V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

— Ja tev vajadzīgs modelis, mūsu draugs tēlnieks Anaksagors to sagādās, — viņa piebilda.

— Es sekošu tavam gudrajam padomam, cēlā sie­viete, taču esi labdarīga līdz galam un ļauj man iz­veidot tavu krūšutēlu. Lai tas kļūst par manu pirmo veikumu jaunajā dzīvē! Man būs neizsakāmi patīkami atveidot savas labvēles sejas pantus, kas? tik ļoti atsauc atmiņā inanas nelaimīgās Nuitas vaib­stus.

— Vai tiešām esmu tik līdzīga princesei Nuitai? Cik tas dīvaini! — apmulsusi un nosarkusi jautāja Valērija. — Katrā gadījumā es ar prieku atļauju tev veidot manu krūšutēlu.

Kopš šīs dienas ar Galla atļauju, nereti klātesot arī Erikso, Rameri ķērās pie Valērijas krūšutēla radīšanas. Diezgan bieži jaunie cilvēki palika gan­drīz vieni, ja neskaita veco kalpotāju. Viņiem tās kļuva par vispatīkamākajām stundām, kad varēja runāt par pagātni. Tēlnieka stāstījums izraisīja Valē­rijā aizvien lielāku interesi par Nuitu un Amenho­tepu. Viņa aizvien karstāk vēlējās pārliecināties, vai tiešām ir tik līdzīga ēģiptiešu princesei. Savukārt maga liktenis izraisīja jaunajā sievietē žēlumu un līdzcietību.

— Zini ko, Rameri, manuprāt, tavs pienākums ir meklēt un atrast vietu, kur dzīvs aprakts tavs ne­laimīgais draugs. Tevis labā viņš radīja brīnišķo dzē­rienu un tevis dēļ kļuva par šīs trakās Erikso upuri: apmāta kaislē pret tevi, viņa nespēja pare­dzēt savas rīcības sekas.

— Viņas lielā mīlestība pret mani gan kaut kā ātri ir norimusi, — zobgalīgi piebilda Rameri. — Viņa tik ļoti aizņemta ar legāta Fullija, bagātnieka Tele- maka un čitu patriciešu uzmanības apliecinājumiem, tā aizrāvusies ar izklaidēšanos un tērpiem, ka par tādām muļķībām vairs nedomā.

— Tikai nepievilies! Esmu manījusi skatienus, kuri liecina par gluži pretējo — ka viņa tev ir bezgala uzticīga, — smaidot atbildēja Valērija.

— Vienīgais, kas patiešām nav mainījies, tas ir Erikso naids pret Amenhotepu. Doma par viņa at­brīvošanu nepamet mani ne dienu, ne nakti, bet man ir nepieciešama Erikso palīdzība. Taču ikreiz, kad par to ieminos, viņa vai nu izvairās no atbildes, vai arī viņas acīs iedegas tāds naids, ka neuzdrīk­stos uzstāt. Katrā gadījumā es izmantošu visu savu ietekmi un panākšu, ka viņa kopā ar mani dosies uz Memfisu, lai palīdzētu šajos meklējumos.

Pēc dažām dienām saruna atkal ievirzījās par Nuitu un par viņas noslēpumaino nāvi. Rameri uz­skatīja, ka bēdas, ko radīja viņa pazušana, iedragāja princeses veselību, taču nekādi nespēja izskaidrot to, kā zibens viņu varēja nogalināt pie Ozīrisa kapa. Tad Valērija ieminējās, ka šā noslēpumainā noti­kuma pēdas varētu būt saglabājušās uz Nuitas ķer­meņa, — atliek vienīgi attīt mūmiju.

Uz šādu padomu Valēriju mudināja slepenā vēl­me pārliecināties par savu līdzību ar mirušo Nuitu. Viņa jau sen biitu apskatījusi mūmiju, ja vien ne­būtu baidījusies apbēdināt tēlnieku, aizskarot viņa reliģiskās jūtas.

Pirnu^ā mirklī Rameri biedēja pat doma par pie­skaršanos ķermenim, kas sagatavots mūžībai. Kā īstens ēģiptietis viņš baidījās arī sabojāt Nuitas astrālo ķermeni, jo pēc saišu noņemšanas viņas fi­ziskais ķermenis tiktu pakļauts sairšanai.

Taču dvēseles dziļumos arī Rameri pats alka vēl­reiz skatīt mīļās un maigās sejas pantus un uzzināt Nuitas noslēpumainās nāves cēloni, tāpēc ļāva sevi viegli pārliecināt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Valērija nosauca vairākus Aleksandrijā dzīvojošus balzamētā­jus, kuri pēc tam saites atkal savestu kārtībā. Arī Pentaurs vai kāds cits priesteris neatteiktos atkār­tot apbedīšanas ceremoniju. Valērija uzskatīja, ka ķermenis jāapbedī pilsētas kapsētā un ka tas ne­drīkst mētāties apkārt kā nevajadzīga lieta.

Šo viņa apslēptajai vēlmei atbilstošo argumentu uzvarēts, Rameri beidzot piekrita. Tika nolemts at­vērt kasti, kurā atradās mūmija, jau nākamajā rītā.

Diena iegadījās veiksmīga. Galls bija uzaicināts uz dzīrēm pie prokonsula. Erikso kopā ar kādu dāmu, ar kuru bija iedraudzējusies, gribēja doties uz cirku, bet Valērija, kurai nepatika gladiatoru cī­ņas, nolēma palikt mājās. Tā nu viņi varēja būt droši, ka neviens netraucēs.

Kad Galls un Erikso aizbrauca, Valērija un tēl­nieks devās uz attālo telpu, kur legāts bija licis novietot mūmiju, kad uzzināja, kādas attiecības bija saistījušas mirušo un tēlnieku. Kas attiecas uz abām sfinksām, tad tās tika svinīgi uzstādītas iepriekšējā vietā.

Ne bez māņticīgām bailēm Rameri paņēma ins­trumentus un sāka atvērt kasti. Inkrustētais vāks padevās viegli. Viņi ieraudzīja apsaitētu ķermeni, kas spēcīgi smaržoja pēc sveķiem. Satrauktais Ra­meri bezspēcīgi atspiedās pret sienu un ar roku aizsedza acis. Šajā mirklī aizritējušie gadsimti iz­gaisa un viņu atkal pārņēma mīļotās sievietes zau­dējuma sāpes.

Atri pārvarējis vājuma brīdi, viņš izslējās un dru­džainām, nepacietīgām kustībām, Valērijai piepalī­dzot, sāka atritināt saites. Arī viņa bija ļoti uztrau­kusies: drebuļi skrēja pār ķermeni, bet sirds sku­mīgi sažņaudzās.

Drīz ķermenis bija atbrīvots, un parādījās daiļa sievietes galva, ko ieskāva garu melnu matu cirtas. Ķermenis bija brīnišķīgi saglabājies, vienīgi āda vie­tām nomelnējusi. Pateicoties balzamētāju prasmei saglabāt mirušā cilvēka pēdējo brīžu izteiksmi, Nui­tas sejā bija sastingušas neizsakāmas ciešanas un šausmas. Pusatvērtās lūpas atklāja cieši sakostus zobus; uz vaiga, pleca un rokas bija saskatāmi dī­vaini gari un dziļi apdegumi. Kad Rameri atbrīvoja līķa labo roku, atklājās, ka plauksta un pirksti bija pārogļojušies.

No Rameri krūtīm izlauzās žēlabains kliedziens. Vai gan iespējams, ka zibens tik drausmīgi būtu izkropļojis Nuitu? Vai viņa nav kļuvusi par kāda nedzirdēta nozieguma upuri?

Asarām plūstot, viņš piekļāva pie lūpām šo mazo rociņu, kuras karsto un mīlestības pilno spiedienu viņš, kā likās, juta vēl tagad. Šajā mirklī viņš aiz­mirsa gan Valēriju, gan savu jauno dzīvi — viņa acu priekšā bija atdzimusi pagātne.

Valērija klusu izgāja, atstādama viņu vienu.

— Laimīgā Nuita! Kā tevi mīl! — jaunā sieviete nočukstēja, un viņas sirds sažņaudzās greizsirdībā un skumjās.

Izraudājies Rameri apsēdās līdzās mūmijai un, nenolaizdams acu no dievinātās sejas, iegrima rūg­tās pārdomās.

Viņš bija nolēmis līdz rītausmai palikt pie miru­šās, bet no rīta doties uz Izīdas templi pēc balzamē­tājiem. Taču dīvaino apdegumu atklāšana mainīja domu virzienu un atmodināja viņā naidu pret Erikso.

Tikai viņa bija Nuitas noslēpumainās nāves un viņa paša nelaimes vaininiece! Ja ari Amenhotepa plāns kādu iemeslu dēļ nebūtu īstenojies, tomēr pamodušies biitu viņi abi — Rameri un Nuita. Ja viņi būtu kopā, kāda gan viņiem būtu bēda par aizritējušajiem gadsimtiem? Zem Valeriāna sceptera varētu baudīt dzīvi un justies laimīgi tikpat lielā mērā kā tad, ja valdītu Amess II. Un pēkšņi šī svešzemniece, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis, iedrošinājās iejaukties viņa liktenī un ievirzīt to citā gultnē! Nepateicīgā verdzene, kas bija sasaistī­jusi milzi — savu pavēlnieku!

Cauri šim niknumam un naidam neatvairāmi lau­zās uz ām vēlme uzzināt Nuitas nāves cēloni.

Pēkšņi viņa galvā uzzibsnīja lieliska doma. Vai tad nav cilvēka, kurš spēj ielūkoties pagātnē un nākotnē? Vai tad Ēģiptes likteņa pareģojums nav piepildījies? Ja laimīgas nejaušības dēļ Amenhoteps nav gājis bojā, tad viņš turpina gulēt savā pazemē. Vajag tikai viņu atrast un atmodināt, gan viņš zinās pastāstīt, kas noticis Ozīrisa kapenēs. Viņš, Rameri, dosies uz Memlisu meklēt Amenhotepu, tiklīdz būs apbedījis Nuitu. Varbūt pat agrāk, lai mags varētu aplūkot viņas ķermeni. To Rameri izlēma pavisam noteikti. Savā nepacietībā viņš gribēja doties ceļā jau nākamajā rītā.