V. Ročestere: DIVAS SFINKSAS

V. Ročestere

DIVAS SFINKSAS

ROMĀNS

Rīga «Vieda»

LATVIJAS EKOLOĢISKĀS IZGLĪTĪBAS APGADS

Vienā no Memfisas kvartāliem, tālu projām no senās galvaspilsētas pārapdzīvotā centra, liela dārza ieskauts, slējās skaists nams. Tas bija uzcelts pašā Nīlas krastā uz mākslīga paugura, no kura pavērās krāšņs skats uz pretējo krastu un kuģu izraibināto upi. No terases, ko ieskāva margas, bija redzams «Baltais cietoksnis», kas pacēlās pāri pilsētai, — tā dievnami, pilis un obeliski rietošās saules staros laistījās zeltā un purpurā.

Aiz mājas, blakus dārzam, atradās liels palmu un vīģeskoku ieskauts pagalms, kas acīmredzot tika izmantots kā tēlnieka darbnīca. Par to liecināja vis­apkārt izmētātie granīta, māla un bazalta bluķi, sa­sistās statujas un daži jau pabeigti darbi, kas bija novietoti zem nojumes. Pagalma vidū uz augstiem melna bazalta pjedestāliem atradās divas sfmksas, bet to priekšā uz saliekamās taburetes sēdēja pats mākslinieks, kas acīmredzot tikko bija pabeidzis savu darbu.

Tas bija vēl jauns cilvēks — viņam varēja būt gadu trīsdesmit. Spilgts ēģiptieša tips — slaids, kalsnējs. Viņa bronzas krāsas seja ar lielajām mel­najām, samtainajām acīm, smalkajiem pareizajiem vaibstiem un biezajām, gandrīz kopā saaugušajām uzacīm izstaroja enerģiju; mazā, skaisti veidotā mute ar tikko jaušami nolaistajiem lūpu kaktiņiem radīja mazliet pašapzinīgu izteiksmi, bet viegli uzkumpušā deguna platās, kustīgās nāsis liecināja par dedzīgu, kaislīgu raksturu.

Tobrīd viņš bija aizsapņojies, un viņa skatiens klīda tālumā. Viņš līdzinājās brīnišķai jauna dieva statujai.

Beidzot tēlnieks piecēlās un ar sajūsmu uzlūkoja sfinksas. Tas bija lielisks darbs. Skulptūras pārstei­dza ar neparasti bagātīgo apdari: to galvas rotāja klafti no emaljas plāksnītēm — vienai baltās mijās ar zilām un zelta, otrai — ar zaļām un zelta plāks­nītēm, bet pieres greznoja lotosa ziedi — zili un sārti. Ziedlapiņas bija tik maigas un smalki veidotas un zeltītās auglenīcas tik lokanas, ka ziedus varētu noturēt arī par īstiem.

Vienas sfinksas sejā varēja saskatīt paša māksli­nieka vaibstus, bet otrai bija izcili skaistas sievietes seja. Statuju lūpas bija viegli iekrāsotas, acu vietā vienai bija iestrādāti safīri, otrai — smaragdi. Dārg­akmeņu mirdzums un caurspīdīgums piešķīra ak­mens veidojumiem neparastu dzīvīgumu un kaut ko dēmonisku. Kada veidā granīts bija noklāts ar emal­ju un kā pie krāsainajām plāksnītēm bija piestipri­nāti lotosa ziedi — tas bija mākslinieka noslēpums, un šis mākslinieks ar lepnu, pašapzinīgu smaidu tīksminājās par savu veikumu.

Kaut gan skulptūras likās pati pilnība, senajam ēģiptietim būtu ne mazums iebildumu: pirms dažiem gadsimtiem šāds izpildījums uzslavas vietā būtu sa­gādājis māksliniekam bargu sodu.

Ēģiptē māksla bija pakļauta nemainīgiem, svētiem likumiem, no kuriem nedrīkstēja atkāpties, lai ne­tiktu apsūdzēts zaimošanā. Poza, locekļu izmēri un ornamenti — viss bija precīzi paredzēts un noteikts.

Abu sfinksu veidojumā visi šie svētie kanoni bija lielā mērā pārkāpti. Gan graciozajās, nepiespiestajās pozās, gan ornamentos jautās kas cits — šķita, ka ir izlauzusies jaunas, varenas un brīvas māk­slas svaigā elpa. Un šī māksla būtiski atšķīrās no novecojušajiem, sastingušajiem «svētajiem» parau­giem.

Tajā laikā, uz kuru attiecas mūsu stāsts, māksli­nieks jau bez bailēm varēja atļauties šādas vaļības. Ēģiptē valdīja Amess II (Amaziss Hērodots). Viņš bija grieķu draugs, aizstāvēja ārzemniekus un atbal­stīja viņu mākslu un rūpalus. Viņš kaismīgi vēlējās, lai jaunais, dzīvesspēka pārpilnais Hellādas ģēnijs ar grieķu ieceļotāju starpniecību ietekmētu Ēģiptes diženo, taču jau vecīgo civilizāciju un iepludinātu t^jā jaunu dzīvības spēku.

Pats faraons bija apprecējis grieķieti Ladiki. Viņa labvēlīgā attieksme pret joniešu un kariešu apmet­nēm, kas bija izveidojušās Nīlas krastā Psammetiha I valdīšanas laikā, vilināja aizvien jaunus un jaunus emigrantus. Viņu skaits pieauga tiktāl, ka pirms dažiem gadiem Amess II bija pārvietojis kādus div­simt tūkstošus ieceļotāju uz Memfisu un tās tuvāko apkaimi, lai gan tas izraisīja ēģiptiešu neapmierinā­tību. Saprotams, ka šādos apstākļos tēlnieks varēja droši iedvesmoties no grieķu paraugiem, nebaidoties, ka senatnes aizstāvji varētu viņu par to vajāt.

Bija jau kļuvis par paradumu sūtīt vietējo iedzī­votāju bērnus pie kolonistiem apgūt grieķu valodu, mākslu un arodus. Arī Rameri — tā sauca jauno mākslinieku — vairākus gadus bija pavadījis doriešu tēlnieka darbnīcā un uztvēris mākslas jauno garu, taču tas nebūt netraucēja viņam savā dvēselē palikt īstenam ēģiptietim — fanātiķim, kurš pielūdz tēvu seno reliģiju, un sirds dziļumos pat just naidu pret svešzemniekiem, kurus viņš uzskatīja par ienaidnie­kiem un savas zemes postu.

Taču šobrīd Rameri nedomāja nedz par politiku, nedz mākslu. Viņš bija apmierināts ar savu darbu, un viņa domas bija aizņemtas ar citām rūpēm. Māk­slinieks veikli uzlēca uz augstās un platās bazalta pamatnes, kas balstīja sfinksu ar sievietes galvu, un uzspieda uz lotosa kausiņa. Atskanēja atsperes sauss sprakšķis, tad sfinksa lēni izkustējās no savas vietas, atklājot platu spraugu, kas bija izcirsta pa­matnē.

Š^jā kastē, kas formas ziņā atgādināja sarkofagu, atradās biezs paklājs, izšūts spilvens un zīda drānas gabals.

Brīdi aplūkojis šo dīvaino guļasvietu, Rameri no­spieda lotosa auglenīcu, un sfinksa bez skaņas pa­griezās un hermētiski noslēdza sarkofagu.

Rameri nervozi izlaida pirkstus caur savām bie­zajām, īsajām cirtām, kas ieskāva viņa pieri, un, piegājis pie galda, vienā paņēmienā izdzēra vīna kausu. Pēc tam, apsedzis abas sfinksas ar audeklu, iegāja mājā.

Ienācis istabā, tēlnieks ar metāla veseri trīs rei­zes uzsita pa bronzas disku, kas bija pakārts pie viņa guļasvietas. Pusatvērtajās durvīs tūlīt parādījās etiopieša sprogainā galva.

— Pasaki Totam un Psaram, lai sagatavo manu laivu, pēc tam parūpējies par manu apģērbu! — pavēlēja Rameri.

Mākslinieks jau beidza mazgāties, kad atgriezās etiopietis. Viņš pasniedza tēlniekam plānas sniegbal­tas audekla drānas, no lazurīta darinātu skarabeju figūriņu kaklarotu un jostu, aiz kuras tas aizbāza dunci ar zeltā kaltu rokturi.

Ticis ar to galā, Rameri uzlika galvā klaftu, ie­tinās tumšā apmetnī un izgāja no mājas.

— Ja kāds pēc manis jautās, saki, ka esmu aiz­gājis un tu nezini, kad atgriezīšos, — viņš teica vergam, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, padevīgi paklanījās.

No terases tieši uz Nīlu veda akmens kāpnes, kuru pakājē gaidīja laiva ar diviem airētājiem.

Rameri apsēdās, un laiva, plaši vēzēdama airus gluži kā putns spārnus, traucās pa gludo ūdens virsmu prom no pilsētas.

Rietošās saules pēdējie stari vēl lēja purpursārtu gaismu pār Lībijas kalnu virsotnēm, taču arī tā jau dzisa; strauji tuvojās dienvidu nakts, kam svešas garās krēslas stundas.

Bya jau pilnīgi tumšs, kad laiva pēc mākslinieka pavēles piestāja krastā. Izkāpis un pavēlējis vergam gaidīt, Rameri uzskrēja augšā pa stāvo nogāzi un, nokļuvis līdz sienai, sāka iet gar to kā jau cilvēks, kurš labi pazīst apkārtni.

Plašā četrstūrveida žoga iekšpusē varēja būt dārzs, jo nekas cits, izņemot kokus, nebija redzams. Vietas vientulīgums un dziļais klusums uzvēdīja skumjas. Taču Rameri, šķiet, neko tādu neizjūta, viņš droši soļoja, mētādams plaukstā atslēgu, ko bija izņēmis no jostas.