ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Cilvēkam pieder auto, un viņš nezina, cik kilometru tas nobraucis!» galvu kratīdams, brīnījās lielākais.

Mazākais tikai noteica: «Dīvaini!»

Sulca kungs uzvilka bīdāmo lodziņu. «Brandes, cik kilometru mūsu vāģis nobraucis?»

«60 350 kilometru.»

«Un izskatās, it kā nupat būtu ņemts no fabrikas,» lietpratīgi noteica mazais zēns. «Kad es būšu liels, es no pirkšu tieši tādu pašu.»

«Tu nekad nekļūsi liels,» piezīmēja otrais. «Tu vairāk neaugsi.»

«Es izgaušu tik liels kā mans krusttēvs Gotholds. Tas nevar iziet durvīm cauri.»

«Tā tu izskaties! Tu paliksi punduris.»

«Miers!» teica Sulca kungs. «Brandes, pieturiet!»

Kungs iegāja ar abiem zēniem saldumu veikalā. Viņi drīkstēja sev kaut ko izvēlēties. Mazākais dabūja marci­pāna atgriezumus, lielākais — konfektes ar augļu garšu.

Pats priekš sevis Sulca kungs nopirka vienu rulli lak- ricas. Pārdevēja sarauca degunu.

Tad Brandess aiztransportēja mazo sabiedrību atpakaļ uz Licenburgas ielu. Abi zēni pateicās par visu saņemto, izkāpa un dziļi paklanījās.

«Vai jūs bieži braucat šeit garām?» prasīja lielākais.

«Tādā gadījumā mēs katru dienu šeit gaidītu,» teica mazākais.

«Tā tikai trūka,» norūca šoferis Brandess un piedeva gāzi.

Abi zēni ilgi noraudzījās pakaļ automobilim. Tad viņi ķērās pie saldumu paciņām.

«Smalks cilvēks,» noteica mazākais, «bet par autorno- > biļiem viņam nav jēgas.»

Ēdiens bija garšojis. Jaunā kalpone Izolde bija novā­kusi traukus, nepagodinot Kunkela kundzi ne ar vienu vienīgu skatu. Sulainis Jānis atnesa cigārus un pasniedza mājas saimniekam uguni. Toblera meita Hildas jaunkun­dze uzlika galdā mokā tases.

Saimniecības vadītāja un sulainis gribēja aiziet. Pie durvīm Jānis vaicāja: «Vai būtu vēl kāds uzdevums, slepenpadomnieka kungs?»

«Dzeriet ar mums tasi kafijas! Kunkeliene ari. Un iespraudiet sev mutē vienu cigāru!»

«Jūs taču zināt, ka es nesmēķēju,» teica Kunkela kundze.

Hilda smējās. Jānis paņēma vienu cigāru. Slepenpa- domnieks apsēdās. «Sēdieties, bērni! Man jums kas jā­ziņo.»

«Noteikti atkal kas īpatnējs,» Hilda piezīmēja.

«Šausmīgi,» vaidēja saimniecības vadītāja. (Viņai pie­mita iepriekšparedzēšana.)

«Miers!» pavēlēja Toblers. «Vai jus atceraties, ka pirms mēnešiem es rakstīju spodrināmo līdzekļu fabrikām, lai tās sarīko reklāmas sacensības?» Pārējie piekrītoši pa­māja.

«Bet to jūs nezināsiet, ka es šinī sacensībā aktīvi pie­dalījos, kad tā tika izziņota! Un pārsteidzošais notikums, kuru es līdz šai dienai vēl pats nezināju, ir, ka es savas fabrikas sarīkotā sacensībā esmu ieguvis otro vietu!»

«Izslēgts,» teica Kunkeliene. «Otro godalgu ieguvis kāds Sulca kungs. Pie tam vēl pastā uz pieprasījumu. Es lasīju laikrakstā.»

«Tā, tā,» noteica Hilda Toblera jaunkundze.

«Vai jūs to nesajēdzat?» vaicāja Jānis.

«Protams,» teica Kunkeliene. «Slepenpadomnieka kungs mūs māna.»

Tagad Hilda iejaucās. «Tagad klausieties uzmanīgi! Mans tēvs stāsta, ka viņš ieguvis godalgu. Laikrakstā rak­stīts, ka godalgotais ir Sulcs. Ko jūs no tā varat secināt?»

«Tādā gadījumā laikraksts melo,» teica Kunkela kun­dze. «Tas gadoties.»

Citiem kļuva par karstu.

«Ir vēl trešā iespēja,» teica Toblers. «Es varēju pieda­līties zem Sulca vārda.»

«Arī tas ir iespējams,» pieļāva Kunkela kundze. «Tā var viegli iegūt godalgu! Kad pats ir īpašnieks!» Viņa kļuva domīga un beidzot pat barga. «Tad jau jūsu direk­tori j-ums varēja piešķirt pirmo godalgu.»

«Kunkeliene, jūs vajadzētu nošaut!» izsaucās Hilda.

«Un pildīt ar majorānu un āboliem,» papildināja Jānis.

«To es neesmu pelnījusi,» teica vecā, resnā dāma asaru aizsmacētā balsī.

Jānis vēl nezaudēja drosmi.

«Direktori taču piešķīra godalgu viņiem pilnīgi nepa­zīstamam cilvēkam!»

«Es domāju, ka slepenpadomnieka kungam!»

«Bet to taču viņi nezināja!» Hilda saniknota izsaucās.

«Tie gan ir labi direktori,» teica Kunkela kundze. «Tā kaut ko nezināt!»

«Izbeigt debates!» sauca slepenpadomnieks. «Pretējā gadījumā es uzrāpšos uz priekškara stieņa.»

«Te nu bija,» Kunkeliene teica Jānim. «Tā mocīt na­baga slepenpadomnieka kungu!»

Jānis niknumā aprija lielāku daudzumu cigāru duinu un klepoja. Kunkela kundze ļaunā priekā smaidīja.

«Kāda tad ir otrā godalga?» vaicāja Hilda.

Jānis klepodams deva izziņu. «Desmit dienas uzturēša­nās Brukbeiras Grandhotelī. Turp un atpakaļ brauciens otrā klasē.»

«Es jaušu ko šausmīgu,» teica Hilda. «Tu gribi uzdo­ties par Sulcu.»

Slepenpadomnieks berzēja rokas. «Uzminēts! Šoreiz es neceļošu kā miljonārs Toblers, bet kā nabaga velns, vārdā Sulcs. Beidzot kaut kas savādāks. Beidzot reiz bez pa­rastā cinobera.» Viņš bija sajūsmināts. «Esmu jau gan­drīz aizmirsis, kādi cilvēki ir īstenībā. Es gribu sasist stikla māju, kurā es sēžu.»

«Tas var iesprāgt acī,» piezīmēja Jānis.

«Kad tu brauksi?» jautāja Hilda.

«Pēc piecām dienām. Rīt es sākšu izdarīt iepirkumus. Pāris lētu kreklu. Pāris izbalējušu kaklasaišu. Gatavu uz­valku. Darīts!»

«Ja viņi tevi kā klaidoni iesprosto, tad neaizmirsti tele­grafēt,» lūdza meita.

Slepenpadomnieks kratīja galvu. «Esi bez bailēm, mans bērns. Jānis taču brauks man līdzi. Viņš tās desmit dienas nodzīvos tanī pašā viesnīcā. Mēs, protams, viens otru nepazīsim un nerunāsim nevienu vārdu, bet viņš katrā laikā būs manā tuvumā.»

Jānis sēdēja savā krēslā, pilnīgi satriekts.

«Rīt mēs jums pasūtīsim pie mana drēbnieka vairākus uzvalkus. Jūs izskatīsieties kā pensionēts lielhercogs.»

«Kādēļ?» prasīja Jānis. «Es nekad neesmu vēlējies būt kaut kas cits kā jūsu sulainis.»

Slepenpadomnieks piecēlās. «Vai jūs labāk gribat pa­likt šeit?»

«Protams, ka nē,» atbildēja Jānis. «Ja jūs vēlaties, tad es ceļošu kā lielhercogs.»

«Jūs ceļosiet kā pārticis privātcilvēks,» nolēma Toblers. «Kādēļ vienmēr tikai man lai iet labi? Jūs desmit dienas būsiet bagāts.»

«Es nezinu, ko es labāk darītu,» dziļi apbēdināts, teica Jānis. «Un visu laiku es nedrīkstu jūs uzrunāt?»

«Nekādā gadījumā. Ar tik nabadzīgu vīru kā maut kungiem no jūsu aprindām nav nekā kopēja. Tā vietā jūs drīkstat sarunāties ar baroniem un starptautiskām sporta zvaigznēm. Pareizi, slēpju kostīms un piederumi ari jums būs vajadzīgi!»

«Es neprotu slēpot,» atbildēja sulainis.

«Tad jūs iemācīsieties.»

Jānis sabruka. «Vai es, mazākais, drīkstu dažreiz ienākt jūsu istabu uzkopt?»

«Nē.»

«Es katrā ziņā nākšu tikai tad, kad koridorā neviena nebūs.»

«Varbūt,» teica slepenpadomnieks.

Jānis atplauka.

«Esmu bez valodas,» teica Kunkeliene.

«Tiešām?» prasīja Hilda. «Patiesi?»

Toblers noliedzoši papurināja galvu. «Tukši solījumi!»

«Vairāk nekā piecpadsmit gadu esmu šinī mājā,» teica Kunkeliene. «Un nepārtraukti kaut kas notiek. Slepenpa­domnieka kungam arvien ir bijis par daudz fantāzijas un par daudz laika. Bet tā kaut kas man tomēr vēl nekad nav noticis! Slepenpadomnieka kungs, jūs esat vecākais bērns, ko ēs pazīstu. Tas gan uz mani neattiecas, bet to­mēr mani uztrauc. Pie tam ārsts man ir aizliedzis ikkatru uztraukumu. Kāda tam ir nozīme, ka jūs mani gadu no gada sūtāt sirds vannās, tikko es esmu atgriezusies, teāt­ris sākas no jauna. Tagad man ir, mazākais, simt div­desmit pulsa sitienu minūtē. Un asinsspiediens man kāpj līdz pat galvai. To neviens zirgs nevar izturēt. Kad es, mazākais, tās tabeles varētu ieņemt. Nē, tabletes. Bet es nevaru tās norīt. Viņas ir par lielu. Un ūdenī izkausēt tās nedrīkst, mazākais, es tā domāju, jo tad tās vairs neie­darbojas.» Pārpūlējusies līdz beidzamam, viņa apstājās.