V. Ročestere: DIVAS SFINKSAS

Mags meiteni aizmidzināja «svētajā» miegā, kas atbrīvo cilvēka dvēseli no ķermeņa važām un atdod

tai visas brīnišķās spējas, un Erikso lasīja pagātnē un nākotnē kā atvērtā grāmatā. Viņa kļuva magam par nenovērtējamu darbarīku, bet ar laiku mazpa- mazām iekaroja ari viņa sirdi.

Amenhoteps mīlēja Erikso, taču šīs vēlīnās jūtas tomēr nebija viendabīgas. Būdams mags, viņš mei­teni jo augstu vērtēja kā šķīstu jaunavu gaišreģi, okulto spēju ziņā vienreizēju būtni. Kā vīrietis viņš juta kvēlu, greizsirdības pilnu kaisli, kas kļuva aiz­vien stiprāka tieši tāpēc, ka nekad netika apmieri­nāta.

Neviens no apmeklētājiem nekad nebija redzējis Erikso. Savukārt nedaudzie kalpotāji, ja arī bija viņu manījuši, neuzdrošinājās par to pat ieminēties. Jaunā meitene dzīvoja kā vientuļniece, kuras vienīgā sabiedrība bija viņas kungs un veca kalpone. Erikso daudz lasīja. Amenhoteps izklaidējās, iepazīstinādams viņu ar zinātnes noslēpumiem vai ietērpdams greznās drēbēs un izrotādams ar dārgakmeņiem. Viņš ļāva meitenei noklausīties savas sarunas ar draugiem, taču viņai bija jāsēž nišā aiz biezā aizkara, kas sargāja no ziņkārīgām acīm.

Tā viņa bija vērojusi Rameri, kas bieži viesojās pie maga, un kaislīgi iemīlējās skaistajā tēlniekā, kurš pat nenojauta par viņas esamību. Sēdēdama savā slēptuvē, viņa bija uzzinājusi par Rameri un princeses Nuitas mīlestību un maga pārdrošo ieceri savienot abus.

Erikso nemīlēja Amenhotepu, taču baidījās no viņa, jo apzinājās maga noslēpumaino varu pār sevi. Tagad viņa Amenhotepu ienīda. Greizsirdība lika uzbangot meitenes sirdī jaunām jūtām un negaidītai enerģijai. Pēdējos mēnešos viņai bija nācies daudz pārdzīvot, jo abu jauno cilvēku mīlestība bija dzimusi un attīstīju­sies gandrīz vai viņas acu priekšā.

Nu ir īstais brīdis, lai mēs atgrieztos nesenā pa­gātnē un izskaidrotu darbojošos personu savstar­pējās attiecības.

Amenhotepa un Rameri draudzība bija sākusies jau sen. Tēlnieka tēvs savulaik izglāba maga dzīvību, kad viņam uzbruka kāds greizsirdīgs vīrs, kuru māca aizdomas, ka mags ar burvju dziras palīdzību atvīlis viņam sievas mīlestību.

Amenhoteps deva pajumti savam glābējam, izglī­toja viņa dēlu Rameri un turpināja jaunekli atbal­stīt, palīdzēdams viņam taisīt spīdošu karjeru, jo mags bija ievērojama persona Memfisā. Amenhoteps bija ļoti bagāts, tāpēc vienkāršā un pieticīgā dzīve vientulīgajā mājā tika uzskatīta par vienu no viņa dīvainībām.

Princese Nuita bija Amazisa priekšgājēja valdnieka Vahibri radiniece. Gribēdams sasaistīt savu ģimeni ar seno dinastiju, faraons saderināja Nuitu ar vienu no saviem brālēniem — princi Puarmu, kurš kaislīgi iemīlējās savā daiļajā un augstdzimušajā līgavā. Kaut gan jaunā meitene bija vienaldzīga pret Puarmu, viņa laulībām piekrita.

Visu mainīja gadījums.

Nuita smagi saslima, un viņas dzīvība karājās mata galā. Pēc faraona pavēles ataicinātajam Amen- hotepam izdevās viņu glābt.

Pēc izveseļošanās princese ieradās pie Amenhotepa, lai pateiktos viņam, un maga namā sastapa Rameri. Viņa iemīlējās no pirmā skatiena un meklēja iespēju tikties ar jaunekli. Tēlnieku uzaicināja ierasties pilī un vispirms pasūtīja veidot Nuitas, pēc tam arī viņas mirušā brāļa krūšutēlu. Tad jaunieši sāka bieži tikties pie Amenhotepa un tur tad arī deva viens otram mī­lestības zvērestu.

Skaidrs, ka princesei, kuras sirdi bya iekarojis cits, laulības ar Puarmu tagad šķita neiespējamas. Kādā tikšanās reizē viņa atzinās, ka šo laulību vietā labāk izvēlētos nāvi. Rameri, kurš jau bija saņēmis

Amenhotepa solījumu visu nokārtot, nomierināja viņu, taču savu noslēpumu neatklāja.

Tāda bija situācija tajā dienā, kad sākās šis stāsts un kad Erikso uzzināja maga iecerēto plānu.

Iegrimusi domās, jaunā meitene pat nepamanīja, kā nišā kāds ieslīdēja un apsēdās guļasvietas kāj­galī. Tas bija neparasti kroplīgs punduris divgadīga bērna augumā. Mājā pret viņu izturējās kā pret dzīvnieku, turklāt par viņu vienmēr ņirgājās. Nelai­mīgais atrada sev aizstāvi Erikso personā un mazpa- mazām pieķērās viņai kā uzticīgs suns. Erikso zi­nāja, ka punduris viņas labā izdarīs visu. Amenho­teps bija pilnīgi vienaldzīgs pret šo draudzību starp valdzinošo jauno meiteni un atbaidošo kropli. Un, lūk, šīs neglītās un nelaimīgās būtnes krūtīs sirds iedegās kaislē pret savu skaisto aizbildni.

Kvēlojošu lūpii pieskāriens mazajai, kailajai kā­jiņai iztraucēja Erikso viņas pārdomās. Meitene sa­rāvās. Ieraugot punduri, viņas acīs iemirdzējās ap­mierinātība.

— Tas esi tu, Bizu! Tu esi ieradies tieši laikā,— viņa teica.

Tad, pieliekusies pundurim tuvāk, Erikso ilgi kaut ko čukstēja viņam ausī, nemanīdama, kā krop­līša izdēdējušajā un grumbainajā sejā atainojas pār­steiguma, greizsirdības, uztraukuma un citu jūtu vir­pulis.

Izdzirdusi tuvojamies kādus soļus, Erikso ap­klusa. Viņa tramīgi piespieda Bizu sev klāt.

Rameri maga pavadībā bija atnācis pēc lādītes.

Šo to vēl pārjautājis, tēlnieks atvadījās un aiz­gāja, bet Erikso un Bizu kā ēnas izslīdēja no nišas un nozuda katrs savā istabā. Amenhoteps apsēdās un turpināja strādāt, un parasti tas ilga līdz rīt­ausmai.

Nākamajā dienā, tiklīdz uzlēca saule, Rameri sāka gatavot sfinksas pārvešanai uz Puarmas pili. Pārgu­ris, sviedriem noplūdis, viņš atlaidās atpūsties tikai pēc tam, kad abi akmens milži, strādniekiem skaļi klaigājot, beidzot bija novietoti barkās, ar kurām bija paredzēts tos nogādāt uz prinča pili, kas ari, kuplu dārzu ieskauta, pacēlās Nīlas krastā.

Nedaudz atpūties un uzvilcis tīras drānas, Ra­meri pavēlēja sagatavot ratus un devās uz Puarmas pili.

Puarma, izskatīgs slaids cilvēks, dažus gadus jau­nāks par Rameri, laipni un sirsnīgi sagaidīja tēl­nieku. Abi bija mācījušies vienā un tajā pašā grieķu skolā un, lai gan piederēja pie dažādām aprindām, bija saglabājuši draudzīgas attiecības.

Puarma bija laimes pārpilns un visas savas rūpes veltīja pils sagatavošanai, lai varētu uzņemt jauno sievu. Uzskatīdams, ka mīlestība ir abpusēja, viņš nevarēja vien izvēlēties rotājumus, kas patiktu die­vinātajai Nuitai.

Priekā starodams, viņš rādīja Rameri vāzes, pa­klājus un dažādas dārglietas, kas bija paredzētas nākamajai sievai. Uzzinājis, ka atvestas pasūtītās sfinksas, viņš kopā ar tēlnieku devās uz izkrau­šanas vietu.

Kad kolosi bija nostiprināti uz sliecēm, Rameri pavēlēja noņemt pārklājus. Saules staros iemirdzējās zelta un emaljas inkrustācijas, bet smaragda un sa­fīra acīs iedzirkstījās uguns.

Princis, kļuvis gluži mēms no sajūsmas un pār­steiguma, beidzot iesaucās:

— Rameri! Parasto sfinksu vietā, ko es pasūtīju, tu esi radījis brīnumu! Man nepietiks līdzekļu, lai par to samaksātu. Tu taču man dāvini pašu pilnību!

— Esmu ieguldījis tikai nedaudz darba, un tas man sagādāja prieku. Lūdzu pieņemt to kā dāvanu kāzu dienā, — paklanoties atbildēja Rameri. — Var­būt tu novietosi sfinksas dārzā pie terases, kas ved uz tavas nākamās dzīvesbiedres apartamentiem, ne­vis agrāk iecerētajā vietā, kas saistīta ar tik sma­gām atmiņām?

— Vai tu esi traks, Rameri? Kā tādu dārgumu drīkst pakļaut gaisa iedarbībai? Nē un vēlreiz nē! Es tās novietošu tur, kur biju nolēmis, — piramīdā. Redzu, ka sfinksu sejām esi piešķīris Nuitas un savus vaibstus. Tātad manas visdārgākās atmiņas sargās mīlestība un draudzība.