V. Ročestere: DIVAS SFINKSAS

Un Erikso pasauca Bizu.

— Vai es varu neuzticēties Amenhotepa meitai? Ko tēvs lika pateikt?

— Viņš lūdza pasteigties, jo tavs plāns ir apdrau­dēts. Ja tu kavēsies, viss var izjukt. Tāpēc, cēlsir­dīgais Rameri, pasteidzies ieņemt savu vietu sfin­ksas postamentā! Es sagaidīšu princesi, paskaidrošu viņai visu un palīdzēšu iegulties otrā slēptuvē.

— Bet ja nu Nuita sāks šaubīties vai izbīsies, mani neredzēdama? — iebilda Rameri.

— Ja viņa šaubīsies vai baidīsies, es parādīšu vi­ņai tevi jau guļam slēptuvē. Paskaties! Tēvs katram gadījumam iedeva man šīs divas pudelītes. Bet, lū­dzu, pasteidzies! — ar manāmu nepacietību turpi­nāja Erikso.

Rameri gribēja atbildēt, ka vērtīgā lādīte ir pa­slēpta zem sfinksas, taču, negaidītās situācijas sa­traukts, bija par to aizmirsis. Pakļaudamies lielo zilo acu valdonīgajam, dzirkstošajam skatienam, viņš nospieda atsperi un apgūlās sarkofagā. Erikso, sa­mērcējusi audumu atnestajā šķidrumā, noliecās pie spraugas un pielika to Rameri pie deguna.

Tajā pašā brīdī tēlnieka skaistā seja kļuva bāla un acis aizvērās. Noliekusies pār viņu, Erikso no­skūpstīja bālās lūpas un, pārklājusi Rameri seju ar sazāļoto auduma gabalu, pati aizvēra slēptuvi.

Nolēkusi no postamenta, viņa pieskrēja pie otras sfinksas un droši nospieda lotosa kausiņu. Koloss bez skaņas pagriezās, atklādams ieeju slēptuvē.

— Veikli, Bizu! Pasniedz man audumu! Baidos, ka tūlīt būs klāt princese, — viņa nomurmināja, kā ķirzaka ieslīdēdama sarkofagā.

Tiklīdz viņa bija apgūlusies un apklājusi kājas, Bizu pasniedza viņai auduma gabalu, ko ar drebošu roku bija samitrinājis.

— Nē, vispirms iedod man lādīti! Šeit tā biis lie­lākā drošībā. Tu to paņemsi, kad būs pienācis laiks mani pamodināt, — teica Erikso un nolika lādīti sev līdzās.

Tad viņa paķēra auduma gabalu un piespieda to pie sejas. Acumirklī viņas galva noslīga uz zeltā izaustā spilvena.

Bizu sēdēja uz sarkofaga malas un drūmām, alka­tīgām acīm skatījās uz jauno meiteni.

— Dusi saldi, daiļā Erikso! Līdz savai nāves stun­dai es tevi sargāšu, taču tu nekad vairs nepamodī- sies! — aiztrūkstošā balsī viņš čukstēja. — Neviens tevi neatradīs, neviens tevi neiemīlēs, un nīstais Rameri nekad nebaudīs tavu mīlestību.

Punduris kaislīgi noskūpstīja jaunās meitenes zel­taino matu cirtu un ar ledainu, no uztraukuma sa­stingušu roku pārklāja viņas seju ar maģiskajā šķid­rumā samitrināto audumu.

Ar grūtībām uzrāpies sfinksai uz muguras, viņš, sasprindzinājis visus spēkus, iedarbināja atsperi, kas lika kolosam ieņemt iepriekšējo stāvokli.

Aizelsies, sviedriem noplūdis, Bizu nokļuva zemē un tūlīt izdzirdēja ātrus soļus. Paslēpies aiz zie­dokļa, viņš ar interesi vēroja sievieti, kas parādījās uz piramīdas sliekšņa. Viņai lieliski piestāvēja grez­nais, brīvi krītošais tērps un ziediem rotātā purpur- krāsas galvassega.

— Rameri, Rameri, kur tu esi? — viņa uztraukti čukstēja.

Nesaņēmusi atbildi, apsēdās uz sfinksas pamatnes un piekļāva galvu granītam.

— Ak nemirstīgie dievi, kur viņš ir? — viņa klusi ierunājās pēc visai ilgas veltīgas gaidīšanas un, uz­lēkusi kājās, sāka satraukta staigāt.

Protams, Nuita gaidīja velti — Rameri nenāca. Skumju un nemiera mocīta, viņa nekādi nespēja iz­skaidrot notikušo. Viņa tikko bija redzējusi Rameri dzīrēs, un viņš parādīja norunāto zīmi, bet tagad viņa nav, līdz ar to nezināms paliek noslēpumainais glābiņš. Nebija ari maga. Ko tas viss varēja nozī­mēt?

Aizritēja gandrīz stunda. Nuitas satraukums un izmisums bija sasniedzis augstāko pakāpi. Rūgtas asaras plūda pār viņas vaigiem, bet galvā iešāvās doma, ka viņas vīrs ir atklājis un izjaucis Rameri plānu. Ja nu Puarma atrod viņu šeit? Tas tikai pa­lielinās viņa dusmas.

Ar smagu sirdi un zemu noliektu galvu Nuita devās atpakaļ uz pili un atkal parādījās viesu vidū. Dzīvesbiedra priecīgais smaids un kaisles jpilnais skatiens apliecināja, ka viņš neko nenojauš. So pār­liecību nostiprināja arī jautājumi par viņas prombūt­nes iemesliem. Bet kas tad īsti ir noticis?

Pārvarējusi bailes un satraukumu, Nuita izvairījās no tiešas atbildes. Viņa pat mēģināja būt jautra, centās jokot ar draudzenēm, taču slimīgais bālums bija pretrunā ar uzspēlēto jautrību. Drūmā izmisumā viņa nolieca galvu, kad sievietes viņu apstāja, lai aizvestu uz jaunlaulāto guļamistabu.

Ak, kādēļ gan Rameri neizpildīja viņas lūgumu un neīstenoja maga ieceri vēl pirms šīm laulībām!

Ģimenes dzīve jaunajai sievietei izvērtās par smagu, murgainu sapni, un no šīs drūmās apātijas viņu pēkšņi izrāva dīvainās baumas, kas bija sa­traukušas visu Memfisu.

Varenais, briesmīgais mags Amenhoteps, pie kura palīdzību bija meklējusi vai visa Ēģipte, bija pazudis, turklāt tik noslēpumaini, ka neviens nespēja iedo­māties, kas ar viņu noticis.

Neviens nebija redzējis viņu izejam no mājas, ne­viens no kalpotājiem nebija saņēmis nekādas in­strukcijas par to, kas darāms kunga prombūtnes laikā. Viņš bija paēdis un kā vienmēr devies uz savu darbistabu. Kopš tā brīža neviens viņu nebija redzējis.

Pats faraons lika uzsākt meklēšanu, taču tā nekādus rezultātus nedeva un lietu vēl vairāk sa­režģīja, jo pirmoreiz atklātībā izskanēja Erikso vārds, par kuras esamību neviens nebija nojautis. Nesēji pavēstīja, ka viņu kunga nestuvēs iesēdusies kāda sieviete, kuru pavadījis Bizu. Savukārt nopratinā­šanā punduris viņu teikto apstiprināja un piebilda, ka šī sieviete bija jauna meitene, kas dzīvoja mājā, bet par viņas izcelšanos neviens neko nav zinājis un par viņu bijis aizliegts runāt. Šī meitene teikusi, ka pēc kunga pavēles viņa dodas uz Puarmas pili, un pavēlējusi pundurim sevi pavadīt. Ieradusies pilī, viņa likusi nesējiem un Bizu doties mājās, pazi­ņodama, ka atgriezīsies viena.

Bizu atzinās, ka esot nedaudz aizkavējies, jo ska­tījies brīnišķīgo uguņošanu. Atgriezies mājās, viņš tūlīt devies pie miera un kopš tā vakara nav re­dzējis nedz kungu, nedz Erikso.

Vecā nēģeriete vispār neko nezināja. Toties dau­dzi Puarmas viesi atcerējās daiļo svešinieci, kuru bija redzējuši pilī, un nepārstāja aprakstīt viņas skaistumu.

Sabiedrības uztraukumu līdz baltkvēlei noveda tēlnieka Rameri neizprotamā pazušana. Memfisā jauno cilvēku pazina un mīlēja. Neziņa, kas klājās pār viņa likteni, izraisīja cilvēkos patiesu nožēlu.

Vairākas nedēļas galvaspilsētā par to vien runāja, taču neatklājās neviens jauns fakts, kas varētu ienest skaidrību š^jā noslēpumainajā lietā. Neviens no pazudušajiem neuzradās, un sabiedrības uztrau­kums pamazām pierima. Tikai viens cilvēks nespēja aizmirst noslēpumainās drāmas darbojošās personas, un tā bija Nuita. Kad viņa uzzināja, ka reizē ar Rameri pazudusi ari noslēpumainā skaistule Erik­so — meitene, kuras atbalstītājs bijis Amenhoteps, viņas sirdī iezagās greizsirdība. Kas zina, varbūt tēlnieks mīlēja šo daiļo svešinieci un tikai izlikās iemīlējies viņā, Nuitā, lai atvieglotu sev tikšanos ar Erikso Puarmas pilī! Aizdomas, kas bija iezagu­šās sirdī, viņai čukstēja, ka lielais plāns, kurš tika no viņas slēpts un kura sīkāks izskaidrojums tika atlikts līdz viņas kāzām, ir izdomājums, jo tagad viņa ir saistīta uz mūžu un vairs nespēj traucēt mīlētājiem.

Šādi neticīguma un ļaunas greizsirdības brīži to­mēr bija īslaicīgi. Kad viņa atsauca atmiņā pēdējo tikšanos ar Rameri, viņa lūpās skanošo un acīs mir­dzošo dziļo mīlestību, viņas aizdomas gaisa un dvē­selē atdzima ticība mīļotajam cilvēkam. Jā, viņš taču varēja no viņas atbrīvoties, — būtu tikai klusējis un nepieskāries kastu uzceltajam žogam.