V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Rameri aplūkoja šo greznību ar naivu ziņkāri. Viņa uzmanību saistīja Veneras statuja.

— Cik tā ir brīnišķīga! Kā progresējusi jūsu māk­sla! — viņš sajūsmināti iesaucās, apbrīnodams sta­tuju. — Redzu, ka man vispirms vajadzēs pa­mācīties pie kāda jūsu tēlnieka, jo negribu atpalikt. Gail, kā tu domā, vai tas būtu iespējams?

— Protams, iespējams! Es šeit pazīstu brīnišķīgu tēlnieku, viņš ar prieku tevi pamācīs. Man gan šķiet, ka viņam nebūs daudz ko mācīt tik izcilam māksliniekam kā tu. Tavas sfinksas ir pilnības kaln­gals!

— Paldies tev par uzslavu un solījumu mani ie­kārtot.

— Ar to vari droši rēķināties! Atkārtoju — tu ātri vien apgūsi to jomu, kurā mūsu māksla apstei­gusi jūsējo. Pagaidām atpūties un aprodi ar mūsu tikumiem un paražām. Vēlāk tava māksla palīdzēs tev atgūt dvēseles mieru. Māksla taču ir kā die­višķa uguns, un tas, kuru tā silda un apgaismo, nevar justies vientuļš. Šī nemirstīgo velte vienmēr atjauno viņa spēkus, ar iedvesmu vada mākslinieka roku un ļauj viņam smelt no mūžīgā avota nevīstoši skaistus tēlus.

Rameri skatienā mirdzēja prieks un lepnums.

— Vai tu pats arī esi mākslinieks, ja tik labi izproti mākslas diženumu?

— Nē, — smaidīdams atbildēja Galls, — es ne­esmu mākslinieks, es esmu filozofs! Esmu lasījis zinātniskus sacerējumus par mākslu, esmu sapratis tās skaistumu un tā cilvēka svētlaimi, kurš spēj īstenot savu domu.

Vergi nomazgāja Rameri, iesmaržin^ja viņa īsos, cirtainos melnos matus un pašu ietērpa romiešu apģērbā. Pēc tam Rameri devās uz istabu, kur Galls un Filatoss ar dažiem draugiem un klientiem ap­sprieda šīsdienas nedzirdēto un saviļņojošo noti­kumu.

Visi ziņkāri aplūkoja jauno ēģiptieti, kurš tik iz­nesīgi valkāja togu, ka tas viņus pat pārsteidza. Un tomēr visā Rameri stāvā bija jaušamas cita laik­meta atstātās pēdas.

Kad savstarpējā iepazīšanās bija beigusies, visi pārgāja uz ātriju, kur drīz vien ieradās arī Valērija un Erikso romiešu tērpā, kas uz ātru roku bija vi­ņai pielāgots no Valērijas drānām.

Erikso piesaistīja vispārēju uzmanību. Bija grūti noticēt, ka šī brīnišķīgā jaunā sieviete nesa uz sa­viem maigajiem pleciem tik daudzus gadsimtus.

Visi pārgāja uz triklīniju, kur vakariņas kā pa­rasti aizritēja brīvā atmosfērā, vienīgi Rameri un Erikso bija domīgi un nerunīgi. Jaunie apstākļi, ne­ierastie ēdieni un latīņu sarunvaloda, kuru viņi ne­saprata, — tas viss viņus sasaistīja. Ari tad, kad aiz cieņas pret ciemiņiem klātesošie sarunājās grie­ķiski, Rameri nespēja iedziļināties viņu problēmās. Ēģiptietim nebija saprotami viņu spriedumi par Ro­mas imperatoru, par prokonsula pavēlēm, par dek­rētiem pret kristiešiem un par leģionu uzvarām. Vārdu sakot, viņš nespēja orientēties šajā jaunajā dzīvē, kas mutuļoja visapkārt, un viņa sirds sāpīgi sažņaudzās, jo bija rūgtas vientulības pārņemta.

Arī Valērija bija nerunīga. Viņa nespēja novērst acis no Rameri, kurš bija iegrimis savās skumīgajās domās: tēlniekā viņa atpazina to pa pusei sfinksu, pa pusei cilvēku, kas bija viņai parādījies kolosu atvešanas dienā un tik dīvaini viņu saistīja.

Tagad, kad vīzija bija vērtusies realitātē, jaunā sieviete sajuta pret Rameri dziļas simpātijas un līdz­jūtību, turklāt šis vīrietis šķita viņai apbrīnojami pazīstams. Viņa sev nosolījās darīt visu iespējamo, lai atvieglotu tēlnieka smago stāvokli.

Pēc vakariņām Rameri vērsās pie Pentaura ar lūgumu pastāstīt par tiem notikumiem, kas risinā­jušies pēc viņa aizmidzināšanas. Priesteris labprāt piekrita. Apsēdušies zem peristila arkādes, abi ēģip­tieši vairākas stundas veltīja visām vēsturiskajām pārmaiņām, kas bija skārušas viņu tēvzemi no Ama- zisa slavas pēdējām dienām līdz pat Romas ērgļa galīgajai uzvarai. Kad priesteris bija beidzis, Rameri piecēlās un pateicās viņam. Izskatījās, ka tēlnieks piepeši ir novecojis. Viņa nogurušajā sejā tik skaidri bija lasāma nepieciešamība atpūsties, ka Galls steidzīgi pavadīja ēģiptieti uz viņam paredzēto is­tabu. Nodevis viņa rīcībā divus vergus, legāts novē­lēja labu nakti un aizgāja.

Būdams garīgi un fiziski noguris, Rameri tomēr nevarēja aizmigt. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, ieklausīdamies pie durvīm guļošā verga skaļajā elpā. Rameri centās ne par ko nedomāt, taču velti: kā straume, kas izkāpusi no krastiem, domas viņu sagrāba savā varā un mocīja. Ar klusu vaidu viņš piecēlās no gultas un sāka staigāt pa istabu. Pēc brīža bez spēka noslīdēja uz krēsla un aizklāja seju ar rokām. Vai tiešām viņš zaudē vai varbūt jau ir zaudējis prātu?

Vēl vakar viņš bija piedalījies Nuitas kāzās, un viņa atmiņā dzīvoja katrs svinību sīkums: gan smaids, kas parādījās viņas lūpās, kad viņš deva norunāto zīmi, gan viņu saruna pēdējās tikšanās naktī. Šķiet, viņa lūpās vēl aizvien kvēloja atvadu skūpsts. Bet šodien viņš redzēja Nuitas mūmiju, kas bija nogulējusi vairākus gadsimtus.

Lai kur vērsās viņa doma, tā allaž atdūrās pret šo drausmo, neizprotamo noslēpumu, un viņam nekādi neizdevās aizpildīt bezdibeni, kas viņu šķīra no pagātnes un vēl aizvien viņam bija «vakar». Nē, tas nav iespējams! Tikai pirms kādām trim die­nām viņš redzēja faraonu kopā ar tā dēlu Psamme- tihu un visu ģimeni, kad viņi svinīgi devās uz Pta templi, lai upurētu dievam, bet šodien viņš ir pamo­dies pilsētā, kuras toreiz vispār nebija. No vakardie­nas līdz šim rītam bija pazudusi vesela pasaule, aizraudama sev līdzi faraonus ar viņu valstību un pārvērzdama gruvešos Memfisu.

Rameri dobji novaidējās. Viņu pārņēma neprātīgs izmisums, sirds sažņaudzās, apjaušot savu vientulību šajā jaunajā pasaulē, kurā viņu nekas nesaistīja.

Bija miris viņa brālis, kas dzīvoja Heliopolē, — varbūt ari šīs pilsētas vairs nav; aizgājusi viņā saulē brāļa jaunā sieva Nita un ari viņa labā māte, kura dzīvoja pie abiem. Radinieki, draugi, biedri — viss, viss pārvērties pīšļos. Neviena roka nepasniegsies pretī un viņu nenoglāstīs. Neviena mīloša sirds par viņu neaizlīigs. Cilvēki, kas viņu pieņēmuši, pro­tams, ir laipni, tomēr viņam — sveši.

Lūgties! Jā, ja vien viņš spētu vēl lūgties! Ra­meri, tāpat kā visi ēģiptieši, bija dievbijīgs, taču drausmīgais trieciens viņa iekšējai un ārējai pasau­lei bija satricinājis arī viņa ticību. Vai tad Pentaurs ar rūgtumu nebija teicis, ka Ozīriss aizmirsts un nomainīts ar Jupiteru? Vai nestāstīja, ka pēdējā laikā parādījies jaūns Dievs — krustā sistais Dievs, kurš draudot uzvarēt visus pārējos dievus, jo uz Viņa altāra plūst cilvēcisku upuru asinis, labprātīgu upuru asinis, viņi ar prieku mirstot Viņam par godu.

Rameri galva kaisa, deniņos klauvēja. Viņš juta, ka smok nost šajā plašajā, greznajā telpā. Pēkšņi viņa skatiens nejauši apstājās pie galda, uz kura atradās pirms vannošanās noņemtās dārglietas. Lūk, amuletu kaklarota, starp kuriem ir Ozīrisa figūra, kas veidota no lazurīta. Šo statueti viņam uzdāvi­nāja Nuita. Viņš nekad no tās nebija šķīries un simtām reižu bija skaitījis lūgšanu, turot to rokās… lūk, kur viņa glābiņš.

Ar līksmu saucienu viņš metās pie galda, noņēma statueti no kaklarotas un piespieda pie lūpām. Tad, nokritis uz ceļiem, sažņaudza to pret debesīm iz­stieptajās rokās. Lampas gaisma apspīdēja figūriņu, veidojot ap to tādu kā oreolu.

— Ozīris, visa esošā tēvs, pazemes valstības vis­varenais valdniek, Ra — Saules dievs, kas sasildi ar saviem stariem visu pasauli! Kāpēc tu pameti savu tautu? — viņš godbijīgi murmināja. — Tu mani cietsirdīgi sodīji par to, ka es vieglprātīgi rotaļājos ar dabas spēkiem. Piedod man! Apžēlojies par mani, diženais dievs! Es ticu tev, Ozīris, un noliecos tavas varenības priekšā! Kāds cits dievs gan spēj tevi aizstāt? Kas cienīgāks par tevi saņemt upurus? Ap­kauno nomaldījušos, kas tevi nav iepazinuši! Ak, iedvesmo manu roku, ļauj man no jauna radīt tavu tēlu visā tā nevīstošajā slavā un bezgalīgajā varenī­bā, lai visi tevi atzītu un locītu ceļus tavā priekšā!