V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Puarma pateicībā paspieda tēlniekam roku, nema­nīdams dīvaino izteiksmi, kas uz mirkli parādījās Rameri sejā.

Drīz viņi sasniedza piramīdu. Šī augstā, no ap­dedzinātiem ķieģeļiem mūrētā piramīda atradās dārza malā, Nīlas tuvumā, un to ieskāva palmu un vīģeskoku birzs.

Uz upuraltāra viss bija sagatavots rituālam.

Abas sfinksas tika novietotas līdzās upuraltārim. Pie sienas piestiprinātais gaismeklis piešķīra to acīm fosforiscējošu mirdzumu, un pār Rameri ķer­meni pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas. Ko gan viņš grib darīt — un vēl tādā vietā! Jā, šeit viņš un Nuita varēs mierīgi dusēt, līdz Amenhoteps viņus atmodinās.

Tās pašas dienas vakarā, kad pār zemi tikko bija nolaidusies nakts, Rameri klusi kā ēna ielavījās Nuitas pils dārzā un, noslēpies krūmu biezoknī, čet­ras reizes iekliedzās naktsputna balsī.

Pēc kādām desmit minūtēm parādījās maza nēģe- riete.

— Seko man! Es tevi aizvedīšu pie trim palmām, kur viņa atnāks pie tevis.

Tur, starp kokiem, kas bija devuši šai vietai no­saukumu, stāvēja akmens sols.

Rameri apsēdās, taču viņam nenācās ilgi gaidīt, jo drīz vien parādījās tumšā apmetnī ietinusies sie­viete. Rameri pielēca kājās, apskāva viņu un nosēdi­nāja sev līdzās.

— Kā ir, Rameri, vai tu mani nomierināsi un beidzot pastāstīsi par solīto glābšanās iespēju? — jautāja princese, nometusi apmetni.

Nuita bija ļoti skaista: slaida, ar lielām melnām acīm un tādiem pašiem melniem matiem. Šajā brīdī viņas vaigi bija nobāluši, bet acīs vīdēja bailes un nemiers.

— Nomierinies, mana mīļā! Tūlīt tu pilnīgi pārlie­cināsies, ka glābiņš ir iespējams. Viss ir nokārtots un sarunāts ar dižo magu Amenhotepu, viņš mūs atbalsta. Tomēr piesardzības dēļ es tev tagad visos sīkumos šo plānu neizklāstīšu. Tikai kāzu dienā pēc ceremonijas tu visu uzzināsi. Vai tu zini, kur Puar- mas dārzā atrodas piramīda?

— Vai tā, kurā ir viņa vecāku un māsas statu­jas?— ieinteresēta atsaucās Nuita. — Jā, es to zinu. Pirms dažām dienām, kad mēs ar māti ciemojāmies pie Puarmas, viņš mums parādīja šo piramīdu. Es tur lūdzos un ziedoju. Puarma sacīja, ka gatavojas šo vietu izdaiļot ar divām sfinksām, kuras esot tev pasūtījis.

— Lieliski! Sfinksas es viņam šorīt nogādāju, tās jau atrodas savā vietā. Tā nu es lūdzu tevi steigties pie manis uz piramīdu, tiklīdz būsi ieraudzījusi, ka es savu dunci esmu pārlicis no kreisās puses uz labo. Kad tu atnāksi, tad uzzināsi pārējo.

— Ceru, ka nelikšu tev ilgi gaidīt. Cik es būšu laimīga, kad beigsies šī neziņa un šī nepieciešamība slēpt visu un izlikties! Tu nespēj iedomāties, cik pretīgi jūtos, krāpjot Puarmu. Ja tu nebūtu izraisījis manī tik spēcīgu un aklu mīlestību, es nekad tam nebūtu piekritusi, — ar saviļņojumu un asarām acīs čukstēja Nuita.

Rameri kaismīgi pievilka viņu sev klāt. Mīlas vārdi, ko viņš meitenei čukstēja, apklusināja bailes un sirdsapziņas pārmetumus. Jaunības bezrūpībā abi aizmirsa priekšā stāvošās briesmas: nākotne pie­derēja viņiem, dižais mags bija solījis savu atbal­stu— ko citu vēl varēja vēlēties?

Pienāca Puarmas un Nuitas kāzu diena. Bet ne jau līgavainis bija vienīgais, kas ar nepacietību to gaidīja: arī Erikso skaitēja stundas. Iegrimusi sevī, viņa nemanīja Bizu drūmo vaigu. Meiteni pārņemtu šausmas, ja vien viņa spētu lasīt vētrainās domas, kas trakoja pundura satrauktajās smadzenēs. Taču Erikso neko neievēroja un nenojauta. Viņas acis ļaunā priekā iegavilējās, kad, paēdis pusdienas, Amenhoteps lika atnest kausu vīna uz savu guļamis­tabu, — visu nakti nostrādājis, viņš vēlējās pāris stundas nosnausties, pirms doties uz kāzu dzīrēm.

Neviens, izņemot Erikso un Bizu — maga vistuvā­kos kalpotājus, nezināja, kur atrodas viņa guļamis­taba un kā tajā nokļūt.

Kā jau teicām, magam nebija daudz kalpotāju. Vecā nēģeriete vadīja visu saimniecību un gatavoja pieticīgu maltīti Amenhotepam, kurš pārtika galve­nokārt no piena, augļiem un dārzeņiem. Pārējo kal­potāju štatu veidoja vecs durvju sargs un vēl četri cilvēki.

Pirms dažiem gadiem, rokoties pazemē, kur mags gribēja ierīkot savu dārgumu glabātavu, kā arī veikt dažādus slepenus eksperimentus un rituālus, strād­nieki uzgāja pazemes avotu, no kura nāca ass, taču neparasti dzīvinošs aromāts. Un tieši tur Amenho­teps nolēma ierīkot sev guļamtelpu. Viņa bagātība un zināšanas bija izraisījušas ne mazums skaudības un ienaida. Tieši tādēļ tika ierīkotas vairākas sav­starpēji saistītas apakšzemes telpas, un vienā no tām mags iekārtoja greznu guļamistabu, kura bija pasargāta no karstuma un smacīguma, kas tik rak­sturīgi ēģiptiešu pagrabiem, savukārt avots to no­drošināja ar svaigu un dzīvinošu gaisu.

Tajā dienā, par kuru stāstām, Amenhoteps no­kāpa savā pazemes mītnē un apgūlās, bet Erikso, kas gluži kā taurenītis bija lidinājusies magam pa priekšu ar vīna kausu rokās, apsedza viņa kājas ar panteras ādu. Tad piemīlīgā balsī jautāja:

— Vai drīkstu tev padziedāt, līdz iemigsi?

— Labprāt paklausīšos tevī. Ņem arfu un apsē­dies! — atbildēja Amenhoteps, norādīdams uz ta­bureti līdzās galvgalim.

Erikso apsēdās. Viņas maigie pirksti izvilināja klusus akordus, un sāka plūst vienmuļa, miegu uz- vēdinoša melodija.

Amenhoteps sajiismināts klausījās, rotaļādamies ar meitenes zeltaino matu cirtām.

— Neaizmirsti mani pamodināt pēc divām stun­dām, — mags nomurmināja, juzdams, ka miegs sāk viņu pievārēt.

Erikso pamāja ar galvu un dziedāja aizvien klu­sāk un klusāk. Kad viņas pavēlnieka dziļā un mie­rīgā elpa apliecināja, ka viņš ir aizmidzis, meitene apklusa.

Vēl stundas ceturksni viņa sēdēja, domīgi un pē­tījoši skatīdamās uz magu. Tad izņēma aiz jostas paslēpto pudelīti un auduma gabalu. Uzpilinājusi uz drānas dažus pilienus miega zāļu, viņa uzlika to magam uz sejas. Tad, sajutusi pēkšņu reiboni, metās prom, pāris lēcienos bija pie durvīm, kur piespiedās pie palodas.

— Guli, guli! Lai nākamie gadsimti tevi atmo­dina! — ļauni un izsmējīgi nomurmināja Erikso, ne­novērsdama skatienu no Amenhotepa. — Tu man atņēmi visas cilvēka tiesības un saskatīji manī vie­nīgi mēmu un aklu savas zinātnes darbarīku. Un nu būtne, kuru tu esi tā aizvainojis, kuru, kā tev šķita, turi savā dzelžainajā dūrē, ir tevi uzvarējusi un pārspējusi viltībā. 1b tu nebiji paredzējis. Lai cik lielas ir tavas zināšanas un varenība, tu esi bez­spēcīgs tā nezināmā stihiskā spēka priekšā, kuru pats atklāji un kurš tagad ir piekalis tevi pie gultas tik ilgi, cik vien es vai kāds cits to vēlēsies.

Meitene izslējās.

— Esmu brīva, brīva! — viņa kliedza, pēkšņas sa­jūsmas pārņemta. — Pateicos tev Hatora, ka palīdzēji atgūt man brīvību! Es varu mīlēt, priecāties par sauli, satikt cilvēkus, baudīt savu skaistumu… un tavu ba­gātību! — viņa piebilda, klusi iesmējusies.

Aizspiedusi degunu un muti ar tuniku, viņa skrie­šus atgriezās pie Amenhotepa un sāka steidzīgi ap­taustīt jostu, līdz beidzot atrada mazu oriģinālas formas atslēdziņu.

Kad viņa pagriezās pret durvīm, tad ieraudzēja, ka tās ir atvērtas un uz sliekšņa sēž Bizu, nenolaiz- dams skatienu no guļošā maga. Priecīga satraukuma pārņemta, Erikso nepievērsa uzmanību kroplīša drū­majam, ļaunajam skatienam.

— Ejam, ejam, Bizu, — viņa nomurmināja, piecel­dama viņu kā mazu bērnu.