V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Manas dusmas un pavēle klusēt uz Fabiju tomēr iedarbojās — viņa ļāva sevi aizvest uz istabu, kur es viņu ieslēdzu.

Pavadāju ellišķīgās pārdomās vairākas stundas. Atvēsinājis Fabiju, vairs nejutos izmisis, taču stingri nolēmu, ka labāk tikt galā ar viņu pašam nekā atdot pūļa apsmieklam.

Pienāca nakts. Iebāzu aiz jostas pudelīti ar indi un devos pie sievas. Lampas gaismā ieraudzīju, ka Fabija noslīgusi ceļos pie nišas, kura, domājams, bija aizbīdāma, jo par tās esamību neko pat neno­jautu. Nišā bija uzzīmēts cilvēks, kurš nes plecos jēru. Sieva bija piespiedusi pie krūtīm krustu un ar iedvesmu dziedāja kaut kādu bezjēdzīgu himnu.

Baltajā tunikā viņa izskatījās brīnišķīga! Šķiet, es nekad viņu nebiju mīlējis tik ļoti kā šajā brīdī.

Kad ierunājos, viņa piecēlās un bezkaislīgi teica:

— Liec mani mierā, Valērij! Tagad es piederu ne­vis tev, bet gan Kristum. Viņš sauc mani, un esmu nolēmusi viņam sekot, lai ko tas man maksātu. Mani nebaida nedz nāve, nedz mokas.

Fabija sarunāja vēl daudz muļķību. Es no tā visa neko nesapratu, pareizāk sakot, pat neklausījos. Es mēģināju viņu pārliecināt, apelēju pie veselā saprāta, lūdzot atteikties no muļķīgās ticības, kas viņu vie­nīgi pazudinās. Es raudāju, rāpoju pie viņas kājām, lūdzu iežēloties par mani un bērnu, kas kļūs par bāreni, taču viss velti. Viņa bija kā akmens. Kad Fabija teica, ka lūgs savu Dievu, lai tas apskaidro meitu un lai Valērija kļūst moceklības cienīga, ka pati pieteiksies pretoram, mani pārņēma neprātīgs naids.

Paķēris kausu, es ielēju tajā indi un teicu:

— Dzer! Ja jau esi nolēmusi mirt, tad dari to šeit, mājās, nevis forumā. Varbūt tu, bezkaunīgā, vēlies izrādīt savu miesu kareivjiem un kļūt par ciniskā, rēcošā piiļa apsmiekla objektu? Vai patiesi līdz ar ticību tu, bezsirdīgā, nekrietnā būtne, esi zaudējusi arī kaunu?

Spilgts sārtums ielija Fabijas sejā. Izrāvusi no manām rokām kausu, viņa to aizgūtnēm iztukšoja, tad atkal nokrita uz ceļiem un turpināja lūgšanu.

Valērijs apklusa un noslaucīja mitro pieri. Atmi­ņas viņu nospieda. Vienīgi tad, kad draugs pieliecās pie viņa un līdzjūtīgi paspieda roku, viņš izslējās un turpināja stāstījumu:

— Nav aprakstāms tas, ko toreiz pārcietu! Kā neprātīgs vāļājos pa akmens plātnēm, zaudēdams prātu no izmisuma. Tad manī atkal ielija niknums. Kad izdzirdēju, kā viņa lūdzas un piesauc savu Dievu, man šķita, ka viņa ņirgājas par manām sāpēm. Es metos viņai klāt, lai nožņaugtu, bet viņa nokrita līdzās gultai un viņas galva noslīga sāņus. Kad es jau gribēju satvert viņas kaklu, Fabija tā dīvaini paskatījās uz mani un divas lielas asaras noritēja pār bālajiem vaigiem. Vai tajā mirklī viņa nožēloja, ka mirst jauna, skaista un mīlēta? Kas to lai zina? Viņas acis aizvērās. Mani spēji pārņēma zaudējuma sāpes: kā nemaņā viņu apkampu, kratīju, saucu, taču sievas galva nokarājās bez dzīvības. Viņa bija mirusi.

Par to, kas notika tālāk, man nav ne mazākā priekšstata. Pēcāk Jevdors, mans brīvlaistais, stās­tīja, ka es, kā izrādās, atnācis uz triklīniju, kur bi­jis klāts vakariņu galds, turot uz rokām sievas mir­stīgās atliekas, kaut ko nesaprotamu nomurminājis un nokritis bez samaņas.

Trīs nedēļas mana dzīvība karājās mata galā. Kad beidzot piecēlos no gultas, biju kļuvis tāds, kādu tu mani redzi, — vājš, nevarīgs vecis. Tagad, — naida sārtums atkal ielija Valērija bālajā sejā un dūres savilkās, — tu saproti, kāpēc es ienīstu kris­tiešus un kāpēc no sirds vēlētos, lai šai sektai būtu viena galva, ko es varētu nocirst vienā atvēzienā.

Kajs Marcys piecēlās, apkampa draugu un mieri­noši sacīja:

— Es saprotu un jūtu līdzi tavām bēdām. Paldies par uzticību. Man žēl, ka esmu modinājis tevī tik smagas atmiņas. Taču pagātne nav atgriežama, labāk padomāsim par nākotni. Tsic, vai Valērija nav man­tojusi savas mātes eksaltēto raksturu?

— Nedomāju vis! Viya ir ļoti rāma, klusa un cen­tīgi izpilda savus reliģiskos pienākumus. Grūti pa­teikt, vai viņas dvēselē varētu pamosties iedzimtības inde. Katrā gadījumā Gailam vajadzētu būt uzma­nīgam.

— Es viņu brīdināšu. Aleksandrijā kristieši čum un mudž. Viņš rīkosies prātīgi, ja pasargās sievu no jebkādas saskares ar viņiem.

Ienākušie viesi pārtrauca draugu sirsnīgo sarunu.

Noteiktajā laikā Valērijs devās uz savu villu Ka- pujas tuvumā.

Ieradies mājās naktī un nevēlēdamies meitu trau­cēt, viņš pavēlēja pateikt Valērijai, lai viņa no rīta, tiklīdz piecelsies, atnāk pie viņa.

Nākamajā rītā Valērijs strādāja kabinetā, kārto­dams papīrus un dokumentus, kas bija nepiecie­šami, lai realizētu to kapitāla daļu, kas paredzēts meitas pūram, kad līdzās ieskanējās bikla balss:

— Labrīt, tēvs! Esmu atnākusi, kā tu liki.

Iegrimis aprēķinos, Valērijs nebija pamanījis atve­ramies durvis un nebija dzirdējis vieglos soļus. Pa­gāja vairākas minūtes, pirms meita iedrošinājās viņu uzrunāt.

Valērija bija skaista meitene: gara auguma, slaida, ar pareiziem sejas pantiem un blāvu ādas krāsu. Viņai pietrūka jaunības svaiguma un jautras pār­galvības. No viņas dvesa skumjš domīgums.

— Sveika, meitiņ, — Valērijs atbildēja. Noskūp­stīja viņu uz pieres un apsēdināja. — Es tevi at­aicināju, lai paziņotu par lielu laimi. Kajs Marcijs

Dolabella lūdza tavu roku savam vienīgajam dēlam Gailam, un es devu savu piekrišanu. Pēc sešām nedēļām mēs dosimies uz Romu, bet pēc pāris mē­nešiem nosvinēsim kāzas.

Nāves bālums ieplūda Valērijas sejā, un no acīm izsprāga asaras.

— Nē, nē, es negribu precēties! — aiztrūkstošā balsī viņa izsaucās, lūdzoši izstiepdama rokas pret tēvu. — Es vēlos palikt kopā ar tevi!

Valērijs, savilcis uzacis, jautāja:

— Paskaidro, lūdzu, kāpēc tu pretojies tik izde­vīgai savienībai!?

— Es nevēlos! Es ienīstu laulību! — atkārtoja Va­lērija, uztraukumā aizmirsusi bailes, ko parasti juta tēva klātbūtnē.

Valērijs aizsmakušā balsī iekliedzās:

— Nelaimīgā, ko tu iedrošinies teikt! Tu ienīsti laulību — to, kas sievietei ir pats svētākais, pats godpilnākais? Vai tikai neesi kļuvusi par kristieti? Vai tikai tev nav sagrozījusi galvu tā nolādētā sekta, iedvešot nepatiku pret laulību?

Valērija klusēja. Tad tēvs viņu spēcīgi sapurināja un atkārtoja:

— Atzīsties! Atzīsties! Vai tiešām tu esi iedroši­nājusies apkaunot manu vārdu, pievienojoties šim nabagu un prātā jukušo pūlim? Runā taču! Atzīsties! Vai arī tev ir mānija uz moceklību? Tad zini, ka es tevi nogalināšu pats savām rokām, bet nepieļaušu, lai forumā pletne dancotu pa tavu muguru vai arī lai gladiatori vilktu tavu sakropļoto un asiņaino ķermeni pa arēnas smiltīm!

Viņš pieskrēja pie sienas, norāva sīriešu dunci ar līku asmeni un, draudīgi to vicinādams, metās pie Valērijas, kura, bailēs sastingusi, nokrita uz ce­ļiem. Tajā mirklī viņš patiesi bija briesmīgs: seja saviebta, acis pieplūdušas asinīm, bet lūpu kaktiņos trīcēja putas.

— Atzīsties un mirsti, ja esi kristiete! — viņš atkārtoja pērkondimdošā balsī.

— Nē, es neesmu kristiete, — nomurmināja Valē­rija. — Bet es nepazīstu Dolabellas dēlu. Es ne­spēju mīlēt nepazīstamu cilvēku un gribu palikt kopā ar tevi.

Valērija roka nolaidās, un duncis nokrita uz grī­das. No viņa krūtīm izlauzās neaprakstāma atvieglo­juma nopūta.