V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Rameri acīs liesmoja ekstāze, un kaismīgā lūg­šana pacēlās pretī dievībai no viņa izmocītās dvēse­les, pretī dievībai, uz kuru viņš tiecās ar visu savu būtni. Pēkšņi viņam likās, ka dieva statuete sāk augt un ka no tās plūst gaisma, kas to atdzīvina un piepilda ar varenu spēku. Dieva tēls aizvien auga un auga, un to ieskāva staru kūļi; uz tā krū­tīm tagad dega milzīga liesma, izplatot visapkārt žilbinošu gaismu. Dievišķais tēls pauda diženumu, no tā plūda dzīvības spēks, un tas bez vārdiem vēstīja mirstīgā cilvēka samulsušajai sirdij:

— Neļaujies izmisumam, mans dēls, mana elpa! Es nemirstu, neviens mani nevar atstādināt, jo esmu mūžīgs! Laiku vainags ir man galvā, un vienīgi laiks, kas nes uz saviem spārniem paaudzi pēc pa­audzes, dod man noteiktu veidolu. Tas, kurš man tic, vienmēr mani pazīs. Mīlestības uguns, kas lies­mo ticīgā sirdī, apskaidros viņu un atklās viņam manu patieso veidolu, jo es mītu ikvienas manis radītās būtnes sirdī. Lūgšanu aizrautībā tu visur atradīsi mani nemainīgu — gan svētvietas paēnā, gan Jupitera tronī vai krustā — mūžīgās dzīvības simbolā. Visos veidos esmu vienots un rodu iz­pausmi visur, kur kaut viens manis radītais izdveš vārdu «Dievs»!

Vīzija pagaisa, stari apdzisa, atstājot aiz sevis vienu mirdzošu punktu, tad pazuda arī tas. Rameri nolaidās uz zemes no tiem noslēpumainajiem aug­stumiem, kur mīt patiesība un uz kurieni viņu bija aizrāvusi ekstāze. Tagad viņš izbrīnīts aplūkoja figūriņu, kuru turēja rokā, — cik niecīga tā šķita pēc diženuma, ko bija skatījis. Toties viņa dvēselē valdīja priekpilns miers, tagad viņš vairs nebija vientuļš, jo bija atradis savu dievu. Viņam piederēja maģiska formula, kā pazīt dievu visās tā izpausmēs. Un, tāpat kā kādreiz, viņš varēs nolikt pie tā kājām savu sirdi un talantu.

Pateicības un mīlestības uzplūdā Rameri pie­spieda statueti pie lūpām un devās pie miera. Miegs vēl nenāca, taču domas bija rimtas un prieka pil­nas. Rīt pat viņš parādīs cieņu dievain, kaut ari tā jaunajā veidolā. Viņa darbīgajā prātā jau rosījās doma izveidot dieva tēlu tādu, kādu tikko bija ska­tījis. Š

Domājot par šiem jaunajiem plāniem un projek­tiem, viņu uzveica miegs, tomēr prāts darbojās arī miegā. Tagad viņš aiztraucās milzīgā augstumā bez­galīgajā izplatījumā. Visapkārt peldēja mākoņi un spīdēja saule. No šā gaismas un ēnas maisījuma viņš mēģināja radīt formu, kas izteiktu Dievības noslēpumu. Tas viņam nekādi neizdevās; gaisma un ēnas kusa viņa rokās, tomēr ar katru mēģinājumu viņš cēlās aizvien augstāk un augstāk. Pēkšņi viņš atradās brīnišķi zilā bezgalīgā plašumā un viņa priekšā pacēlās gigantiska aizsegta figūra, kas iz­staroja tik spēcīgu gaismu, ka Rameri nespēja to izturēt.

— Ak, kādēļ gan es nevaru redzēt cauri gaismas pārsegam, kas slēpj tevi, ak, visvarenā, žēlsirdīgā dievība! Atļauj man uzlūkot tavu veidolu, lai pa­rādītu to ļaudīm tā patiesajā skaistumā un diže­numā!

Tad atskanēja harmoniska, varena balss: — Uz savas dvēseles spārniem tu pacēlies līdz Visvarenā tronim, taču Dieva patiesais veidols tev jārada atbilstoši savas sirds sapratnei, jo neesi spē­jīgs aptvert visu pasauli Atgriezies uz Zemes un radi visu, kam piemīt skaistums, labestība un har­monija, — lūk, tās ir Dieva īstenās iezīmes!

III

Nemanāmi aizritēja dienas. Filatosa un Pentaura pavadībā Rameri apskatīja Aleksandrijas tempļus un ievērojamākos pieminekļus, jūsmoja par lagidu sa­vāktajām mākslas un zinātnes vērtībām, taču ziņkāre par viņa personu mulsināja tēlnieku un atstāja tik smagu iespaidu, ka viņš visbeidzot pat neizgāja no legāta mājas. Seit viņš bija savu labvēļu augstsir­dības un labestības ieskauts.

Savukārt Erikso piemērojās apstākļiem apskau­žami ātri. Apkārtējo ļaužu ziņkāre, kas tēlniekam bija tik netīkama, viņai gaužām patika, tā meiteni uzjautrināja un iedvesa viņai pašapziņu. Neparastā vēsts, ka Galla uzietajās sfinksās atrastas divas dzī­vas būtnes no faraona Amazisa laikiem, zibensāt- rumā aplidoja Aleksandriju un vilināja uz legāta viesmīlīgo namu apmeklētāju barus. Un visi sajūs­minājās par Erikso neparasto daiļumu. Viņas pie­lūdzēju pulks auga, un pie tā, protams, slepeni, piederēja arī mājas saimnieks, kura dedzīgajā sirdī grieķietes zeltainie mati bija izraisījuši ugunsgrēku, kuru viņš pats dēvēja par mākslinieka sajūsmu.

Lai gan Galls bija sirsnīgi pieķēries Valērijai, vi­ņas atturīgais daiļums nobālēja līdzās šim spožajam taurenītim. Tomēr jaunā sieviete, kurai bija sveša gan greizsirdība, gan koķetēšanas māksla, pastāvīgi izrādīja Erikso savu draudzību, izturējās pret viņu kā pret sev līdzīgu un lutināja ar dāvanām un dārglietām.

Sājā brīvības, greznības un glaimu atmosfērā Amenhotepa bijusī verdzene atplauka kā ziediņš saulē. Jautrajā skaistulē bija grūti saskatīt sadrū- mušo un kautrīgo meiteni, kura kā ēna slīdēja pa maga nama plašajām telpām, mūžīgi slēpdamās labo­ratorijas alkovā no svešu cilvēku skatieniem. Tā vairs nebija gūstekne, kurai bija atļauts iziet ārpus mājas vienīgi lielu reliģisko svētku reizēs, turklāt rūpīgi aizsegtai un vecās Tua modrajā uzraudzībā. Ar šausmām un pretīgumu viņa atcerējās šo skumjo verdzības laiku, kād viņas daiļuma vienīgie vērtētāji bija Bizu un Tua un kad viņa pati drebēja zem sava kunga bargā skatiena. Protams, sievietes in­stinkts Erikso teica, ka viņa patīk Amenhotepam. Ne reizi vien meitene bija ievērojusi, kā maga no­laistajās acīs iedegās kaisles uguntiņa, kad viņa dejoja un dziedāja, sēdēdama pie viņa kājām. Pār­liecinājusies par to, Erikso vēl stiprāk ienīda Amen­hotepu, kas bija atņēmis viņai visus jaunības prie­kus. Ar slepenu tīksmi viņa domāja par savu bais­mīgo atriebību.

Dažkārt Rameri, ieklausīdamies viņas smieklos vai jautrajā triekšanā ar Gailu vai svešiniekiem, jautāja sev, kā gan iespējams līdz tādai pakāpei aizmirst visu pagātni, meklēt izklaidēšanos un tik labi justies svešu cilvēku sabiedrībā. Dziļās domās iegrimis, viņš pat nemanīja, kā zeltcirtainā daiļava apveltīja viņu drūmiem, dedzīgiem skatieniem, kas lika saprast, ka viņš nav aizmirsts.

Redzot, cik skumjš un sadrūmis ir Rameri, Valē­rija ar sev raksturīgo delikātumu centās viņu iz­klaidēt, atraisīt viņā enerģiju un radīt mērķi, kas piesaistītu tēlnieku jaunajai dzīvei. Lai to panāktu, Galls atļāva viņai ierīkot Rameri darbnīcu. Bildams izšķērdīgi devīgs pret Erikso, viņš ir nedomāja iero­bežot Valēriju, turklāt Galls bija pilnīgi drošs par sievas stingro tikumību, lai justu greizsirdību.

Rameri jutās bezgala priecīgs, kad kādurīt Valē­rija ieveda viņu lielā telpā, kas tagad bija pārvērsta par darbnīcu. Šeit bija sarūpēti visi vajadzīgie ins­trumenti, māls, marmora gabali, kā arī Grieķijas labāko tēlnieku darbu modeļi. Šī Valērijas sagādātā velte bija īsti karaliska, un Rameri tā bija divkārši vērtīga, tāpēc viņš pateicās no visas sirds. Pret šo kautro, nopietno jauno sievieti, kas dīvainā kārtā viņam atgādināja Nuitu, tēlnieks juta dziļas simpā­tijas. Lielās samtainās acis bija tikpat sapņainas un mierīgas. Pat tīkamajā krūšu balsī dažkārt ie­skanējās kas pazīstams.

Rameri vislabāk jutās Valērijas sabiedrībā. Viņa prata nomierināt, kad lepno ēģiptieti bija aizvaino­jusi kāda pilsētnieka netaktiskā, rupjā ziņkāre. Pie­tika viņai ierimāties vai pasmaidīt, lai aizdzītu grūt­sirdību un slikto garastāvokli, kas tik bieži viņu pārņēma savā varā. Apmierināta par Rameri prieku, Valērija ieteica tēlniekam uzsākt kaut ko nopietnu, piemēram, izveidot kāda dieva vai dievietes statuju tempļa izgreznošanai, lai iemūžinātu savu vārdu un izpelnītos jauno laikabiedru cieņu un labvēlību.