V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

— Tik vien tās vainas? Tādā gadījumā izmet no galvas šīs muļķības. Vīrs tev vairs nebūs svešs, turklāt Galls ir pietiekami skaists un labi audzināts, lai spētu iekarot sievietes sirdi. Par tavām laulībām viss jau ir izlemts.

Tēvs piecēla Valēriju kājās, un viņa klusēdama, galvu zemu noliekusi, grīļodamās izgāja no kabineta. Nokļuvusi savā istabā, viņa zaudēja samaņu. Tajā pašā vakarā meitenei sākās drudzis, viņa murgoja, un viņas dzīvība ilgu laiku bija apdraudēta. Kad pēc vairākām nedēļām Valērija varēja piecelties no gultas, viņa izturējās pilnīgi mierīgi un bez kādiem iebildumiem sāka gatavoties braucienam uz Romu. Tagad viņa alka pēc iespējas ātrāk tikt projām no tēva Arī līdz viņai bija nonākušas baumas, kas klīda starp vergiem, par mātes dīvaino nāvi. Tagad viņa nešaubījās, ka māti nogalinājis tēvs.

Šādā noskaņojumā viņa devās uz Romu.

Jau pirmajā dienā Valērijs aizgāja pie drauga, lai vienotos par saderināšanās laiku. To noteica uz parītu, jo Galls varēja atgriezties tikai ceremonijas priekšvakarā.

Kad Valērija, mierīga un koncentrējusies, ieradās bazilikā, tur jau bija sapulcējušies radinieki, draugi un cita izmeklēta publika. Arī senators ar dēlu bija klāt. Pēc senas paražas ceremonijai bija izraudzīta dienas pirmā stunda, jo tā, kā tika uzskatīts, solīja laimīgu savienību.

Galls bija izskatīgs divdesmit septiņus gadus jauns cilvēks — slaids, izveicīgs, gudrs un izglītots. Romā viņš tika augstu vērtēts. Pret savām laulībām jauneklis izturējās vienaldzīgi un neko neiebilda. Jaunā meitene, kuru tēvs bija izvēlējies, nāca no senas patriciešu dzimtas, bija bagāta un, kā runāja, ari skaista. Ar to Gailam pilnīgi pietika, jo viņa sirds bija brīva.

Un tomēr brīdī, kad jauneklis ienāca Valērija mā­jas bazilikā, lai noslēgtu laulības līgumu ar sievieti, kuru tikai tagad pirmoreiz ieraudzīs, viņu pārņēma dīvaina ziņkāre un bailes. Galls nervozi un nepacie­tīgi skatījās uz durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt līgavai. Kad viņa parādījās, kautrīgi nolaidusi acis, Gailam gandrīz izlauzās sajūsmas kliedziens. Viņš nebija iedomājies, ka Valērija varētu būt tik daiļa, un viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis kaut ko tik apburošu.

Valērijs pieveda meitu pie līgavaiņa. Meitenes sirds sāpīgi sitās krūtīs un galva vēl aizvien bija noliekta. Vienīgi tad, kad kāda roka stingri sa­spieda viņas rociņu un jauna skanīga balss viņu uzrunāja, Valērija uzdrošinājās paskatīties uz cil­vēku, ar kuru tagad savienosies uz mūžu. Galls klusi, lai nedzirdētu pārējie, jautāja:

— Valērija, vai tu nevēlies paskatīties uz mani, lai pateiktu, ka nejūti pretīgumu, nākot pie manis par sievu?

Jaunā meitene pacēla galvu un sastapās ar lielu brūnu acu maigo skatienu, kurā bija jaušama sa­jūsma un apbrīna. Viņa mirklī atguva drosmi, un izmisīgās bailes atkāpās. Līgavainis, kuru viņa re­dzēja pirmoreiz mūžā, likās neparasti pazīstams. Viņas dvēselē ieplūda uzticēšanās un miers.

— Es labprāt pakļaujos tēva gribai, — viņa kautri nomurmināja.

Un tā bija patiesība! Galls viņā izraisīja simpāti­jas. Dzīvot kopā ar viņu šķita tūkstošreiz labāk nekā palikt pie tēva.

Pēc stundas, kad bija parakstīts saderināšanās līgums un Galls pasniedza viņai gludu dzelzs gre­dzenu kā noslēgto saistību simbolu, jaunā meitene ar patiku to pieņēma un smaidīdama uzvilka pirk­stā.

Līdz kāzām atlikušās trīs nedēļas bija pārpilnas ar svētkiem un dažādām izklaidēm. Galls, kas aiz­vien ciešāk pieķērās savai kautrajai un apburošajai līgavai, gribēja iepazīstināt viņii ar Romu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tūlīt pēc kāzām jaunajiem bija jā­dodas uz Ēģipti.

Beidzot pienāca kāzu diena. No paša rīta jaunas meitenes — līgavaiņa un arī līgavas jaunās pazi­ņas— sapulcējās Valērija namā, lai sapostu līgavu. Izaugusi un audzināta vientulībā, Valērija jutās lai­mīga, atrazdamās starp vienaudzēm. Skaļi un līksmi viņas ietērpa Valēriju baltā gludā tunikā, kas snie­dzās līdz zemei, apāva dzeltenus ādas puszābaciņus, ietina viņas stāvu un galvu sarkanā pallā — kā jau tas klājas līgavai. Sarkanā krāsa simbolizēja šķīstību un nevainību. Līgava bija saposta. Viņa no­skūpstīja draudzenes un novēlēja tām ātrāk nosvi­nēt tikpat laimīgu dienu. Tad kopā ar dižciltīgu matronu, kas aizstāja viņas mirušo māti, jaunā mei­tene devās uz baziliku, kur jau bija sapulcējušies kāzu viesi.

Gaidot virspriesteri un Flaminu Diolu, kuriem vajadzēja svētīt laulību, viesi apstāja līgavu un ap­bēra ar apsveikumiem un laimes vēlējumiem. Bei­dzot klauvējieni pie durvīm liecināja par priesteru ierašanos.

Ar godpilnu uzmanību Valērijs un senators pava­dīja abus priesterus uz mājas sakvāriju. Viņiem se­koja jaunlaulājamie, daži radinieki un desmit lie­cinieki — kā to prasīja likums. Valērijs lika atvērt peristilu, un pārējie viesi sapulcējās zem portikiem, no kurienes varēja vērot ceremoniju.

Galls un Valērija apsēdās uz krēsla, kas bija pār­klāts ar upurētas aitas ādu. Flamins Diols nostājās viņiem pretim, savienoja abu labās rokas un svinīgi salaulāja.

Pēc tam laulību aizbildnei Junonai tika ziedots vīns, piens un medus, kā ari svētīta Valērijas at­nestā kviešu maize. Maizes atnešana piešķīra cere­monijai citu raksturu, un tā ieguva citu nosaukumu. Šāda laulība kļuva par konfereāciju un deva sievai visplašākās tiesības; tā būtiski atšķīrās no tolaik Romā bieži praktizētajām «pirkšanas» laulībām, kad sieviete pilnīgi nonāca vīra varā un ieguva nevis cienījamas matronas titulu, bet gan ģimenes mātes nosaukumu un viņas stāvoklis ģimenē līdzinājās ver­dzenes stāvoklim. Turklāt tobrīd Romā par ne­šķiramām uzskatīja vienīgi priesteru svētītās laulī­bas, kuras slēdzot tika ievērots noteikts ceremo­niāls, kā tas arī notika Valērija namā.

Pēc ceremonijas visi liecinieki parakstīja laulības aktu, kas pēc tam bija jānosūta uz sabiedrisko tabulāriju, savukārt kopija jāglabā mājas arhīvā. Tajā pašā vakarā, stundā, kad pie debesīm iemirdzas Ve­nera, jauno sievu svinīgi aizveda uz Galla namu. Kad Valērija un viņas pavadītāju pulks lāpu gaismā ieradās pie Galla mājas, kas bija izrotāta ar zaļumu un ziedu vītnēm un apgaismota ar iluminācijas spul­gām, jaunais vīrs stāvēja pie ieejas un, vērsdamies pie Valērijas, jautāja:

— Kas tu esi?

— Tur, kur tu esi Kajs, es būšu Kaja, — atbildēja jaunā sieviete.

Šī zīmīgā atbilde, kas apliecināja vienlīdzību starp vīru un sievu un deva viņai tiesības pieda­līties vīra dzimtas piekoptajos reliģiskajos kultos, tika izteikta tik kautrīgi, ka bija pilnīgi skaidrs:

Valērija būs paklausīga sieva. Tad viens no patri- miem (zēns no patriciešu dzimtas), kas viņu pava­dīja, pasniedza Valērijai degošu lāpu un ūdeni. Jaunā sieviete iemērca ūdenī roku, tādējādi parādī­dama, ka šķīstās un ka turpmāk dalīs ar vīru uguni un ūdeni, citiem vārdiem sakot, — dzīvi. Pēc tam viņa piesēja pie durvīm baltas vilnas lentes, tā ap­liecinādama, ka būs gādīga saimniece, un apzieda tās ar cūkas un vilka taukiem, lai atvairītu burves­tību. Lai jaunlaulātās sievas kājas neskartu slieksni, draudzenes viņu pacēla un ienesa namā.

Tiklīdz Valērija bija ienākusi, Galls pasvieda bēr­niem, kas pavadīja kāzu gājienu, vairākas saujas riekstu, tā simboliski pavēstīdams, ka atsakās no tukšās, dīkās vecpuiša dzīves, lai sevi veltītu ģime­nes tēva godpilnajam pienākumam.