V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

— Par sfinksām un to, kāpēc piramīda apbērta ar zemi, šeit nekas nav teikts, — piebilda sirmgal­vis.

Tās pašas dienas vakarā Gailu pie sevis kādā steidzīgā lietā izsauca prokonsuls. Tā kā legāts do­māja, ka atgriezīsies ļoti vēlu, Valērija paēda vaka­riņas viena un devās gulēt.

Lai kā viņa centās aizmigt, lai kā grozījās no vieniem sāniem uz otriem, viss velti — miegs bēg- tin bēga no viņas. Valērija netika vaļā no domām par vīra atrastajām sfinksām, un viņai atkal gribējās tās redzēt. Beidzot, vairs nespēdama pretoties savai vēlmei, Valērija klusu piecēlās no gultas un nokāpa apakšstāvā.

Neparasti spoži mirdzēja pilns mēness. Pa plato logu bija redzams gaismas pielietais dārzs un kolo­nādes. Zālē, kurā atradās sfinksas, bija gaišs kā dienā, un vienīgi tās otrā galā valdīja noslēpumaina pustumsa. Tai cauri izlauzusies šaura gaismas strēle lika iemirdzēties grīdas mozaīkai un sarkofaga rotā­jumiem. Sfinksu acis liesmoja kā dzīvas.

Šausmu pārņemta, Valērija apstājās uz sliekšņa. Viņu vēl aizvien pievilka statujas, un šī vēlme bija stiprāka par bailēm. Viņa pārskrēja pāri zālei, ap­stājās pie sfinksas ar vīrieša galvu un sāka to ziņ­kāri aplūkot. Kur viņa būtu varējusi redzēt šos pa­reizos vaibstus, smalki iezīmēto muti un ērgļa de­gunu? Valērija veltīgi rakņājās savā atmiņā — tā klusēja. Pēkšņi viņai noreiba galva un šķita, ka no sfinksas plūst kāds dīvains, smacējošs aromāts. Va­lērijas locekļi kļuva smagi, un, pati neapjauzdama, viņa noslīga uz ceļiem, nenovērsdama skatienu no sfinksas smaragda acīm, kas caururbjoši lūkojās viņā.

Tagad Valērijai šķita, ka viņa lidinās gaisā un visa apkārtne iegūst citu veidolu: zāles velvju vietā parādījās koku zari, bet sfinksa sakustējās un pa­mazām ieguva cilvēka izskatu. Šis cilvēks noliecās, apskāva viņu un kaislīgi noskūpstīja. Valērijas sirdi piepildīja nepazīstamas, līdz šim nekad neskārušas izjūtas. Viņu pārņēma neizsakāma svētlaime. Tas ilga tikai īsu mirkli. Tad visu apņēma dziļa tumsa, un Valērijai šķita, ka viņa krīt tumšā bezdibenī. Pēdējais apziņas uzplaiksnījums apdzisa…

Bija jau pāri pusnaktij, kad Galls iznāca no pro- konsula pils. Nakts bija tik silta un brīnumainu smaržu pilna, ka Gailam radās vēlme pastaigāties. Aizsūtījis nestuves, viņš lēnām soļoja mājup. Vistu­vākais bija ceļš caur dārzu. Galls jau sen bija pavē­lējis izkalt sienā vārtiņus, kuru atslēgu vienmēr nēsāja līdzi.

Izgājis cauri dārzam un uzkāpis pa kāpnītēm, kas veda uz zāli, kur stāvēja sfinksas, viņš apstājās un atspiedās pret vienu no kolonnām, domīgi raudzī­damies uz tālo gadsimtu pieminekļiem. Pēkšņi vi­ņam šķita, ka mūmija sakustas un no sarkofaga paceļas Valērijai līdzīga sieviete, ģērbusies ēģiptiešu tunikā un klaftu galvā.

Galls izbrīnējies izberzēja acis un, būdams skep­tiķis, ātri piegāja pie mūmijas, lai sevi pārbaudītu, bet tad apstājās kā iemiets. Mūmija nekustīgi gulēja savā vietā, uzsmaidīdama viņam ar savām emaljas acīm, toties vienas sfinksas mugurā sēdēja tik daiļa sieviete, kādu Galls vēl nekad nebija redzējis. Caur­spīdīgā tunika tikai mazliet apslēpa viņas brīnišķo augumu, kas bija tik viegls un slaids, it kā ķerme­nis bīitu veidots no gaisa.

Lielās mirdzošās safīrzilās acis ziņkāri raudzījās viņā. Mazā bālā sejiņa līdzinājās kamejas ziedam; zeltainie mati gluži kā zaigojoša sega ieskāva šo liego stāvu.

Galls pats nezināja, cik ilgi bija tā nostāvējis kā apburts. Pēkšņi nepazīstamās sievietes tēls sāka bā­lēt, sarukt, līdz pavisam pazuda sfinksā. Galls no­drebēja kā atmodies no sapņa un pārvilka ar roku pār pieri. Kas ar viņu notiek? Nekad nekas tamlī­dzīgs ar viņu nebija atgadījies. Pametis visapkārt izklaidīgu skatienu, viņš pēkšņi ieraudzīja sievieti baltās drānās. Viņa gulēja pie otras sfinksas pamat­nes, un, sev par lielu pārsteigumu, Galls konstatēja, ka tā ir viņa sieva.

Valērija bija bezsamaņā. Viņas ķermenis bija auksts, plati ieplestās acis — stiklainas. Pārbie­dētais Galls pacēla viņu un, ienesis blakustelpā, no­guldīja gultā. Valērija nodrebēja un atvēra acis.

— Kas notika ar tevi, mīļā? Kā tu šeit nokļuvi? — noraizējies vaicāja Galls.

Jaunā sieviete sarkdama atzinās, ka gribējusi vēl­reiz paskatīties uz sfinksām. Kad atnākusi uz še­jieni, viņu pārņēmušas neizskaidrojamas jūtas. Sākumā viņa redzējusi vīziju, par kuru tūlīt pa­stāstīja, bet to, kas noticis, nekādi nevarēja atcerē­ties.

Dīvainā sakritība, ka sieva bijusi lieciniece tikpat fantastiskai vīzijai kā viņš pats, legātu pārsteidza. Par to, ko piedzīvojis pats, viņš neteica ne vārda, aizveda Valēriju uz guļamistabu, iedeva nomierino­šus pilienus, un viņa aizmiga.

Bet Galls gulēja vaļējām acīm, pārdomādams noti­kušo. Pēkšņi viņa uzmanību saistīja viegla un har­moniska skaņa. No pārsteiguma gluži sastindzis, viņš ieraudzīja, kā sakustējās un pavērās aizkars un kā uz sliekšņa parādījās tā pati sieviete ar rudi zeltainajiem matiem. Viegli kā ēna viņa aizslīdēja līdz istabas vidum un sāka dejot. Viņas augumu ie­skāva tāda kā caurspīdīga dūmaka, kuras gaismā mirdzēja dārgakmeņi un tērpa izšuvumi, bet rudie mati vizuļoja kā zelts. Plati ieplestām acīm Galls vēroja šo dīvaino deju, kas atšķīrās no visa, ko viņš bija redzējis līdz šim. Dejotājas lēnās un gra­ciozās kustības bjja neizsakāmi plastiskas. Viņas lo­kanais maigais ķermenis te izslējās, te saliecās kā niedre vējā. Augstu paceltās rokas ļāva apbrīnot viņas formu ideālo pilnību. Kustības kļuva aizvien straujākas un straujākas. Viņa griezās uz pirkstga­liem un lidoja kā taurenītis, zeltainās cirtas plīvoja gaisā, bet sudrabainā šalle, ko viņa turēja virs gal­vas, piepūtās kā bura. Ar pusaizvērtām acīm un mazliet pavērtām lūpām viņa šķita esam kaisles iemiesojums. Dejodama aizvien ātrāk, viņa drīz vien pārvērtās sudrabainā mākoni, kurā viņas auguma līnijas pilnīgi izgaisa.

Galls ar smagu nopūtu piecēlās, bet tad atkal atkrita spilvenos. Vai tikai viņš nejūk prātā?

Satraukums neļāva aizmigt, un tikai pret rītu viņš uz pāris stundām ieslīga smagā miegā.

Kad Galls pamodās, nakts vīzijas atstātais ie­spaids bija gandrīz pagaisis, un viņš nokaunējās par šīm muļķībām, kas acīmredzot bija pārpūles rezul­tāts. Turpmākās nedēļas laikā nekas pārdabisks ne­notika, un dzīve ritēja savu gaitu. Galls nomieri­nājās un būtu šo epizodi pilnīgi aizmirsis, ja vien ik reizi, kad viņi atradās sfinksu zālē, Valērija ne­būtu sūdzējusies par galvassāpēm. Viņa apgalvoja, ka jūtot smacējošu aromātu, kas izraisa galvassāpes. Tā kā neviens cits īpašu smaržu nejuta, visi Valēriju sāka ķircināt, bet Filatoss jokoja, ka laikam gan princesei Nuitai skaužot viņas skaistums un tāpēc tā uzsūtot galvassāpes, saindēdama gaisu ar Valēri­jai vien jūtamu aromātu.

Kādu vakaru legāts atgriezās mājās īpaši noguris. Jau laizdamies miegā, viņš sajuta sejā iesitamies aukstu pūsmu un izdzirda jau pazīstamo trīsošo, harmonisko skaņu, kas viņu pamodināja. Atvēris acis, Galls dažu soļu attālumā no gultas ieraudzīja sievieti, kuras vīzija jau divreiz bija viņam rādīju­sies. Šoreiz viņa izskatījās noskumusi, lielajās zilajās acīs mirdzēja asaras. Pieslīdējusi pie gultas, viņa noliecās pār Gailu un vārā balsī čukstēja:

— Pamodini mani! Atbrīvo no drausmīgā sapņa, kas gluži kā važas saista manu ķermeni! Cik bries­mīgi ir tik ilgi gulēt, būt nolemtai nekustīgumam, kad dvēsele klaiņo kā sikspārnis, nespējot dzīvot cilvēka dzīvi un negūstot brīvību, kāda piešķirta visām būtnēm š^jā pasaulē! Ak, nāc! Es atklāšu tev noslēpumu, un tu atgriezīsi mani dzīvē. Nāc taču!