau man būtu laulājamais gredzens,» tas pamācoši atteica.
Zēni smējās. «Cilvēk, viņš mūs izzobo,» teica lielākais.
«Tā jūs nedrīkstat ar mums rīkoties,» pārmetoši teica mazākais. «Manam tēvam arī gredzens ir vestes kabatā.»
Kad kungs iznāca no pasta nama, šoferis ātri izkāpa un atvēra durtiņas. «Tādi zeņķi var vecu vīru novest slimnīcā,» viņš samulsis teica.
Sulca kungs aplūkoja puikas. «Vai gribat, lai mēs jūs pavizinām?» Zēni piekrītoši pamāja un klusēja. «Nu, tad kāpiet iekšā!» viņš uzsauca. Tie klusēdami iekāpa.
Brauciens sākās. «Tur nāk Arturs!» lielais teica. Mazais pieklauvēja pie rūts. Abi lepni pamāja. Arturs apstājās, nesaprašanā lūkojās pakaļ biedriem un pavēdināja tikai tad, kad auto bija pazudis aiz stūra.
«Cik kilometru jūsu vāģis jau nobraucis?» vaicāja mazākais.
«Man nav ne jausmas,» teica Sulca kungs.
«Vai tad tas jums nepieder?» prasīja lielākais.
«Pieder gan.»
«Cilvēkam pieder auto, un viņš nezina, cik kilometru tas nobraucis!» galvu kratīdams, brīnījās lielākais.
Mazākais tikai noteica: «Dīvaini!»
Sulca kungs uzvilka bīdāmo lodziņu. «Brandes, cik kilometru mūsu vāģis nobraucis?»
«60 350 kilometru.»
«Un izskatās, it kā nupat būtu ņemts no fabrikas,» lietpratīgi noteica mazais zēns. «Kad es būšu liels, es no pirkšu tieši tādu pašu.»
«Tu nekad nekļūsi liels,» piezīmēja otrais. «Tu vairāk neaugsi.»
«Es izgaušu tik liels kā mans krusttēvs Gotholds. Tas nevar iziet durvīm cauri.»
«Tā tu izskaties! Tu paliksi punduris.»
«Miers!» teica Sulca kungs. «Brandes, pieturiet!»
Kungs iegāja ar abiem zēniem saldumu veikalā. Viņi drīkstēja sev kaut ko izvēlēties. Mazākais dabūja marcipāna atgriezumus, lielākais — konfektes ar augļu garšu.
Pats priekš sevis Sulca kungs nopirka vienu rulli lak- ricas. Pārdevēja sarauca degunu.
Tad Brandess aiztransportēja mazo sabiedrību atpakaļ uz Licenburgas ielu. Abi zēni pateicās par visu saņemto, izkāpa un dziļi paklanījās.
«Vai jūs bieži braucat šeit garām?» prasīja lielākais.
«Tādā gadījumā mēs katru dienu šeit gaidītu,» teica mazākais.
«Tā tikai trūka,» norūca šoferis Brandess un piedeva gāzi.
Abi zēni ilgi noraudzījās pakaļ automobilim. Tad viņi ķērās pie saldumu paciņām.
«Smalks cilvēks,» noteica mazākais, «bet par autorno- > biļiem viņam nav jēgas.»
Читать дальше