V. Ročestere: DIVAS SFINKSAS

Tēlnieks apstājās pie maziem, krūmu aizsegtiem vārtiņiem, atslēdza tos un, iegājis iekšā, atkal rūpīgi aizslēdza.

Zem vīģeskoku biezās lapotnes nekas nebija sa­skatāms, taču viņš droši turpināja ceļu. Pagājis ga­rām otrai sienai, kas sadalīja dārzu divās daļās, viņš nokļuva smiltīm nokaisītā un puķu ieskautā alejā. Tālumā bija redzams nams, kura apakšējais stāvs bija apgaismots.

Tā bija liela divstāvu «ēka ar augstu torni astro­nomisko novērojumu izdarīšanai. Uzskrējis mazajā terasē, Rameri pieklauvēja.

— Ienāc! — atsaucās skanīga balss.

Rameri atgrūda durvis, atvirzīja sāņus biezo vil­nas aizsegu un nokļuva iegarenā zālē, ko spilgti apgaismoja smaržeļļu lampas.

Istabas iekārtojums norādīja uz to, ka šeit dzīvo zinātnieks: visur bija redzamas plāksnītes un papi­rusa tīstokļi; uz galda atradās kaut kādi dīvaini instrumenti, bet uz plauktiem, kas bija izvietoti gar sienām, — milzum daudz visdažādākās formas un lieluma stikla pudelīšu un trauku, kaltētu augu saišķi, maisiņi ar dažādiem pulveriem, kā arī kausi un izkrāsotas kastītes.

Telpas dziļumā bija redzamas vītņu kāpnes, kas veda uz torni, bet tās vidū pie liela galda sēdēja pats mājas saimnieks, noliecies pār senu papirusa tīstokli.

Tas bija kalsns gara auguma cilvēks. Pēc izskata viņam varēja dot tiklab trīsdesmit, kā piecdesmit gadus — tik ļoti viņā bija apvienojies brieduma miers ar jaunības kustīgumu un dedzību.

Viņam bija pareizi sejas panti, āda vizēja kā vecs ziloņkauls; lielajās zaļganajās acīs dega stipras, ne­lokāmas gribas uguns. Ērgļa deguns un mute ar plānajām bālajām lūpām piešķīra sejai bargu, pat cietsirdīgu izteiksmi.

esi sveicināts, Rameri! — viņš teica, snieg-

dams roku māksliniekam, kas zemu paklanījās. Tad,

norādījis uz krēslu, piebilda: Apsēdies un brītiņu pagaidi gribu pabeigt lasīt, šo maģisko tekstu.

rameri klusēdams apsēdas. Ar vāji ptu nepa­cietību viņš ēroja magu, kuram mugurā bija garš, žilbinoši balts tērps, bet galvā balts klafts, ko rotāja mirdzošs mēness attēls.

Amenhoteps bija slavens visā Memfisā ar savām neparastajām zināšanām un varenību. Viņam nebija noslēpumu nedz pagātnē, nedz nākotnē. Viņam klau­sīja gari im dabas spēki, vienkāršus akmeņus pār- vērzdami zelta stieņos, bet ogles — dārgakmeņos. Viņa talismani un mīlas dzērieni salieca un pakļāva pat visspītīgākos. Putni nogādāja viņa vēstījumus visur* kurp vien tos sūtīja.

Pabeidzis lasīt, Amenhoteps sarullēja papirusu un nolika to plauktā. Tad, piestūmis sev tuvāk ziloņ­kaula lādīti, teica:

— Esmu izpildījis savu solījumu! Skaties! Šajā lā­dītē ir eliksīri, kuri palīdzēs tev un princesei īste­not jūsu vēlmes.

Ainenhoteps atvēra lādīti un parādīja Rameri di­vas pudelītes ar zelta aizbāžņiem un plānu, senām rakstu zīmēm klātu papirusa tīstoklīti.

— Vai redzi šo pudelīti? Tajā ir tāds kā šķidrs zelts; šī viela dod dzīvību. Otrā ir eliksīrs, kas iz­raisa nāvei līdzīgu miegu. Par to es tev jau stāstīju.

— Neaptverami ir dabas noslēpumi, kas nav pie­ejami cilvēka prātam, — nomurmināja Rameri, al- kaini noliecies pār lādīti. — Bet saki, kā šīs vielas jālieto un cik ilga ir to iedarbība?

— Lūk, divi auduma gabaliņi. Pietiek tos samēr­cēt miega zāļu šķidrumā un uzlikt uz sejas; tiklīdz cilvēks būs ieelpojis, viņš ieslīgs nāvei līdzīgā miegā un gulēs pat vairākus gadsimtus, līdz viņam ielies mutē siltu vīnu, kam pievienoti trīs pilieni šā zel­tainā šķidruma. Tad aizmigušais atmostas, atkār­toju — kaut vai pēc tūkstoš gadiem — tikpat možs kā pēc parasta nakts miega. Tātad, ja princesei iz­dosies nemanāmi aiziet no kāzu dzīrēm, jūs mierīgi varēsit apgulties sfinksu sarkofagos. Tā viņa izvai­rīsies no negribētajām laulībām, un jūs abi, būdami pilnīgā drošībā un nebaidoties no vajāšanas, varēsit mierīgi gaidīt savas atmošanās brīdi. Es pats jūs sargāšu.

— Pateicos tev, gudrais Amenhotep, par tavu pre­timnākšanu! Bez mazākajām šaubām es nododu ta­vās rokās gan savu, gan mīļotās sievietes dzīvību.

— Uz mani tu vari paļauties. Jūsu sfinksas es apsargāšu kā uzticams draugs. Ceru, ka pēc dažiem gadiem varēšu jūs atbrīvot no sarkofagiem un no­drošināt jums mierīgu un laimīgu dzīvi. Tie šķēršļi, kas tagad jūs šķir, būs zuduši. Tuvojas zīmīgi no­tikumi, un liela nelaime piemeklēs Kemas zemi. Svešzemju iekarotāju nekaunīgās kājas mīdīs mūsu svēto zemi. Izlaupītā, paverdzinātā zeme būs lieci­niece tam, kā ies bojā tās labākie dēli. Amess aiz­migs uz mūžu un nonāks pie Ozīrisa. Psammetihs, Tīfona elles izdzimums, kuru paši dievi ir iezīmē­juši, mirs kaunpilnā nāvē, bet reizē ar viņu noti­kumu virpulī pazudīs arī princis — tavs konku­rents. Kad viss daudzmaz nomierināsies, tu un Nuita varēsit atgriezties dzīvē.

— Amenhotep! Ja tev tas viss ir zināms, kāpēc tu nebrīdini faraonu? — viņu pārtrauca uztraukumā nobālušais Rameri. — Varbūt vēl ir iespējams no­vērst nelaimi?

— Kad un kur tu esi redzējis, ka cilvēku slava vai vara būtu spējušas apturēt notikumus, kurus paredzējuši nemirstīgie? — mierīgi atbildēja Amen­hoteps. — Tici man, sargā pats savu likteni, bet tautām ļauj iet to ceļu, kuru tām sagatavojusi Ne­satricināmā Griba. Tagad ejam! Paēdīsim kopā va­kariņas un stiprināsimies ar kausu laba vīna. Tev jāsaudzē savi spēki. Ne jau tāpēc es atklāju tev nākotni, lai tevi satrauktu un apbēdinātu.

— Es nedrīkstu būt vājš, ja reiz tu mani tā at­balsti! Ļauj uzdot tev vēl vienu jautājumu: vai tu vari kopā ar mani atnākt uz piramīdu?

— Princis arī mani ir ielūdzis uz kāzām, tāpēc man nebūs grūti iejukt pūlī un novērot, kurā brīdī nozudīs princese. Tad es nemanīts aiziešu un izda­rīšu visu, kas vajadzīgs.

Abi sarunbiedri piecēlās un izgāja no maga darb­istabas. Kad soļu troksnis pieklusa, aizkars zāles otrā galā pašķīrās un parādījās sievietes galviņa. Uzmetusi ātru skatienu istabai un pārliecinājusies, ka tā tukša, sieviete līdzīgi ēnai slīdēja uz Amenho- tepa galda pusi.

Šī sieviete, vēl gluži bērns, bija brīnumains radī­jums. Slaida, maiga, gaisīga — viņa drīzāk atgādi­nāja vīziju, nevis dzīvu būtni ar miesu un asinīm.

Caurspīdīgā auduma tunika tikai mazliet apslēpa viņas daiļo augumu. Klaidā palaistie gaiši rūsganie mati sniedzās līdz ceļiem, un to kuplums viņas mazo, gaišo sejiņu, kas līdzinājās kamejai, darīja valdzinoši skaistu. Lielās safīrzilās acis, ko ieskāva garas melnas skropstas, mirdzēja, bet mazā sārtā mutīte pauda enerģiju.

Sarauktās uzacis un cieši sakniebtās līipas lieci­nāja, ka viņa ir par kaut ko norūpējusies. Pārlaidusi vērtējošu skatienu galdam, viņa aizslīdēja līdz lādei, kas stāvēja pie sienas un bija pilna ar dažādām tukšām stikla pudelītēm, un izvēlējās divas vismazā­kās Atgriezusies pie galda, viņa atvēra ziloņkaula lādīti un daļu no t^jā noglabāto pudelīšu satura ielēja savos stikla trauciņos. Pēc tam, tikpat viegli un ātri kā nākusi, nozuda aiz aizkara, kas slēpa dziļu nišu. Tur atradās guļasvieta, galds un tabu­rete. Mazas šauras durvtiņas labajā pusē veda uz kādu istabu.

Rūpīgi noglabājusi abas pudelītes savā jostā, jaunā meitene iekrita guļasvietā un, paslēpusi seju spilve- noSj iegrima pārdomās.

Sīs dīvainās un burvīgās būtnes vārds bija Erik- so, un pēc izcelsmes viņa bija grieķiete. Kādā no sadursmēm, kas bieži notika starp ēģiptiešiem un viņu nīstajiem svešzemniekiem kolonistiem, tika nogalināts Erikso tēvs. Māti viņa bija zaudējusi jau sen. Vecā radiniece, kas meiteni pieskatīja, neuzdro­šinājās protestēt, kad viens no uzvarētājiem aizveda Erikso un pēc tam pārdeva verdzībā. Tolaik mei­tenei bija seši gadi. Viņu nopirka Amenhoteps, un, pārliecinājies, ka šajā mazajā, maigajā būtnē slēpjas liels noslēpumains spēks, mags sāka viņu izmantot * savos eksperimentos. To spīdošie rezultāti pārspēja visas viņa cerības.