V. Ročestere: DIVAS SFINKSAS

Šī iekšējā cīņa bija Nuitu tā nomocījusi, ka viņa kļuva pilnīgi vienaldzīga pret visu, pat pret vīru, kas viņu dievināja un bija izmisumā par sievas sli­mīgo izskatu un drūmajām skumjām. Nuita apzinā­jās, ka ir nepateicīga pret vīru, jo viņš vienmēr bija maigs un iecietīgs. Viņa centās pieskaņoties Puarmas vēlmēm un ar pateicību pieņēma viņa mī­lestības apliecinājumus un brīnišķīgās dāvanas, ar kurām burtiski tika apbērta. Taču viņas nomāktajā skatienā nekad neuzdzirkstīja bezrūpīgas jautrības vai mīlestības uguntiņa. Nuitas dvēsele bija slima, visa viņas būtne bija saistīta ar Rameri.

Kaut kas instinktīvi vilka Nuitu uz piramīdu, kur dusēja mīļotais cilvēks. Viņa bieži tur stundām ilgi sapņoja un lūdza Dievu, skatīdamās uz sfinksu, kurai bija Rameri vaibsti. Kad Nuita bija pārlieci­nāta, ka neviens viņu nenovēro, viņa uzrāpās uz postamenta un, apvijusi rokas ap sfinksas kaklu, skūpstīja tās granīta lūpas.

Nopietni noraizējies par sievas veselību, Puarma lūdza padomu tempļa ārstiem. Pēc nopietnas ap­spriešanās viņi pavēstīja, ka tieši kāzu dienā kāds uzsūtījis jaunajai sievietei burvestību, lai sabojātu viņas laulības dzīvi. Nuitas apātiju nespēja kliedēt nedz kvēpināšana, nedz amuleti, nedz upurējumi — jaimā sieviete acīmredzami dzisa.

Apmēram pusotru gadu pēc Amenhotepa pazuša­nas neviens par viņu vairs nedomāja, taču cilvēkos iedvestās bailes bija pietiekami labs sargs viņa mā­jai. Visi baidījās pieskarties lielā maga īpašumam — ja nu viņš pēkšņi uzrodas un atriebjas zagļiem?

Bizu un vecā Snefru turpināja dzīvot Amenho­tepa mājā — visi pārējie kalpi bija aizbēguši. Pun­duris un nēģeriete uzturēja kārtībā istabas, apkopa augļu un sakņu dārzu, bet Erikso atstātie zelta gre­dzeni nodrošināja viņiem pārticību.

Taču Bizu nejutās laimīgs. Viņš bija vientuļš šajā lielajā un tukšajā namā. Dažkārt viņu mocīja sirds­apziņas pārmetumi par pazemē atstāto kungu vai arī pārņēma vēlēšanās redzēt Erikso. Tad viņš devās uz Puarmas pili un gaidļja izdevību, lai nokļūtu dārzā un tālāk piramīdā. Apsēdies līdzās sfinksas postamentam, kurā bija paslēpta dievinātā sieviete, viņš dienām ilgi sapņoja, taču neriskēja atvērt slēptuvi, jo baidījās, ka viņu var pieķert nozieguma vietā.

Aizsapņojies tumšajā nišā, viņš bieži redzēja Nuitu, kas nāca uz piramīdu izraudāties un lūgt Dievu. Dažkārt viņam iešāvās prātā doma atklāt princesei noslēpumu un palīdzēt atmodināt viņas iemīļoto. Kas viņam daļas gar Nuitas un Rameri laimi, ka tikai Erikso nevienam citam nepieder!

Šo ieceri viņš nekad neīstenoja. Punduri stindzi­nāja kaut kādas neizprotamas, nepārvaramas bailes. Un tad kādu dienu viņš uzzināja, ka Nuita devusies svētceļojumā uz Abidosu.

Un, lūk, kas izraisīja šo braucienu.

Nuitas vecā aukle bija vienīgā, kas zināja viņas skumju patieso iemeslu. Reiz viņa princesei kā no­slēpumu pavēstīja, ka nelielajā Sohetas dievnamā, kas uzcelts pilsētas nomalē, var satikt brīnišķīgu gaišreģi, kura var visu pateikt gan par pagātni, gan nākotni. Varbūt viņa Nuitai atklās, kur atrodas Rameri, vai viņš ir dzīvs vai miris un vai ir nodevis mīlestību, ko zvērējis.

Jaunā sieviete pieķērās šai negaidītajai cerībai un nolēma to pašu vakaru apmeklēt dievnamu. Vi­ņas vīrs bija devies uz Saišu inspicēt karaspēku, viņu gaidīja atgriežamies tikai pēc vairākām die­nām. Tā Nuita bija pilnīgi brīva. Vakarā kopā ar aukli viņa iesēdās nestuvēs un pavēlēja doties uz Sohetas templi.

Šis templis bija ļoti sena svētvieta, ko ieskāva augsts mūris. Tā bronzā kaltie vārti bija aizslēgti. Uzzinājis apmeklētājas vārdu un sabiedrisko stā­vokli, vārtsargs tūlīt ielaida nestuves. Nuitu sagai­dīja vecs priesteris, kas aizveda viņu uz tempļa dārzu. Tur atradās svētais dīķis ar septiņām granīta statujām — dievietēm ar kaķa galvu. Gigantiskās ēnas, ko meta šīs dīvainās dievības statujas, īpaši baismīgas kļuva spožajā mēnessgaismā, sidrabaini atspulgojoties uz ūdens gludās virsmas.

Vispirms Nuita noslīga lūgšanu pozā, tad ziedoja vīnu un kvēpināja vīraku, lūgdama dievieti būt lab­vēlīgai un dot atļauju gaišreģes izvaicāšanai.

Uzzinājis augstās viešņas vēlmi, priesteris labprāt piekrita izpildīt viņas lūgumu un ieveda Nuitu tem­plī. Vienā no sienām bya izveidots kaut kas līdzīgs mākslīgai grotai, no kuras plūda smags sēra smārds. Lampas gaismā Nuita ieraudzīja, ka vienā pusē at­rodas akmens ziedoklis, bet otrā melnē ar metāla režģi aizklāta sprauga. Nišas dziļumā bija redzams no kaut kādas melnas masas veidots un spožs kā spogulis nopulēts četrstūris.

Pie ziedokļa sēdēja vecs priesteris, pavadonis pie­veda viešņu pie viņa un pēc tam aizgāja.

Nuita izteica savu vēlmi tikties ar gaišreģi un ziedoja dievietei maisiņu ar zelta gredzeniem. Tad priesteris iznāca no grotas pa durvīm, kas atradās aiz ziedokļa, un pēc dažām minūtēm atgriezās kopā ar slaidu, bālu un ļoti kalsnu meiteni. Viņas garie melnie mati bija palaisti vaļā, kaklu rotāja neskai­tāmi amuleti, bet seja pauda padevību. Gausi, ar apdzisušu un vienaldzīgu skatienu meitene uzkāpa pa kāpnēm un, izstiepusi rokas, noliecās uz priekšu. Priesteris paņēma nelielu trijkāji ar degošām oglēm un uzbēra uz tām kaut kādu pulveri, kas sprak­šķēdams sadega. Tad viņš sāka dziedāt kādu mono­tonu himnu.

Pēc dažām minūtēm uzšāvās dzeltenas un zilas liesmas, šķita, ka tās ar savām garajām mēlēm laiza gaišreģes seju. Drīz dūmu mutuļi ietina viņu tik biezā aizsegā, ka kādu mirkli viņa vispār nebija redzama.

Kad dūmi izklīda, piepildīdami grotu ar asu sēra dvaku, Nuita ieraudzīja, ka gaišreģe joprojām stāv tgjā pašā vietā, taču viņas ķermenis bija kaut kā dīvaini atliecies atpakaļ, seja savilkta baismīgā gri­masē, acis izvalbītas, bet uz lūpām parādījušās pu­tas.

Tad priesteris izvilka aiz jostas aizbāzto garo zizli, pacēla to pār gaišreģi un trīs reizes skaļi ie­saucās:

— Esi pret mums labvēlīga, varenā dieviete, un ar jaunavas, tavas uzticamās kalpotājas, starpniecību dod atbildi: kas noticis ar tēlnieku Rameri? Vai viņš ir dzīvs vai miris? Vai viņš ir kļuvis neuzticīgs sievietei, kurai zvērēja mīlestību, vai ir iemīlējis citu?

Kādu brīdi valdīja kapa klusums, tad jaunās mei­tenes ķermenis sāka raustīties drausmīgās kon­vulsijās, un viņa ierunājās piesmakušā, aprautā balsī:

— Viņa nav ēnu valstībā, viņa dvēsele nav stāju­sies Ozīrisa un četrdesmit divu tiesnešu priekšā, viņa sirds nav svērta mūžības taisnās tiesas svaros. Viņš ir dzīvs un saglabājis uzticību sievietei, kura šeit atrodas. Viņš guļ, un viņa miegu sargā sfinksa. Laiks viņu atmodinās. Lai uzzinātu pārējo, dodies ie Abidosu, ziedo pie lielā Dieva kapa, gavē un lūdz viņu trīs dienas un naktis — un viņš tev at­bildēs. Tā teica dieviete. Esmu vīya un akla būtne, neko vairāk tev pateikt nevaru.

Kad gaišreģe runāja, viņas teiktie vārdi ugunī­giem burtiem parādījās uz melnā četrstūra virsmas, bet priesteris tos pārrakstīja uz plāksnītēm, kuras pēc tam atdeva Nuitai.

Gaišreģe apklusa, it kā saguma un būtu nokritusi, ja vien priesteris viņu nesatvertu. Priesteris meiteni pacēla un noguldīja uz sola.

Ierīvējis viņas rokas un deniņus ar aromātisku esenci, priesteris paņēma kausu ar siltu vīnu un ielēja dažus malciņus viņai mutē.

Maigā būtne nodrebēja un atvēra acis. Tās dru­džaini mirdzēja. Kad uztrauktā trīcošā meitene pie­cēlās, priesteris uzlika viņai roku uz galvas un vai­rākas minūtes skaitīja lūgšanu. Redzēdams, ka mei­tene ir nedaudz nomierinājusies, priesteris pavēlēja viņai izdzert vīnu un maigi piebilda: