Ērihs Kestners - Divas Lotiņas

Vai jūs pazīstat Ezerkalnus? Kalnu ciematu Ezerkalnus? Ezerkalnus pie Kalnezera? Nē? Nepazīstat? Savādi — neviens, vaicā kam vaicādams, nepazīst Ezerkalnus. Varbūt Ezerkalni pie Kalnezera ir tāds ciemats, ko pazīst tieši tie cilvēki, kuriem nejautā? Par to es nebrīnītos. Tā mēdz gadīties.

Nu, ja jūs Ezerkalnus pie Kalnezera nepazīstat, tad jūs, protams, arī nekā nevarat zināt par bērnu atpūtas namu Ezerkalnos pie Kalnezera, par pazīstamo vasaras nometni mazām meitenītēm. Žēl. Bet tas nekas. Bērnu vasaras nometnes ir tik līdzīgas cita citai, kā rožmaizītes vai zilās vijolītes: kas pazīst vienu, pazīst visas. Un katrs, kam gadās iet tām garām, var iedomāties, ka tās ir milzīgi bišu stropi. Nometnes sanēt san no smiekliem, klaigām, čukstiem un ķiķināšanas. Tās ir bērnu laimes un jautrības mītnes. Lai to būtu cik daudz būdams, nekad to nebūs diezgan.

Tiesa, vakaros guļamtelpā pie gultām dažkārt apsēžas pelē­kais rūķītis — ilgas pēc mājām, izvelk no kabatas savu pelēko rēķinburtnīcu un pelēko zīmuli un nopietnu seju saskaita visas bērnu asaras — gan raudātās, gan neraudātās.

Bet no rīta — ne čiku, ne grabu — viņš jau nozudis!

Tad šķind piena tases, mazās mutes tad atkal sacenšas pļāpāšanā. Tad lielās peldētājas atkal bariem vien metas vē­sajā, tumši zaļajā ezerā, plunčojas, spiedz, gavilē, ķērc, peld vai vismaz izliekas peldam.

Tāpat notiek arī Ezerkalnos pie Kalnezera, kur sākas šis stāsts, ko jūs tūlīt lasīsiet. Tas ir diezgan sarežģīts stāsts. Un jums dažreiz vajadzēs ļoti, ļoti uzmanīties, lai jūs visu tā pamatīgi mats matā saprastu. Sākumā viss gan vēl noris pa­visam gludi. Stāsts kļūst sarežģīts turpmākajās nodaļās. Sa­režģīts un ļoti interesants.

Pašreiz visas meitenes peldas ezerā, un, kā vienmēr, vis­vairāk draiskuļojas maza deviņus gadus veca meitenīte, kurai galva ir vienās cirtās, pilna nebēdnību un kuras vārds ir Luīze, Luīze Palfija. No Vīnes.

Te no mājas atskan gonga sitiens. Pēc tam vēl viens un vēl viens. Bērni un audzinātājas, kas tikko vēl peldējās, iznāk krastā.

— Gongs domāts visiem! — izsaucas Ulrikas jaunkundze. — Arī Luīzei.

— Es jau nāku! — kliedz Luīze. — Vecs vīrs taču nav ātr­vilciens! — Un tad viņa patiesi arī nāk.

Ulrikas jaunkundze sadzen savu klaigājošo ganāmpulku kūtī, ak nē, mājā. Tieši pulksten divpadsmitos ir pusdienas. Un tad bērni nepacietīgi gaida pēcpusdienu.

Kāpēc?

Pēcpusdienā atbrauks divdesmit «jaunās». Divdesmit mazas meitenītes no Dienvidvācijas. Vai starp tām būs arī viena otra modes lellīte? Daža laba tenku vācele? Varbūt tās būs trīspa­dsmit vai četrpadsmitgadīgas vecenītes? Vai viņām būs līdzi interesantas rotaļlietas? Cerams — būs arī liela gumijas bumba. Trūdas bumbai viss gaiss izgājis. Un Brigita savējo nevelk ārā. Viņa to ieslēgusi skapī. Drošs paliek drošs. Lai bumbai ne­kas nenotiktu. Arī tā mēdz gadīties.

Pēcpusdienā tātad Luīze, Trūda, Brigita un citi bērni stāv pie lielajiem, plaši atvērtajiem dzelzs vārtiem un saspringti gaida autobusu, kam jaunās iemītnieces jāatved no tuvākās dzelzceļa stacijas. Ja vilciens pienācis laikā, viņām jau vaja­dzētu...

Te atskan autotaure. Viņas brauc! Autobuss ripo pa ceļu, uzmanīgi iegriežas vārtos un pietur. Šoferis izkāpj un cītīgi citu pēc citas izceļ no autobusa mazās meitenes. Bet ne tikai meitenes, arī koferus, somas, lelles, grozus, turzas, rotaļu sunīšus, rollerus, saulessardziņus, termosus, lietusmēteļus, mugursomas, sarullētas vilnas segas, bilžu grāmatas, augu vācamās kārbas, tauriņu ķeramos tīklus — raibu raibo kravu.

Beidzot autobusa durvīs ar visu savu mantību parādās div­desmitā meitenīte. Mazs radījums ar nopietnu sejiņu. Šoferis pakalpīgi pastiepj rokas uz augšu.

Mazā purina galvu, tā ka abas biželes lēkāt lēkā.

— Nē, pateicos! — viņa pieklājīgi un noteikti pasaka un kāpj mierīga un droša pa pakāpieniem zemē. Tad, kautri smai­dīdama, viņa palūkojas apkārt. Pēkšņi meitene izbrīnā iepleš acis. Stīvu skatienu uzlūko Luīzi. Nu arī Luīzes acis ieplešas. Izbijusies viņa skatās uz atbraucēju.

Pārējie bērni un Ulri­kas jaunkundze pārsteigti lūkojas gan uz vienu, gan uz otru. Šoferis atgrūž ce­puri pakausī, pakasa gal­vu un paliek ar vaļēju muti. Kāpēc?

Luīze un jaunā meitene izskatās tik līdzīgas, ka tās varētu sajaukt! Vienai gan ir garas cirtas, otrai gludi sapītas bizes, taču tā arī ir vienīgā atšķirība.

Te Luīze pēkšņi apcērtas un skrien uz dārzu, it kā viņai dzītos pakaļ bars tī­ģeru.

— Luīze! — sauc Ul­rikas jaunkundze. — Luī­ze! Tad audzinātāja parausta plecus un ieved divdesmit jau­nās meitenes mājā. Pēdējā, vilcinādamās un bezgala izbrīnī­jusies, iesoļo mazā meitene ar bizītēm.

Muteziusa kundze, bērnu vasaras nometnes vadītāja, sēž kantorī kopā ar veco, rosīgo virēju un apspriež nākamo dienu ēdienu karti.

Pie durvīm klauvē. Ienāk Ulrikas jaunkundze un ziņo, ka jaunās meitenes ieradušās veselas, mundras un pilnā skaitā.

— Tas ir labi. Pateicos!

— Tad man būtu vēl kas...

— Jā? — Darba rūpēs iegrimusī vadītāja paceļ acis.

— Runa ir par Luīzi Palfiju, — vilcinādamās iesāk Ulrikas jaunkundze. — Viņa gaida ārā pie durvīm...

— Lai tā nebēdne nāk iekšā! — Muteziusa kundzei jāpa­smaida. — Ko tad nu viņa atkal pastrādājusi?

— Šoreiz neko, — atbild audzinātāja. — Ir tikai...

Viņa uzmanīgi atver durvis un pasauc:

— Nāciet abas iekšā! Nebīstieties!

Istabā ienāk divas mazas meitenes. Viņas paliek stāvot tālu viena no otras.

— Tad ta joki! — nomurmina virēja.

Kamēr Muteziusa kundze pārsteigta skatās uz bērniem, Ulrikas jaunkundze turpina:

— Jaunās vārds ir Lote Kernere, viņa ir no Minhenes.

— Vai jūs esat radinieces?

Abas meitenes tik tikko manāmi, bet pārliecināti papurina galvu.

— Viņas līdz pat šai dienai viena otru nekad nav redzēju­šas! — Ulrikas jaunkundze piebilst. — Vai nav dīvaini?

— Kas tur dīvains? — jautā virēja. — Kā viņas var būt redzējušas viena otru? Tak viena ir no Minhenes, otra no Vīnes.

Muteziusa kundze laipni saka:

— Divas meitenes, kas ir tik līdzīgas viena otrai, noteikti kļūs labas draudzenes. Nestāviet taču kā svešinieces, bērni! Nāciet, sniedziet viena otrai roku!

— Nē! — izsaucas Luīze un sakrusto rokas aiz muguras.

Muteziusa kundze pa­rausta plecus, kaut ko pār­domā un beidzot nosaka:

— Varat iet,

Luīze skrien uz durvīm, atrauj tās vaļā un izdrāžas ārā. Lote pakniksē un grib lēnām iziet no istabas.

— Vienu acumirkli, Lotiņ, — ierunājas vadītāja. Vi­ņa atver lielu grāmatu. — Es tūlīt ierakstīšu tavu vārdu. Un kad un kur tu esi dzi­musi. Un kā sauc tavus ve­cākus.

— Man ir tikai māmiņa, — čukst Lote.

Muteziusa kundze iemērc tintnīcā spalvaskātu.

— Nu, vispirms pierakstīsim, kad tu esi dzimusi.

Lote iet pa gaiteni, uzkāpj augšā pa kāpnēm, atver kādas durvis un nonāk skapju istabā.