ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

īpatnējas iedomas ir retas. Mēs pienākam mājās pakaļ.

N.B. Sūtīšanas izdevumus mēs, protams, jums atlī­dzinātu.

«Netaisiet tik lielu brikšķi,» teica saimniecības pārzine Kunkela kundze. «Jums nav jākoncertē, bet jāklāj galds!»

Jaunā kalpone Izolde smalki pasmaidīja.

Kunkela kundzes tafta kleita čaukstēja. Viņa nosoļoja gar fronti, pabīdīja vienu šķivi un pagrābstījās ap kādu karoti.

«Vakar pasniedza nūdeles ar vērša gaļu,» melanho­liski piezīmēja Izolde. «Šodien baltās pupiņas ar desiņām. Miljonāram gan vajadzētu būt elegantākai gaumei.»

«Slepenpadomnieka kungs ēd to, kas viņam garšo,» pēc ilgākām pārdomām noteica Kunkela kundze.

Jaunā kalpone izdalīja servjetes, piemiedza vienu aci, lai pārbaudītu sakārtojumu, un gribēja iet prom.

«Acumirkli vēl!» teica Kunkela kundze. «Mans nelaiķa tēvs mēdza teikt: «Pat tas, kas trīsdesmit cūkas no rīta pērk, pusdienā var ēst tikai vienu kotleti! Ņemiet to vērā jūsu dzīves ceļā! Es šaubos, vai jūs ilgi pie mums pa« liksiet.»

«Kad divas personas reizē domā vienu un to pašu, tad var sev ko vēlēties,» sapņaini teica Izolde.

«Es neesmu nekāda persona!» izsaucās saimniecības pārzine. Tafta kleita drebēja.

Norībēja durvis.

Kunkela kundze palika viena. — I

Ēka, par kuras ēdamistabu nupat bija runa, atrodas pie vecās, cienījamās alejas, kas ved no Hallenzē uz Hundekēli. Katram, kas ielu kaut cik pazīst, māja būs kritusi acīs. Ne jau tādēļ, ka tā būtu lielāka, ugunīgāk zeltīta vai ziedošāka nekā pārējās.

Tā krīt acīs ar to, ka viņu vispār nevar redzēt.

Caur divi simti metru garo, kalto žogu var ieskatīties piesnigušā mežā, kas nekā neizsaka. Ja nostājas pret no­sūnojušu akmens stabu ietvertiem vārtiem, var redzēt platu braucamo ceļu un, kur tas nogriežas pa labi, — vienkāršu, patīkamu celtni: saimes māju. Seit dzīvo kalpone, ķēkša, šoferis un dārznieki. Pati māja, mirušie tenisa laukumi, aizsalušais dīķis, remdenās siltumnīcas, zem sniega segas gulošie dārzi un pļavas paliek neredzami.

Pie viena pelēkā staba, pa labi no vārtu treliņiem, redzama maza plāksnīte ar vārdu. Tuvāk pieejot, sala­sāms: Toblers.

Toblers? Tas noteikti ir miljonārs Toblers. Slepenpa- domnieks Toblers. Vīrs, kam pieder bankas, preču nami un fabrikas, kalnraktuves Slēzijā, cepļi pie Rūras un kuģ­niecības līnijas starp kontinentiem.

Saimniecisku koncernu laikmets ir pagājis, bet Tob- lera koncerns vēl pastāv. Toblers nav rūpējies ne par ko, kopš viņš pirms piecpadsmit gadiem kļuva sava krust­tēva mantinieks. Varbūt taisni tādēļ viss tā ir. — Kon­cerni līdzinās lavīnām. Tie kļūst lielāki un lielāki: vai pie tā ir jāpalīdz? Tie beidzas ielejā: vai to var aizkavēt?

Tobleram pieder daudz miljonu, bet būtībā viņš nav miljonārs.

Kunkela kundze pētīja laikrakstu.

Ēdamistabā ienāca sulainis Jānis. «Neizliecieties, it kā jūs prastu lasīt!» viņš sapīcis teica. «Jums tā kā tā ne­viens cilvēks neticēs.»

Viņa izšāva indīgu skatu, tad norādīja uz laikrakstu «Šodien ir iekšā godalgotie! Pirmo godalgu saņēmis kāds doktors no §arlotenburgas, otro kāds Sulca kungs. Tagad abi vīri par pāris īsiem teikumiem tiks sūtīti četrpadsmit dienas uz Alpiem!»

«Sods ir daudz par mazu,» atbildēja Jānis. «Sibīrija tiem pienāktos. Ap ko galu galā lieta grozās?»

«Ap spodrināšanas līdzekļu fabriku reklāmu sacensību.»

«Ak tā,» teica Jānis, paņēma laikrakstu un lasīja pusi lapas lielo sludinājumu. «Tas Šulcs! Viņam nav adreses. Viņš dzīvo pastā pēc pieprasījuma!»

«Pēc pieprasījuma?» vaicāja Kunkela kundze. «Vai tad tā var?»

«Nē,» atbildēja sulainis. «Kāpēc jūs nepiedalījāties sa­censībā? Jūs katrā ziņā būtu saņēmusi godalgu.»

«Vai tā ir jūsu nopietnība?»

«Jūs aizsūtītu uz divi nedējām Alpos. Varbūt jūs h- mežģītu kāju un paliktu vēl ilgāk prom.» Viņš labsajūtā piemiedza acis.

«Jūs esat pretīgs cilvēks,» viņa teica. «Jūsu dēļ es ne­lauztu pat kaklu.»

Jānis vaicāja: «Kā izturas jaunā kalpone?»

Kunkela kundze piecēlās. «Pie mums viņa nenovecos. Kāpēc gan tā persona saucas Izolde?»

«Viņas māte bija kaislīga Riharda Vāgnera pielū­dzēja,» ziņoja Jānis.

«Ko,» iekliedzās saimniece. «Sī Izolde ir vēl arī ārlau­lības bērns?»

«Ne domas. Māte bija precējusies.»

«Ar Rihardu Vāgneru?» **-' «Nē jel.»

«Kādēļ tad viņš gribēja, ka bērns saucas Izolde? Kas viņam par daļu tur bija?»

«Rihardam Vāgneram taču nebija ne jausmas par šo lietu. Izoldes jaunkundzes māte to gribēja.»

«Vai tēvs to zināja?»

«Protams. Viņš ari mīlēja Vāgneru.»

Kunkela kundze vīkstīja pietūkušās rokas. «Es daudz ko pieļauju,» viņa dobji teica. «Bet tas iet par tālu!»

Sniga. Pie Licenburgas pasta pieturēja liels, spēcīgs limuzīns.

Divi zēni, kas svieda ar sniega pikām kādai laternai, pārtrauca savu nogurdinošo nodarbošanos.

«Mazākais, divpadsmit cilindru,» teica lielākais.

«Neveikla karosērija,» piezīmēja mazākais. Tad viņi abi nostājās pie automobiļa, it kā lieta grozītos, mazākais, ap Mirstošo gallieti vai Ērkšķa Izvilcēju.

Kažokotais kungs, kas izkāpa no neveiklās karosērijas, līdzinājās turīgam privātzinātniekam, kas kārtīgi piekopis sportu. «Acumirkli, Brandes,» viņš teica šoferim.

Tad viņš iegāja mājā un meklēja lodziņu pēc piepra­sījuma sūtījumiem.

Ierēdnis patlaban apkalpoja kādu jaunekli. Viņš iz­sniedza tam rozā vēstulīti.

Jauneklis staroja, nosarka, gribēja noņemt cepuri, bet neizdarīja to un steidzīgi pazuda.

Kungs kažokā un pasta sekretārs uzsmaidīja viens ot­ram. «Tie gan bija laiki,» teica kungs.

Ierēdnis piekrita. «Un tagad mēs esam palikuši veci ēze]i. Es noteikti.»

Kungs smējās. «Es negribētu sevi izslēgt.»

«Tik vecs jūs nemaz neesat,» teica ierēdnis.

«Bet jau tāds ēzelis!» kungs apmierināti atbildēja. «Vai Eduardam Šulcam ir pienākusi kāda vēstule?»

Sekretārs meklēja. Tad viņš izsniedza biezu vēstuli. Kungs iebāza vēstuli mēteļa kabatā, pateicās, jautri pa­māja ar galvu un gāja.

Abi zēni vēl vienmēr stāvēja pie auto. Viņi izklauši­nāja šoferi. Tas jau svīda. Viņi vaicāja, vai tas esot pre­cējies.

«Tad jau man būtu laulājamais gredzens,» tas pamā­coši atteica.

Zēni smējās. «Cilvēk, viņš mūs izzobo,» teica lielākais.

«Tā jūs nedrīkstat ar mums rīkoties,» pārmetoši teica mazākais. «Manam tēvam arī gredzens ir vestes kabatā.»

Kad kungs iznāca no pasta nama, šoferis ātri izkāpa un atvēra durtiņas. «Tādi zeņķi var vecu vīru novest slim­nīcā,» viņš samulsis teica.

Sulca kungs aplūkoja puikas. «Vai gribat, lai mēs jūs pavizinām?» Zēni piekrītoši pamāja un klusēja. «Nu, tad kāpiet iekšā!» viņš uzsauca. Tie klusēdami iekāpa.

Brauciens sākās. «Tur nāk Arturs!» lielais teica. Ma­zais pieklauvēja pie rūts. Abi lepni pamāja. Arturs apstā­jās, nesaprašanā lūkojās pakaļ biedriem un pavēdināja tikai tad, kad auto bija pazudis aiz stūra.

«Cik kilometru jūsu vāģis jau nobraucis?» vaicāja mazākais.

«Man nav ne jausmas,» teica Sulca kungs.

«Vai tad tas jums nepieder?» prasīja lielākais.

«Pieder gan.»