Ērihs Kestners - Punktiņa un Antons

Ko gan es gribēju teikt? Ak jā, atcerējos. Notikums, par kuru es jums šoreiz pastāstīšu, ir visai dīvains. Pirmkārt, tas ir dīvains tāpēc, ka tas ir dīvains, un, otrkārt, tas patiešām ir patiess notikums. Apmēram pirms pusgada par to bija lasāms laikrakstā. Ā, jūs domājat un nosvilpjat caur zobiem. Tātad Kestners ir nočiepis!

Bet to viņš nav darījis.

Laikrakstā par šo notikumu bija uzrakstīts ne vairāk kā divdesmit rindu. Rakstiņš bija tik sīks, ka to būs lasījuši visai maz cilvēku. Tā bija informācija, kurā bija pateikts, ka tādā un tādā datumā Berlīnē noticis tas un tas. Es tūdaļ sameklēju šķēres, izgriezu informāciju un rūpīgi ieliku to dīvainībām paredzētajā kārbiņā. Kārbiņu dīvainībām man bija salīmējusi Ruta: uz vāka redzams vilciens ar spilgti sarkaniem riteņiem, turpat blakus stāv divi tumšzaļi koki, un pāri visam lidinās trīs balti mākoņi, apaļi kā sniega bumbas, viss no īsta spodrpapīra, brīnišķīgi. Tie nedaudzie pieaugušie, kas vēl būtu varējuši lasīt par šo notikumu, to noteikti nemaz nebūs ievērojuši. Viņiem šī informācija bija no koka. Kāpēc no koka? Tas saprotams tā.

Ja mazs zēns no krāsns apakšas izvelk pagali un uzsauc pagalei — nū! — tad pagale pārvēršas par zirgu, īstu dzīvu zirgu. Un, kad lielais brālis, galvu purinādams, aplūko pagali un mazajam zēnam saka: «Tas jau nemaz nav zirgs, bet tu gan esi ēzelis,» tad tas nenieka negroza. Un ar manu informāciju laikrakstā bija gluži tāpat. Ļaudis sprieda: «Tas tāds mazs rakstiņš vien ir.» Bet es nomurmināju: «Joki — spoki,» — un radās grāmata.

To visu es jums stāstu aiz pavisam dibināta iemesla. Tam, kas raksta stāstus, bieži jautā: «Paklausieties — vai tas, ko jūs rakstāt, patiešām ir noticis?» Sevišķi bērni to vienmēr mats matā grib zināt. Tādās reizēs tad nu tu, cilvēk, stāvi ar smagu galvu un plūkā sev bārdu. Šis un tas stāstos, protams, ir patiešām noticis, bet vai viss? Neviens jau neskraida ļaudīm pakaļ ar piezīmju grāmatiņu rokā, lai sīki pierakstītu, ko viņi teikuši un domājuši! Ne jau par visu, kas kādreiz noticis, var rakstīt stāstu. Tas taču skaidrs, vai ne?

Nu, bet daudzi lasītāji, lieli un mazi, man iebilst: «Augsti godātais kungs, ja tas, ko jūs esat sarakstījis, nav noticis, tad tas mūs nemaz neaizkustina.» Un tāpēc man gribētos atbildēt: vai nu tas patiešām ir noticis vai ne, nav svarīgi. Galvenais, ka stāsts ir patiess! Bet stāsts ir patiess tad, ja viss varēja notikt tieši tā, kā attēlots. Vai jūs sapratāt? Ja sapratāt, tad jūs esat aptvēruši svarīgu mākslas likumu. Bet, ja jūs to neesat sapratuši, tad arī nav liela bēda. Līdz ar to ievads ir galā, urā!

No pieredzes zinu, ka daži bērni labprāt lasa šādas pārdomas kā, piemēram, par pagali un zirgu, īstenību un patiesību. Citi turpretim labāk trīs dienas ēdīs tikai auzu tumi, nekā uzdrošināsies iedziļināties tik sarežģītās lietās. Viņi baidās, ka mazajās, glītajās pierītēs varētu rasties grumbas. Ko tur lai dara?

Es zinu izeju. Savas pārdomas es sakopošu mazās nodaļās un palūgšu to vīru, kas grāmatu iespiedīs, lai viņš tās atdala no pārējā teksta. Lai viņš tās saliek slīpiem burtiem, tieši tāpat kā šo ievadu. Ja nu jūs redzat kādu gabaliņu iespiestu slīpi, varat to pāršķirt, it kā tā nemaz nebūtu. Vai sapratāt? Ceru, ka jūs saprotoši mājat ar galvu.

Ko es vēl gribēju teikt? Ak jā, atceros. Gribēju teikt, ka tagad stāsts var sākties.

Kad direktors Poges kungs pusdienās atgriezās mājās, viņš apstājās kā pienaglots un samulsis raudzījās dzīvojamā istabā. Tur stāvēja viņa meita Punktiņa ar seju pret sienu, nepārtraukti kniksēja un vaidēja. «Vai meitenei ir vēdergraizes?» Poges kungs domāja. Viņš aizturēja elpu un nekustējās ne no vietas. Punktiņa pastiepa abas rokas pret sudrabaini iztapsēto sienu, kniksēja un drebošā balsī teica:

— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi!

Punktiņas mazais, brūnais takšelis tupēja meitenei blakus, galvu piešķiebis, brīnījās un sita ar asti takti. Punktiņa bēdīgi teica:

— Žēlojiet mūs, nabaga ļautiņus! Viena kārbiņa tikai desmit feniņus. Sunītis Pifka sāka kasīt aiz auss. Viņam laikam cena likās par augstu, vai arī viņš nožēloja, ka pašam nav klāt naudas.

Punktiņa izstiepa rokas vēl augstāk, kniksēja un murmināja:

— Māte ir pavisam akla un vēl tik jauna. Trīs kārbiņas par divdesmit pieciem feniņiem. Lai dievs jūs svētī, mīļā dāma! — Šķita, ka siena no viņas būtu nopirkusi trīs kārbiņas sērkociņu.

Poges kungs skaļi iesmējās. Kaut kas tamlīdzīgs viņam vel nekad nebija atgadījies. Viņa meita stāvēja dzīvojamā istabā, kuras iekārta maksāja trīs tūkstoši marku, un diedelēja, lai tapetes no viņas kaut ko nopērk. Punktiņa izbijās, izdzirdējusi smieklus aiz muguras, apgriezās, ieraudzīja tēvu un aizmuka. Pifka vienaldzīgi cilpoja viņai līdzi.

Jums abiem laikam visi nav mājās? — jautāja tēvs, bet viņš nesaņēma nekādu atbildi. Tad viņš apgriezās un iegāja savā darba istabā. Tur uz rakstāmgalda bija vēstules un laikraksti. Viņš dziļi iesēdās ādas atzveltnes krēslā, aizdedzināja cigāru un sāka lasīt.

Punktiņas īstais vārds bija Luīze. Bet, tā kā viņa pirmajos dzīvības gados lāgā nebija gribējusi augt, viņu iesauca par Punktiņu. Un tā viņu sauca arī vēl tagad, lai gan meitene jau sen gāja skolā un tik maza nemaz vairs nebija. Viņas tēvs Poges kungs bija spieķu fabrikas direktors. Viņš pelnīja daudz naudas, un viņam bija arī daudz ko darīt. Viņa sieva, Punktiņas māte, turpretī domāja citādi. Viņai likās, ka vīrs pelna par maz un strādā par daudz. Poges kungs tādos gadījumos mēdza sacīt: sievietes no tādām lietām nekā nesaprot. Bet tam sieva gan īsti neticēja.

Viņi dzīvoja lielā dzīvoklī netālu no Reihstāga krasta. Desmit istabu dzīvoklis bija tik liels, ka Punktiņa, kamēr, no pusdienām atgriezdamās, tika līdz bērnu istabai, gandrīz arvien bija izsalkusi. Tik garš bija ceļa gabals.

Tā kā mēs tieši runājām par ēšanu, tad jāsaka: Poges kungs bija izsalcis. Viņš pazvanīja. Ienāca resnā kalpone Berta.

— Vai badā būs jāmirst? — viņš saīdzis jautāja.

— Nē jau, nē! — teica Berta. — Bet cienītā kundze vēl ir pilsētā, un es domāju...

Poges kungs piecēlās.

— Ja jūs vēl turpināsiet domāt, rīt paliksiet bez brīvdienas, — viņš pateica. — Žigli! Ēdīsim! Pasauciet jaunkundzi un bērnu. — Resnā Berta sakustējās un izvēlās pa durvīm.

Ēdamistabā Poges kungs ieradās pirmais. Viņš ieņēma tableti, savieba seju un uzdzēra ūdeni. Viņš rija tabletes, kad tik vien bija izdevība: pirms ēšanas, pēc ēšanas, pirms gulētiešanas un pēc piecelšanās; dažreiz tabletes bija apaļas ripiņas, dažreiz kā bumbiņas, dažreiz četrstūrainas. Varēja pat domāt, ka viņš tās iebauda ar sevišķu prieku. Bet patiesībā iemesls bija kuņģa kaite.