V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Vēl brīdi Erikso domīgi sēdēja. Tad, papurinājusi galvu, pieskrēja pie sfinksas, veikli uzlēca uz pa­matnes un nospieda lotosa ziedu. Statuja tūlīt sa­kustējās, pavērdama viņas acīm tumšu iedobumu. Erikso noliecās pār to.

Bija redzams, kā viņa noņem sadzeltējušo au­duma gabalu un nomet to uz grīdas. Tad meitene pieskrēja pie galda, uz kura atradās kauss un lādīte. Sagatavojusi dzērienu, viņa atkal atgriezās pie sfin­ksas, apsēdās uz iedobuma malas un ik pa brīdim noliecās, acīmredzot lai ielietu gulošā mutē vīnu.

Pagāja stundas ceturksnis. Pēkšņi Erikso strauji iztaisnojās un nolēca uz grīdas. Atskanēja neliels troksnis, un virs padziļinājuma parādījās vīrieša galva. Brīdi viņš sēdēja, saņēmis to rokās, tad iz- kapa 110 sarkofaga, kura bya nogulējis tik daudzus gadus.

Tas bija gara auguma kalsns jauns cilvēks ar bronzas krāsas ādu. Viņa lielās melnās acis izbrīna un nemiera pilnas raudzījās uz nepazīstamajiem priekšmetiem. Beidzot viņš pamanīja nobālušo Erik­so, kas bija piespiedusies pie otras sfinksas un tu­rēja rokās kausu ar atlikušo vīnu. Priecīgs smaids atplauka Rameri sejā, atklājot viņa sniegbaltos zo­bus. Ātri piegājis pie jaunās meitenes, viņš teica:

— Tā atkal esi tu, Amenhotepa meita! Vai tu at­nāci mani pamodināt? Pateicos tev! Taču pabeidz savu labdarību un ļauj man izdzert šo atlikušo vīnu.

Joprojām līksmi smaidīdams, viņš izņēma mei­tenei no rokām kausu un iztukšoja to. Tad, izstai­pījis stingos locekļus, iesaucās:

— Laikam esmu ilgi gulējis — rokas un kājas gluži kā pārakmeņojušās. Saki, kādēļ nav atnācis tavs tēvs pats, kā bija solījis? Pēc tam, kad bija turējis savu solījumu un…

Viņš apklusa, jo bija pamanījis mūmiju. Nobālis viņš noliecās un steidzīgi lasīja uzrakstu.

— Nuita! — viņš pēkšņi iekliedzās, atkāpies no mūmijas. — Nuita! Viņa ir mirusi gadu pēc savām kāzām. Ak, kādēļ gan Amenhoteps mani modināja?!

Bezgalīgas sāpes un izmisums skanēja šajos vār­dos. Noslīdzis blakus mūmijai, viņš sāka rūgti rau­dāt.

Šī aina pilnīgi šokēja vērotājus. Bija savādi re­dzēt cilvēku, kas apraudāja pirms septiņiem gadsim­tiem mirušu sievieti. Visa pieredzētā iespaidā viņi bija aizmirsuši, ka tam, kurš bija augšāmcēlies, šī nāve attiecās uz vakardienu, ka cilvēka sirdī mīles­tībai nav laika ierobežojumu un ka šo jūtu dievišķā uguns ir mūžīga kā pati mūžība.

Beidzot Rameri piecēlās un bezcerīgi noslīga uz marmora sola, satvēris galvu rokas. Pēkšņi viņa asaru aizmiglotais skatiens skāra Erikso.

— Amenhotepa meita, paskaidro man visu. Es neko nesaprotu. Redzu savas sfinksas… Kāpēc tās izņemtas no piramīdas? Kā tās kopā ar Nuitas mū­miju nokļuvušas šajā nepazīstamajā vietā? Kāpēc viņa nav gulējusi tāpat kā es? Cik ilgi esmu gulējis? Un kādēļ dižais aizbildnis mani pamodināja, ja mana iemīļotā gājusi bojā no kādas nezināmas, noslēpumainas slimības, kā vēsta šis uzraksts?

Erikso lēnām piegāja pie viņa — bāla, ar dru­džaini mirdzošām acīm.

— Otrā sfinksā gulēju es! — viņa klusi sacīja. — Mēs ilgi gulējām, tik ilgi, ka pa to laiku faraonu valdīšanas ēra ir beigusies, bet Memfisā pārvērtu­sies drupās. Mūs nejauši atrada svešzemnieki. Viņi mani šorīt atmodināja, un mēs atrodamies pilsētā, kuras mūsu laikos vēl nebija…

— Tu esi zaudējusi prātu vai arī smejies par mani? — uzlēkdams kājās, meiteni naidīgi pār­trauca Rameri. — Runā! Atzīsties, ka meloji! Atbildi, kāpēc slēptuvē, kuru bija sagatavojis tavs tēvs, ie­gūties tu, nevis mana mīļotā Nuita?

— Rameri! — viņu uzrunāja Erikso, noslīgusi ce­ļos un lūdzoši izstiepusi viņam pretī rokas. — Uz­klausi mani un piedod man, ja to spēj. Ja ne, tad nogalini! Tu uzzināsi patiesību. Mīlestība, kuru tu man biji iedvesis, pamudināja mani uz noziegumu.

Uztraukumā drebošā balsī viņa īsi pastāstīja par savu mīlestību un viltību, aizstājot Nuitu ar sevi cerībā, ka atmodīsies jauna un daiļa, bet princese pa to laiku būs novecojusi. Viņa nezinot, kas kavējis īstenot šo plānu, taču esot pārliecināta, ka vienīgi šā nezināmā apstākļa dēļ viņi ir nogulējuši vairākus gadsimtus un pamodušies šajā jaunajā un viņiem svešajā pasaulē.

Salīcis, smagi elpodams un savilcis rokas dūrēs, Rameri klausījās viņā.

— Ak dievs! — viņš nikni iekliedzās, atgrūzdams Erikso. — Riebekle, ko tu esi izdarījusi? Kādām mokām tu esi mani nolēmusi?

Dusmās vai prātu zaudējis, viņš meklēja aiz jostas aizbāzto dunci.

Galls uzskatīja, ka pienācis laiks iejaukties, un Pentaurs tam piekrita. Abi pāris lēcienos nokļuva pie Erikso, kas vēl arvien bija nometusies uz ceļiem un neko nedarīja, lai sevi aizsargātu. Ieraudzījis priesteri un nepazīstamu cilvēku svešādā apģērbā, Rameri nolaida roku. Naidā saviebtā seja noskaid­rojās, kad priesteris uzlika roku uz viņa pleca un ēģiptiešu valodā sacīja:

— Attopies, mans dēls, un drosmīgi, kā jau tas vīrietim pieklājas, uzņem to, ko tev lēmuši dievi. Šī nelaimīgā būtne ir grēkojusi mīlestības vārdā. Lai cik lielas ir tavas bēdas, tu nedrīksti būt ciet­sirdīgs. Sodu ir pelnījusi nevis Erikso, bet gan tas neuzmanīgais mags, kurš pieļāva, ka viņa uzzina šo noslēpumu un šī baismīgā, noslēpumainā dzira nokļūst viņas rokās.

— Cienītais tēvs, tātad viss, ko dzirdēju, ir tais­nība? Vai tā var būt? — nomurmināja Rameri.

— Diemžēl! Mans dēls, viss ir taisnība, un viss ir iespējams, ja jau tu esi dzīvs. Tevi sauc par Ra­meri, vai ne? Rameri, tavā nelaimē dievi tomēr ir bijuši žēlsirdīgi. Šīs mājas saimnieka cildenā Galla personā viņi tev ir devuši draugu un aizbildni, kas palīdzēs iekārtot tavu jauno dzīvi. Ja tu, tāpat kā Erikso, runā grieķiski, tad jīis sapratīsit viens otru.

— Es runāju grieķiski, — klusu atbildēja ēģiptie­tis.

— Priecājos to dzirdēt, — sacīja Galls, paspiez- dams viņa roku. — Neļaujies izmisumam! Tavas bēdas ir lielas un saprotamas, taču mēs tās centīsi­mies tev atvieglot. Tu esi zaudējis mīļoto sievieti, tomēr laiks dziedē visas brūces, un šeit tu atradīsi draugus. Tu esi izcils mākslinieks! — turpināja Galls, rādīdams uz sfinksām. — Māksla tev sniegs mierinājumu un palīdzēs aizmirsties. Dzīvo manā namā kā mans draugs un brālis. Šis nams ir pie­tiekami plašs, lai tu varētu te ierīkot darbnīcu, kādu vien vēlies. Tagad iesim, tev jāatgūst spēki.

Rameri stingri paspieda jaunā patricieša roku.

— Pateicos tev par tavu augstsirdību im labajiem vārdiem. Jau iepriekš lūdzu piedot, ja grēkošu pret jfisu paražām.

— Tu ieraudzīsi savus jaunos laikabiedrus, un var gadīties, ka viņi nav sliktāki par iepriekšējiem, — jautri atbildēja Galls, sirsnīgi apskaudams jauno cil­vēku.

Pa to laiku Pentaurs piecēla kājās Erikso. Pa­griezies pret viņu, tēlnieks skumji, taču bez naida sacīja:

— Neraudi, neprātīgā! Tu esi vienīgais, kas palicis no manas pagātnes. Labāk būsim draugi.

Erikso zilās acis līksmi iemirdzējās. Satvērusi Rameri roku, viņa to noskūpstīja.

Galls pavadīja savu jauno draugu uz vannasis- tabu. Viņš vēlējās, lai Rameri atsvaidzinās un atbrī­vojas no asā, smacīgā aromāta, kas no viņa vēdīja.

Legāta kaldārijs bija iekārtots ar romiešiem rak­sturīgo izsmalcināto greznību. Vanna bija darināta no porfīra, sienas izgreznotas ar statujām un apglez­notas — tur bija jūras skati ar tritoniem, sirēnām un citām ūdens dievībām. Ar purpurkrāsas audumu apvilktā guļasvieta aicināja atpūsties.