ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Uzmanies!» izsaucās kāds jauns cilvēks, izliecies pa vilciena logu.

«Atgriezies tikai mājā, manu zēn!» atbildēja vecā sie­viete un draudēja viņam ar lietussargu.

«Uz redzēšanos!» viņš vēl nosauca. Hilda un viņš ieskatījās viens otram pavirši sejā.

Tad garām aizripoja ari pēdējais vagons. Berlīnes— Minhenes vilciens devās drebēdams un dārdēdams savā nakts ceļojumā. Atkal sniga. No perona to varēja pavi­sam skaidri redzēt.

Brukbeiras Grandhotelis ir viesnīca pastāvīgiem vie­siem. Ja kāds vēl nav šeit pastāvīgs viesis, tad viņš kļūst par tādu. Citas iespējas gandrīz nevar būt.

Ka kāds vispārīgi nenokļūst Grandhotelī, protams, ir iedomājams. Bet, ka kāds šeit dzīvotu tikai vienu vienīgu reizi un tad nekad vairs, tas ir tikpat kā izslēgts.

Lai cik dažādi arī šie pastāvīgie viesi būtu, naudas viņiem ir visiem. Katrs no viņiem var sev atļauties — at­ļaujiet man šo pārdrošo gleznu — apvienot Alpus un bal­tiem podiņiem izliktu vannas istabu. Jau vasaras beigās sākas sarakste starp Berlīni un Londonu, Parīzi un Arn- sterdamu, Romu un Varšavu, Hamburgu un Prāgu. Apru­nājas ar iepriekšējā gada bridža partneriem. Norunā sa­tikšanos ar parastiem draugiem no slēpošanas kursiem. Un ziemā tad notiek atkalredzēšanās.

Pastāvīgiem viesiem atbilst ilgstoši pastāvošais per­sonāls. Slēpošanas skolotāji, saprotams, paliek tie paši, jo viņi jau vienmēr dzīvo Brukbeirā. Pēc pamatnodarbo­šanās tie ir zemnieku dēli vai virpotāji, vai krēslainu vei­kaliņu īpašnieki, kas pārdod skatu kartes, cigaretes un īpatnējas piemiņas lietiņas.

Tomēr arī apkalpotāji un pavāri, pagrabmeistari un bārmeņi, šoferi un grāmatveži, deju skolotāji un mūziķi, istabmeitas un mājkalpotāji atgriežas ziemas sezonas sā­kumā Grandhotelī tikpat noteikti kā sniegs. Tikai paša nāves gadījums tiek uzskatīts par zināmā mērā pietiekošu atvainojumu.

Veikalvedis direktors Kīnes kungs ieņem savu vietu jau desmit gadus. Uzturēšanos pie brīvās dabas krūts viņš gan vērtē daudz augstāk nekā nodarbošanos viesnīcā. Vai viņam nav taisnība? Viņš ir priekšzīmīgs slēpotājs. Pēc brokastīm viņš pazūd kalnos un krēslā atgriežas. Vakarā viņš dejo ar dāmām no Berlīnes, Londonas un Parīzes. Viņš ir neprecējies. Pastāvīgie viesi ļoti izjustu viņa trū­kumu. Viņš droši vien paliks arī uz priekšu direktors, ma­zākais, tik ilgi, kamēr viņš var dejot un nebūs precējies.

Neskatoties uz to, viesnīcas darbība norit spīdoši. Tas atkarājas no Poltera, pirmā durvju sarga. Viņš mīl Grand- hoteli kā savu bērnu. Un, kas attiecas uz vecumu, tad viņš tiešām varētu būt tēvs.

Viņam bez bagātīgi tresotā svārka vēl ir baltas ūsas, plašas valodu zināšanas un cienījamas platās pēdas. Viņa augsti attīstītā taisnības sajūta viņam liedz izrādīt pie­minēšanas cienīgu izšķirību starp viesiem un kalpotājiem. Pret abiem viņš ir vienādā mērā stingrs.

Tāds ir lietu stāvoklis. — Tikai lifta boji biežāk mai­nās. Tas nestāv sakarā ar viņu raksturu, bet ar to, ka viņi, no amata viedokļa skatoties, pārāk ātri noveco. Četr­desmitgadīgi lifta boji rada nepiederīgu iespaidu.

Divas lietas ir ziemas sporta viesnīcai pilnīgi nepiecie­šamas: sniegs un kalni. Bez tiem abiem, jā, pat jau bez viena no tiem doma par ziemas sporta viesnīcu ir absurda. Bez sniega un kalniem šeit piederas, ja arī mazāk ne­pieciešami, vēl citi priekšmeti. Piemēram, viens vai vai­rāki glečeri. Aizsalis un pēc iespējas vientuļā vietā esošs kalnu ezers. Vairākas klusas kapellas. Augstas, grūti aiz­sniedzamas kalnu ganības ar kūts smaku, gujamkrēsliem, krogus koncesiju un vērtīgu apkārtskatu. Klusi, piesniguši eg]u meži, kuros staigātājam dota izdevība, zaram krītot, sabīties. Ledū sastindzis, milzīgai kristāla lustrai līdzīgs ūdenskritums. Dzimteni atgādinošs, labi kurināts pasta kantoris lejā miestiņā. Un, ja tas kādā veidā iespējams, drāšu virvju dzelzceļš, kas dabas draugu aicinātu pāri mākoņiem uz kādu starojošu kalna virsotni.

Tur augšā tad cilvēks pazaudē no skaidrā prieka un panorāmas pēdējo saprāta palieku, piesien sev dēļus pie apaviem un lido cauri putekļu sniegam, pāri ledus paugu­riem un aizputinātām ganību sētām, ar lēcieniem, līku­miem, pagriezieniem, kritieniem šāvienskrējienā uz ieleju.

Lejā nonākuši, daži iet uz pēcpusdienas tēju ziemas sporta viesnīcā. Citus aizved pie ārsta, kas ieliek ģipsā lauztos locekļus un liek atnest no viesnīcas slimnieka ko­ferus uz savu saulaino privātklīniku.

Pirmkārt, ārsti ar to nopelna sev uzturu. Otrkārt, at­brīvojas viesnīcas istabas jaunpienākušiem viesiem. Na­tūra non facit saltus [1]. tie tūristi, kas veseli atgriezušies viesnīcā, pasūta kafiju un kūkas, lasa avīzes, raksta vēs­tules, spēlē bridžu un dejo. Visu to viņi nokārto, iepriekš nepārģērbušies. Viņi vēl vienmēr ir zilos norvēģu uzvalkos, puloveros, ar šallēm, smagos, apkaltos zābakos. Labi ap­ģērbts ir tikai viesmīlis.

Ja turpretim ienāk viesnīcā vakarā, ēdamlaikā vai vē­lāk, tad sākumā vispārīgi nevar orientēties. Viesi vairs nav tie paši. Viņi tikai saucas tāpat kā agrāk.

Kungi pastaigājas frakās un smokingos. Dāmas soļo un lido vakara tualetēs no Berlīnes, Londonas un Parīzes, rāda savu burvību oficiāli pieļauto daļu un valdzinoši smaida. Dažs labs blonds jauneklis, kuru augšā pie Mar- tinskogela varēja redzēt vaskojam slēpes, elektrības gaismā aplūkots, izrādās par uztraucoši skaistu, apbrīnošanas cienīgi tērptu jaunkundzi.

Sī pasakainā maiņa starp dienu un nakti, sportu un bal-parē, starp griezīgo, sniegaino gaisu un maigo parfīmu ir apbrīnojamākais pārdzīvojums, kādu vien ziemas sporta viesnīcas spēj viesim sniegt. Seit ir saskaņa starp dabu, no kuras ilgi ir bijis jāatsakās, un civilizāciju, no kuras uz ilgāku laiku nevar atteikties.

Ir cilvēki, kuriem tas nepatīk. Tā ir gaumes lieta. S

Brukbeiras Grandhotell gaidīja telefoniski pieteikto, no­slēpumaino multimiljonāru. Nedaudzās stundās viņš iera­dīsies. Direktors Kīnes kungs bija atteicies ijo kāda iz­brauciena uz Stīfeļa virsotni. Ārkārtēji apstākļi prasa ne­parastus upurus. Un Mareki — kāda Bohēmijas ogļu mag­nāta dēls un meita — bija kopā ar kādu angļu kolonijas virsnieku Sullivanu, kas katru Eiropas ^atvaļinājumu pa­vadīja Brukbeirā, vieni devušies prom. Bez viņai Bez Kārļa Drošā [2] , kā pastāvīgie viesi viņu sauca! Tas bija šausmīgi!

Durvju sargs Polters nicinoši nolūkgjās, kā Kīne kopš lenča skrēja no viena viesnīcas stūra otrā. Šķita, ka visu centību, kādu viņš viesnīcai bija palicis parādā, viņš grib vienā dienā atkalpot.

Jau agri no rīta viņš bija informējis visu personālu. (Verandas zālē, kur kalpotāji pirms visagrāko viesu pie­celšanās ietur brokastis.)

«Uzklausieties labi!» viņš izteicās. «Šovakar ieradīsies samērā smags gadījums. K'āds nabaga vīrs, kurš ieguvis sacensībā godalgu. Par to viņš no mums saņems uzturu un istabu. No otras puses atkal — viņš nemaz nav nabaga vīrs, bet liels miljonārs. Un bez tam liels bērns. Ne bez tam. Viņš pats ir tas bērns. Tādēļ viņš grib mācīties pazīt cilvēkus. Vienkārši zvēriski! Bet mēs viņam sasālīsim viņa bērnišķības. Skaidrs?»

«Nē,» kategoriski paskaidroja pagrabmeistars. Pārējie smējās.

Izmēģināšanas veidā Kārlis Drošais centās izteikties skaidrāk. «Mūsu nabaga miljonāru novietosim septītā apartamentā. Lūdzu to ievērot! Viņš jāapkalpo karaliski. Viņš labprāt ēd nūdeles un vērša gaļu. Viņš tomēr ne­drīkst manīt, ka mēs zinām, kas viņš ir. Mēs arī to ne­zinām. Sapratāt?»