V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Meitene aizslēdza pazemes durvis un kāpņu augšpusē nospieda atsperi: rāmis, ko klāja ķieģeļu kārta, nosedza durvis tik cieši, ka siena šķita mono­līta.

— Ej un gaidi manā istabā, Bizu. Tu palīdzēsi man apģērbties.

Kamēr punduris, zemu noliecis galvu, devās prom, Erikso izskrēja iekšējā pagalmiņā, kura vidū atradās liels baseins; ūdens tajā ieplūda no sienā ierīkotās strūklakas.

Mirklī viņa nometa drēbes un, saspraudusi uz augšu kuplos matus, ielēca baseinā.

Atsvaidzinājusies Erikso uzvilka tuniku un devās uz savu istabu, kurā varēja nokļūt no dārza puses.

Uz soliņa sadrūmis sēdējs Bizu. Līksmi tērzē­dama, Erikso sāka posties. Viņa sasukāja matus un iesmaržojās, tad apāva apzeltītas sandalītes, uzvilka zeltā izšūtu tuniku, izrotājās ar diadēmu, smaragda un briljanta kaklarotu un rokassprādzēm. Pēc tam ietinās sudrabaina auduma apmetnī, kas bija tik plāns un caurspīdīgs, it kā būtu austs no gaisa.

Šajā greznajā tērpā Erikso izskatījās kā brīniš­ķīgs, nereāls tēls. Viņas skaistuma pārņemts, Bizu nokrita uz ceļiem un raudzījās viņā kā dievietē.

Paņēmusi spogidi ar zeltā kaltu rokturi, Erikso pašapzinīgi aplūkoja sevi.

— Kad Rameri mani ieraudzīs, viņš mani iemīlēs, jā, tikai mani vienīgo! — viņa uzvaroši nočukstēja. Tad, pagriezusies pret kroplīti, kura sejā, dzirdot Rameri vārdu, parādījās nejauka grimase, sacīja: — Klausies, Bizu! Es vēlreiz tev jautāju: vai tu zvēri, ka precīzi visu izpildīsi?

— Es tevi sargāšu kā uzticams suns, — atbildēja punduris.

— Paldies, draugs! Es zinu, ka varu uz tevi pa­ļauties, tāpēc bez bailēm uzticu tev kā savu, tā arī Rameri dzīvību. Labi iegaumē — sfinksu var pa­griezt, ja piespiež lotosa kausiņu, un šķidrums, kas mani atmodinās, atrodas š^jā pudelītē ar balto zel­tīto vāciņu. Pilnīgi pietiek ar trim pilieniem siltā vīnā. Dzīvo šeit kopā ar veco Snefri. Neviens jums pāri nedarīs un no šejienes ārā nedzīs, jo neviens nezinās, kas noticis ar Amenhotepu. Domās, ka viņš vai nu izbraucis darīšanās, vai arī slēpjas no ļaužu acīm, lai nodarbotos ar augstāko maģiju. Bailes sar­gās maga mājokli labāk par jebkādu sardzi. Izkrāso­tajā koka lādē, kurā es glabāju savas drēbes un kuras atslēgu tev uzticu, tu atradīsi divus maisiņus: vienu ar zelta, bet otru — ar sudraba gredzeniem.

Tos es tev dāvinu. Tādējādi tev nekā netrūks, un tu mierīgi varēsi sagaidīt manas atmošanās brīdi. Amenhoteps pareģoja svarīgus notikumus, kas iz­mainīs Ēģiptes tagadējo iekārtu. Un tomēr modini mani ne agrāk kā pēc divdesmit, mazākais — piec­padsmit gadiem. Tad Nuita, ja vien būs dzīva, būs jau veca un neglīta, bet mēs ar Rameri atdzimsim skaistuma un jaunības plaukumā. Vai tu mani labi saprati, Bizu?

— Jā, kundze.

— Tad ej un liec sagatavot nestuves!

Palikusi viena, Erikso piekārtoja istabu un piesēja pie jostas no Amenhotepa paņemto atslēgu. Viņas sejā atkal parādījās cietsirdīgs smaids.

Beidzot aizelsies atsteidzās Bizu un paziņoja, ka nestuves gaida. Erikso ietinās savā apmetnī un no­kāpa lejā. Pie dārza vārtiem viņu gaidīja nestuves. Meitene apsēdās, bet Bizu iekārtojās pie viņas kā­jām.

Visu ceļu abi klusēja. Erikso bija iegrimusi sap­ņos par skaisto nākotni, arī pundura domas klejoja tālumā. Ari viņš domāja par nākotni, taču ar naidu un rūgtumu. Tumša vētra trakoja viņa sirdī. Iedo­mājoties laimi, kāda sagaida Rameri, viņu pārņēma mežonīga greizsirdība.

Pie Puarmas pils spoži apgaismotās ieejas nesēji apstājās. Erikso, kas gadiem ilgi bija dzīvojusi maga nomaļajā mājā, ziņkārīgi aplūkoja milzīgo, ar karo­giem un ziedu vītnēm rotāto namu, kuru apmirdzēja lielās vāzēs degošo sveķu sārtā atblāzma, un grezni ģērbušos jautru ļaužu pūli, kas devās uz pili.

Pārsteigti un ziņkārīgi skatieni pavadīja nepazīs­tamo grezni tērpto un kā dievieti daiļo meiteni. Pirmoreiz atrazdamās starp tik daudziem cilvēkiem, Erikso jutās tik apmulsusi, ka neievēroja nedz vī­riešu apbrīnas, nedz sieviešu skaudības pilnos ska­tienus. Bizu pavadībā (viņš nesa lādīti ar pudelī­tēm) viņa ātri izgāja cauri namam un nokļuva dārzā.

Tur Erikso, paklausot pundura norādījumiem, jo viņš jau iepriekš bija iepazinies ar apkārtni, stei­dzīgi devās uz piramīdu, baidīdamās, ka tikai prin­cese viņu neapsteidz un līdz ar to neizjauc visu plānu. Viņas naids pret Amenhotepu auga ar katru soli.

Ar kādām tiesībām mags drīkstēja viņu ieslodzīt, liegdams visus jaunības priekus un izklaides? Toties viņa pilnā mērā bija atriebusies: dzīvs iemūrēts pa­zemē, kuras ieeju neviens nezināja, viņš tur varēs gulēt gadsimtiem ilgi. Nekad viņam vairs neredzēt šo baudu pilno pasauli, kuru pats tik cietsirdīgi bija liedzis viņai.

Meiteni tik ļoti bija pārņēmis savā varā naids un nākotnes nodomi, ka vienīgi pundura pieskāriens atsauca viņu īstenībā.

— Kundze, lūk, piramīda!

Erikso sarāvās, gluži kā pamodusies no sapņa, un samulsusi bailīgi pavērās uz kapliču, kuras si­luets drūmi melnēja koku lapotnes ēnā. Caur atvēr­tajām durvīm vīdēja vājš gaismas stars, vēl vairāk sabiezēdams nakts melnumu.

Acumirklīgais vājums, kas bija pārņēmis Erikso, izgaisa. Meiteni pārņēmusī kaislība stiprināja viņai raksturīgo drosmi un enerģiju. Viegli un izveicīgi kā ēna viņa ieslīdēja kapličā. Atskatījās un pārlieci­nājās, ka tuvumā neviena nav. Griestu lampa maigi apgaismoja ieeju kapu velvē. Dziļumā, slīgdams tum­sā, vīdēja upuraltāris un abas sfinksas, kuru mir­dzošās acis lūkojās tieši uz Erikso. Pār meitenes ķermeni pārskrēja trīsas. Uz lieliem trijkājiem dega ogles, un, viegli sprakšķēdamas, liesmoja kvēpinā­mās zāles "(acīmredzot tikko ieliktas), metot vāju sarkanīgu gaismu uz Puarmas vecāku statujām un sfinksām, kuru neparasti dzīvajās sejās bya sastin­dzis noslēpumains smaids.

Apvaldījusi satraukumu, Erikso aizslīdēja \iz pašu tumšāko stūri, paslēpa tur aiz kādas no kolonnām Bizu un sāka gaidīt. Pagāja diezgan ilgs laiks, un Erikso sirds mežonīgi sitās gaidās. Beidzot zem steidzīgiem soļiem iečirkstējās smiltis un pie pira­mīdas ieejas parādījās Rameri staltais siluets.

Apstājies pie sliekšņa, viņš satraukti pavērās vis­apkārt. Erikso nosvieda apmetni un ātri tuvojās tēlniekam.

Ieraudzējis no tumsas iznirstam sievietes stāvu, Rameri paspēra soli pretim un nočukstēja:

— Tu esi mani apsteigusi?

Bet tūlīt ari apklusa, mēmā pārsteigumā lūkoda­mies uz nepazīstamo sievieti. Lampas gaismā Erikso brīnišķie mati šķita kā zeltains oreols, bet dārgak­meņi laistījās visdažādākajās krāsās. Kā apburts Ra­meri raudzījās uz nepazīstamo sievieti, aizmirsis gan Nuitu, gan sava nāciena mērķi. Viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis tik brīnišķu būtni, tik daiļas, ideālas formas.

— Kas tu esi — sieviete vai dieviete? Ko tu vē­lies no manis? — viņš nomurmināja.

— Esmu tāda pati mirstīgā kā tu, cēlsirdīgais Rameri, — ar smaidu atbildēja Erikso. — Mani at­sūtīja mans tēvs Amenhoteps.

— Kā? Vai tad Amenhotepam ir meita? Es to nezināju! — viņš izbrīnā iesaucās.

— Tāda bija mana tēva griba: lai līdz piecpadsmit gadu vecumam mani neieraudzītu neviens sveši­nieks, — atbildēja meitene. — Taču tas nav svarīgi. Esmu atsūtīta, lai palīdzētu tev un tavai iemīļota­jai,— viņa turpināja. — Manu tēvu aizkavēja, un viņš nevarēja šurp atnākt kā bija tev solījis, tāpēc uzdeva man viņu aizstāt. Lai tu nešaubītos par ma­nas misijas patiesumu, tēvs man visu izstāstīja un siitija man līdzi savu uzticamo punduri, kuru tu pazīsti.