ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Nē,» atbildēja Džonnijs.

Direktors kļuva sarkans. «Lai mēs beidzot labāk sa­prastos, es lieku priekšā sekojošo: kas. niekosies — izli­dos!» To teicis, viņš aizgāja. Pēcpusdienā ieradās no kā­das dzīvnieku tirgotavas Minhenē Siāmas kaķi. Speciāl- sūtījums ar izsmeļošu lietošanas pamācību. Trīs mazi ka­ķēni! Tie jautri lēkāja pa septīto apartamentu šurp un turp, maigi stīvējās, tetovēja istabas meitas un jau pēc vienas stundas bija iznīcinājuši divus logu aizkarus un vienu gobelēna sēdekli.

Durvju sargs tēvocis Polters krāja vēstuļu markas. Pastāvīgo viesu plašā vēstuļu apmaiņa šo darbu atvieg­loja. Viņam atvilktnē bija jau uzkrātas markas no Javas, Gvinejas, Kapštates, Grenlandes, Barbadosas un Man- džuko.

Masieris bija pasūtīts uz nākošo priekšpusdienu. Pudele konjaka, īsts franču ražojums, greznoja naktsgaldiņu. At­rasts bija arī ķieģelis, kurš vakaros silts, ietīts vilnas la­katos, atradīsies gultas kājgalī. Priekšnesums varēja sākties!

Pēcpusdienas tējas laikā viesnīcas hallē Kārlis Drošais uzzināja aizgrābjošu jaunumu: pastāvīgie viesi jau zināja visu! Vispirms direktoru aizturēja valsts sekretāra Stīlge- bauera spēcīgā kundze. Viha gribēja uzzināt nabaga ba­gātnieka vārdu. Kad Kīne šķērsoja bridža salonu, viņam uzbruka vairāki spēlētāji un izvaicāja par neapjaušamiem sīkumiem. Un beidzot kāpnēs uz pirmo stāvu viņam aiz­stājās ceļā Mallebrē kundze, kāda panākumu kāra, precē­jusies vīniete; viņa interesējās par miljonāra vecumu.

Kīne nepieklājīgi apgriezās un skriešus devās pie durvju sarga Poltera, kurš aiz letes pie viesnīcas ieejas pašreiz pārdeva lielāku daudzumu skatu karšu. Direktoram bija jāgaida. Beidzot pienāca viņa rinda. «Vienkārši zvē­riski!» viņš izgrūda. «Viesi jau zina! Personāls ir iz­pļāpājis!»

«Nē, personāls gan nē,» teica tēvocis Polters. «Bet gan barons Kellers.»

«Un no kā barons uzzinājis?»

«No manis, protams,» teica tēvocis Polters. «Es viņu gan noteikti lūdzu to tālāk nestāstīt.»

«Jūs skaidri zināt, ka viņš ir pļāpa,» satrakots teica Kīne.

«Tādēļ jau es viņam to stāstīju,» atbildēja durvju sargs.

Direktors gribēja atbildēt, bet taisni tad ienāca Briāna kungs. Viņš bija pilnīgi apsnidzis, ar lāstekām bārdā un prasīja atslēgu, pastu un laikrakstus. Tēvocis Polters bija vēl tūļīgāks nekā parasti.

Kad Briāns bija prom, Kīne rūca: «Vai jūs esat vāj­prātīgs?»

«Nē,» atteica durvju sargs un kaut ko rūpīgi piezīmēja savā piezīmju grāmatiņā.

Kārlis Drošais ievilka elpu. «Vai jūs būsiet tik laipns un atbildēsiet?»

Tēvocis Polters izstiepās. Viņš bija lielāks nekā direk­tors. Tas ir: patiesībā viņš bija mazāks. Bet aiz durvju sarga letes atradās podests. Varbūt tikai tādēļ Polters bija tik stingrs. Varbūt bez podesta viņš būtu kļuvis pa­visam cits cilvēks (Tā gan ir tikai varbūtība.) «Pastāvīgie viesi bija jāinformē,» viņš teica. «Tur nav ko strīdēties. Pirmkārt, barometrs krīt, un, kad ļaudis nevar pāris dienu slēpot, tad viņi kļūst īgni. Miljonārs ir lieliska izklaidēša­nās. Otrkārt, sūdzības tagad ir kļuvušas neiespējamas. Iedomājieties, ja nu viesi to vīru izēstu, uzskatīdami viņu par kādu nabaga velnu! Viņš varētu mūsu viesnīcu iznī­cināt. Naudas viņam ir diezgan.»

Kārlis Drošais apgriezās un iegāja birojā.

Durvju sargs apsveica vidējo slēpotāju kursu. Viņi bija nobraukuši ar Murnu Aloīsu no Pikelšteinas uz fvēto Kiliānu un nokavējuši autobusu, jo marķīze di Fiori bija biz pārskatīšanās uzdrāzusies kādam dzīvžogam. Nekas ļauns gan nebija noticis, bet dāmai uznāca klajā laukā raudu krampji. Un nu viņi ieradās pārsaluši un noguruši: A\urnu Aloīss pamirkšķināja durvju sargam, un tēvocis Polters mazliet pamāja. Viņi bija vienādos uzskatos: šiem ļaudīm bija tikai viens atvainojums.

Viņi bija bagāti.

Minlienes vakara vilciens pieturēja Brukbeirā. Apmē­ram trīsdesmit personas izkāpa no vilciena un, pilnīgi pār­steigtas, iegrima līdz pat ceļgaliem jaunā sniegā. No ba­gāžas vagona izgāza lielos koferus. Vilciens brauca tālāk. Kalpotāji, viesnīcu šoferi un māju puiši pārņēma saiņus

un stiepa tos ārā uz stacijas laukumu. Atbraucēji kāpa tiem paka] un apmierināti ierāpās gaidošos autobusos un ragavās.

Jānis Keselhūta kungs no Berlīnes norupejies raudzī­jās uz nabadzīgi ģērbtu vecāku vīru, kurš vientulīgs stā­vēja dziļā sniegā un turēja rokā bojātu skalu grozu.

«Vai jūs dodaties uz Grandhoteli?» vaicāja kāds šoferis.

Vilcinādamies Keselhūta kungs iekapa autobusā. At­skanēja taurēšana un pātagu pliukšķēšana. Drīz vien sta­cijas laukums atkal bija tukšs.

Tikai nabaga vīrs stāvēja vēl vecā vietā. Viņš palūko­jās uz debesīm, bērnišķīgi uzsmaidīja mirgojošām zvaig­znēm, dziļi ievilka elpu, uzcēla skalu grozu uz kreisā pleca un soļoja pa ceļu uz ciemu. Nebija ne kājceliņa, ne brau­cama ceļa — bija tikai sniegs. Sākumā nabaga vīrs mēģi­nāja skriet pa platajām, gludajām auto riepu iespiestajām pēdām. Tas neizdevās, jo bija slidens. Tad viņš iebāza labo kāju sniega kupenā — uzmanīgi, it kā kāptu karstā peldē, un svilpodams soļoja uz priekšu.

Ielu spuldzēm bija augstas, baltas sniega cepures. Dārzu žogi bija aizputināti. Uz kalnāju zemo māju pie­snigušajiem jumtiem gulēja lieli akmeņi. Sulca kungam šķita, ka viņš izjūt visapkārt gulošos neredzamos kalnus.

Viņš svilpoja starp citu «Jau maijs ir klātu».

Autobuss bremzēja un mierīgi apstājās. Mājas kalpo­tāji novilka koferus no autobusa jumta. Lifta bojs atvēra vienu durvju spārnu un salutēja. Vēlie viesi iegāja vies­nīcā. Tēvocis Polters un direktors paklanījās un teica: «Sirsnīgi sveicināti!» Halle bija pilna ziņkārīgo. Visi gai­dīja vakariņas un savādnieku miljonāru.

Kādu sakšu laulātu pāri — Hemnicas Audumi — un vienu tīrasinīgu dāmu no Polijas, kas bija istabas iepriekš pasūtījuši, viesu pieņēmējs tūlīt pavadīja uz liftu. Jānis Keselhūta kungs un viens jauns cilvēks bēdīgā rudens mētelītī ar nodilušu koferīti vēl palika. Keselhūts gribēja ļaut jaunajam cilvēkam iet pa priekšu.

«Nekādā gadījumā,» teica jaunais cilvēks. «Man ir laika diezgan.»

Keselhūta kungs pateicās un griezās pie durvju sarga. «Es vēlos skaistu, saulainu istabu ar vannu un balkonu.»

Direktors teica, ka izvēle vairs neesot liela. Tēvocis Polters pētīja viesnīcas plānu un līdzinājās ar aknām sirgstošam karavadonim.

«Cena nekrīt svarā,» paskaidroja Keselhūta kungs. Tad viņš kļuva sarkans.

Durvju sargs izlikās piezīmi nedzirdam. «Trīsdesmit pirmā istaba vēl ir brīva. Tā jums noteikti patiks. Esiet, lūdzu, tik laipni un izpildiet pieteikšanās formulāru.»

Keselhūta kungs paņēma piedāvāto tintes zīmuli, at­spiedās pie letes un rūpīgi atzīmēja dažādās ziņas.

Tagad visu skati pievērsās tikai jr majam cilvēkam un vērtēja viņa bēdīgo mēteli. Kārlis arošais uztraukumā kāsēja.

«Ar ko varam pakalpot?» vaicāja direktors.

Jaunais cilvēks paraustīja plecus, nenosvērti pasmai­dīja un teica: «Ar mani ir šāda lieta. Mans vārds Hage­dorns; esmu ieguvis pirmo godalgu spodrināmo līdzekļu fabriku sacensībā. Cerams, ka jums tas jau zināms.»

Direktors no jatina paklanījās. «Mums tas ir jau zi­nāms,» viņš laipni teica. «Esiet sirsnīgi sveicināti mūsu pajumtē! Mums būs liels gods padarīt jūsu uzturēšanos tik patīkamu, cik vien iespējams.»