V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

— Tagad ej, mana meita! Atsvaidzinies vannā un atpūties.

Saviļņotā Nuita pateicās jaunajai meitenei un sniedza piemiņai greznu sprādzi, kuru noņēma no sava tērpa.

Nuita atgriezās pilī ļoti satraukta. Viņa nekādi nespēja izskaidrot gaišreģes dīvainos vārdus, taču nešaubīgi tiem ticēja. Tas, ka Rameri ir dzīvs un joprojām viņai uzticīgs, piepildīja sirdi ar dziļu prieku. Taču viņa veltīgi lauzīja galvu par to, kur un kā viņš varētu tik ilgi gulēt.

Pēc ilgām pārdomām Nuita nolēma doties uz Abidosu. Kad atgriezās Puarma, princese viņam pa­vēstīja, ka sapnī redzējusi Ozīrisu un tas pavēlējis viņai doties uz Abidosu, lai lūgtos un upurētu viņa kapenēs.

Kā jau īsts ēģiptietis, Puarma ticēja sapņiem un uzskatīja par gluži dabisku to, ka Dievs izvēlējies tik vienkāršu un ērtu veidu savas gribas pavēstī- šanai. Puarma ne mirkli nešaubījās, ka šis svētceļo­jums beidzot uzlabos viņa mīļotās sievas veselību, tāpēc pats personiski izrīkoja sagatavošanās darbus.

Jauno sievieti dziļi aizkustināja tāda labestība. Viņas dvēseli plosīja kauns un sirdsapziņas pārme­tumi. Ar meliem un nodevību viņa atmaksāja vīram par šīm rūpēm.

Pēdējās dienās pirms aizceļošanas Nuitu pārņēma dziļas skumjas un savāds uztraukums. Viņai šķita, ka nekad vairs neredzēs šīs mīļās vietas, tuvās un labi pazīstamās lietas. Kad Nuita atvadījās no vīra, viņas satraukums izlauzās raudās. Saviļņotais Puar­ma piekļāva viņu pie sevis.

— Nomierinies, dārgā! Tu taču zini, cik kaitīgi tev ir uztraukties. Nav īstais brīdis raudāt, ja pats lielais Ozīriss tev sola atveseļošanos! — viņš maigi teica. — Tomēr, pirms šķiramies, mana mīļā, pasaki, ka tu kaut mazliet mani mīli. Lai gan es nešaubos par tavām jūtām, taču šie^ vārdi atvieglos man šķiršanos.

Saviļņota līdz sirds dziļumiem un asarās mirk­dama, Nuita apvija rokas ap vīra kaklu un nočuk­stēja:

— Jā, Puarma, es mīlu tevi no visas sirds! Taču tu mani mīli vairāk, nekā esmu pelnījusi.

Ieradusies Abidosā, Nuita devās pie tempļa virs­priestera un lūdza atļauju pavadīt trīs dienas un trīs naktis Ozīrisa kapličā, jo pats Dievs viņai to pavēlējis darīt. Ar kannu un bailēm Nuita vēlreiz atkārtoja šos melus, jo Puarma bija viņu nodrošinājis ar faraona vēstuli virspriesterim, kurā tas lūdza izpildīt radinieces lūgumu, atsaukdamies uz viņas zīmīgo sapni.

Virspriesteris deva savu piekrišanu un lika Nuitai nomazgāties un pagaidīt, kamēr dievlūdzēju grupa pabeidz upurēšanas rituālu.

Noteiktās dienas rītā Nuita nomazgājās vannā, uzvilka garu baltu tuniku, uzlika galvā lotosziedu vainagu. Kailām kājām, bez jebkādām rotaslietām viņa devās uz templi, lai piedalītos dievkalpojumā un ziedošanas rituālā. Apsegusi galvu ar lielu pār­klāju, viņa nometās uz ceļiem starp diviem pries­teriem, kuri turēja rokās aizdegtas vaska sveces. Virspriesteris viņu apslacīja un apvēdināja ar vīraku, lai lūdzēja spētu saklausīt lielā Dieva balsi un saņemt viņa žēlastību.

Kad sagatavošanās ceremonija bija pabeigta, virs­priesteris saņēma Nuitu pie rokas un aizveda uz kapliču, kur atradās Ozīrisa kapenes.

Dieva statuja mūmijas izskatā dusēja uz lauvām, un to sargāja divi piekūni. Tur atradās arī galds, kas bija nokrauts ar veltēm, un trijkāji, kuros tika kvēpināts vīraks.

Māņticības raisīti drebuļi pārskrēja pār Nuitas augumu, kad viņa nogūlās uz zemes. Virspriesteris uzpilināja viņai uz galvas svēto eļļu, ielika rokā aizdegtu vaska sveci, bet līdzās novietoja nelielu vīna krūku un upurmaizi. Tad viņš svētīja Nuitu un teica:

— Lai Ozīrisa svētā gaisma izkliedē ap tevi val­došo neziņas tumsu un lai apskaidro tavas acis to lielo patiesību uztverei, kuras nemirstīgie slēpj no mirstīgo acīm. Lūdzies, mana meita, ar dedzīgu ti­cību, lai tu būtu cienīga palikt nomodā šajās svē­tajās kapenēs. Šis vīns un šī maize uzturēs tavu nīcīgo miesu, ja sāksi just vārgumu.

Palikusi viena, Nuita vēlreiz nogūlās uz zemes. Tad, izstiepusi rokas, viņa sāka dedzīgi lūgt Ozī- risu, lai tas atklāj mīļotā cilvēka likteni un norāda ceļu, kāds viņai ejams savā grūtajā dzīvē.

Trīs dienas un trīs naktis Nuita pavadīja asarās un lūgšanās, miegam atļaudamās tikai īsus brīžus, taču Dievs klusēja. Ne mazākā vēsmiņa netraucēja pazemes dziļo klusumu, un nekāda zīme nenāca no dievības. Trešās nakts beigās Nuitu pārņēma izmi­sums. Drebēdama pie visām miesām un noplūdusi sviedriem, jaunā sieviete pierāpoja pie Ozīrisa kap- vietas un, piespiedusi karsto pieri pie sarkofaga aukstajiem akmeņiem, izmisumā iesaucās:

— Lielais un varenais Dievs, tu, kas esi žēlsir­dīgs pret katru, kas tev tuvojas! Kāpēc tu esi akls un kurls pret manām asarām un lūgšanām? Vai tiešām esmu tik ļoti necienīga? Vai varbūt esi sa­niknots par to, ka sameloju, teikdama redzējusi tevi sapnī? Bet dievības balss ar gaišreģes lūpām taču man lika doties šajā svētceļojumā uz tavām svētajām kapenēm.

Raudas noslāpēja viņas vārdus. Bet gandrīz tajā pašā mirklī viņa nodrebēja un izslējās: sejā iesitās ledaina vēja brāzma, un visu pazemi piepildīja spē­cīgas vētras auri.

Sastingusi šausmās, Nuita palika stāvam uz ce­ļiem. Viņas skatiens kā piekalts sekoja bāli gaišam mākonītim, kas parādījās dažu soļu attālumā. Zibens šautrām izraibināts, tas griezās, sprakšķēdams un mētādams dzirksteļu kūļus.

Pēkšņi tas it kā izgaisa, pārvērzdamies par melnu mutuli, kas savukārt izplūda, un tā vietā, pašā ka­peņu centrā, parādījās slaids, baltā tērpā ģērbies cilvēks ar klaftu galvā.

Kāds gan bija Nuitas pārsteigums, kad š^jā parā- dlbā viņa pazina Amenhotepu, kas bya pazudis vien­laikus ar Rameri.

Mags, kā likās, bija ļoti satraukts. Viņa seja bija nāves bāla, lūpas drebēja, bet acis liesmaini mir­dzēja.

— Nedzirdēta vardarbība ir izdarīta pret mani,— viņš teica aizsmakušā, aiztrūkstošā balsī. — Esmu dzīvs un guļu savas mājas pazemē. Nicināmais Bizu zina šo vietu. Rameri guļ sfinksas postamentā. At­ver…

Maga stāvs kļuva blāvāks un sāka gaist. Viņš apklusa. Tad, kā saspringtas gribas piespiests, tēls atkal atguva reālo veidolu. Atskanēja balss, nu jau vājāka un dobjāka, kas atkārtoja:

— Atver! Tu tur atradīsi Rameri, bet viņam pie kājām ir lādīte ar līdzekli viņa atmodināšanai. Tu atradīsi iespēju atbrīvot ari mani!

Parādība kļuva pavisam blāva un attālinājās. Nuita pielēca kājās un iekliedzās:

— Noslēpums! Kā atvērt sfinksu?!

Nesaņēmusi atbildi, Nuita metās pie Amenhotepa

un, aizmirsusi, ka viņas priekšā ir vienīgi maga atveids, satvēra viņu aiz rokas.

Šajā pašā mirklī atskanēja šausmīgs brīkšķis. Maga balto tērpu pārklāja uguns joslas, un tālumā nodunēja pērkona dārdi. Kad Nuita satvēra parā­dību, viņai šķita, ka roka pieskārusies ugunij. Kāds nezināms spēks sievieti atsvieda atpakaļ: viņa no­kļuva tādā kā ugunīgā mākonī un visā ķermenī sa­juta drausmīgas sāpes. Caur biezo miglu viņa re­dzēja, kā Amenhotepa stāvs pārvēršas dzirksteļu kūlī un ar svelpjošu troksni izgaist. Tad Nuitas galvu ķēra briesmīgs sitiens, un viņa sabruka uz akmens plātnēm.

Princesei atvēlētais uzturēšanās laiks svētajā vietā jau sen bija beidzies, taču Nuita nerādņās, lai gan dežurējošais priesteris jau vairākas reizes bija skaļi pavēstījis, ka viņu gaida virspriesteris. Nesaņēmis nekādu atbildi, viņš nolēma ieiet kapličā. Redzēdams, ka visas ugunis apdzisušas, viņš izbijās un steidzīgi iededza lāpu. Tās gaismā svētais vīrs ieraudzīja, ka Nuita guļ zemē bez jebkādām dzīvības pazīmēm un drēbes viņai ir gluži kā norautas. Prieste­ris izbijās im aizskrēja paziņot par redzēto virspriesterim