V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Kad, neizpaudis sava brauciena patieso mērķi, Rameri ieminējās, ka ceļos uz Memfisu, Pentaurs dziļi nopīītās:

— Skumji tev būs skatīt šīs Tēbu un Babilonijas līdzinieces drupas, jo tu esi redzējis to spožākajā plaukumā.

— Vai gan tas iespējams, ka Memfisā ir pilnīgi sagrauta un neapdzīvota? Vismaz tempļi būs spējuši turēties pretī laika spiedienam.

— Akmeņi gan stāv, bet dvēsele ir tālu prom. Visi, kas bija bagāti un darbīgi, pamazām vien ir pārcēlušies uz Aleksandriju. Priesteri sekoja ticīga­jiem uz jaunajiem dievnamiem, bet vecajos kvartālos vēl dzīvību velk skrandaiņi. Runā, ka tur sev ligzdu novijuši kristieši, kuri slēpjas pamestajās pilīs. Kopš tiem laikiem, kad Okhoss to sagrāva, Memfisā vairs nav spējusi atjaunoties. Var droši teikt, ka ta ir mirusi pilsēta. Gan jau pats' redzēsi.

Rameri aktīvi sāka gatavoties savai ekspedīcijai. Erikso negaidīti paziņoja, ka brauks līdzi, un tēl­nieks iedomājās, ka tieši viņa teiktais ir meiteni tā ietekmējis, ka viņa, nokaunējusies par savu ne­pateicību, nolēmusi palīdzēt Amenhotepa meklēju­mos.

Erikso klusēdama noklausījās viņai veltītos slavi­nājumus. Par laimi, Rameri neredzēja meitenes smīnu un nedzirdēja, kā grēku nožēlniece viņam aiz muguras nopurpināja:

— Muļķis! Tu pat nenojaut, ka es braucu vienīgi tādēļ, lai neļautu tev viņu atrast.

Erikso aizbraukšana ļoti nepatika Gailam, tomēr viņš neriskēja meiteni satracināt, bez kādas motivā­cijas aizliedzot viņai doties līdzi Rameri. Pēc trim dienām tēlnieks un Erikso devās ceļā.

Jo tuvāk Memlisai, jo sāpīgāk sažņaudzās Rameri sirds. Šīs kādreiz ziedošās, iekoptās vietas, kur mu­tuļoja dzīve, tagad lielākoties bija pārvērtušās tuksnesī. Pamazām visu bija aprijušas smiltis.

Vēl smagāku iespaidu atstāja pati pilsēta, kuras tukšās ielas šķita kā milzīga skeleta locekļi. Kā bija teicis Pentaurs, jaunākajos kvartālos vēl bija redzami daži dzīvojamie nami; lielie dievnami arī stāvēja, taču bija pamesti un zaudējuši savus labākos rotājumus.

Tur, kur kādreiz plauka vecā Memfisā, bija vie­nīgi sagrauti nami un ugunsgrēkā nomelnējuši gru­veši. Uz vietu, kur kādreiz bija atradies «Baltais cietoksnis» un kura senos nocietinājumus Okhoss bija licis nopostīt, norādīja vienīgi daži dievnami, arī Pta templis.

Rameri iepriekšējā mītne im Amenhotepa nams tolaik atradās vienā no pilsētas vecākajiem kvartā­liem Nīlas krastā, tāpēc tēlnieks virzīja karavānu uz upes pusi. Un tomēr viņš nezināja, kā orientē­ties Š3jos gruvešos.

Viņam bija smagi ap sirdi. Pamestās svētvietas, sagrautās pilis, nogāztās kolonnas — tas viss izrai­sīja rūgtas asaras.

Pēc ilgiem veltīgiem meklējumiem Rameri atcerē­jās, ka no Amenhotepa mājas terases bija saskatāmi Turnas dievnama piloni. Šie piloni vēl atradās savā vietā, tātad atlika atrast tādu skata punktu, no kura tie būtu redzami kādreizējā perspektīvā, un tad būtu skaidrs, ka esi nonācis Amenhotepa mītnes teritorijā vai vismaz tās tuvumā. Noteicis šo rajonu, Rameri turpināja meklēt vēl rūpīgāk.

Erikso sekoja viņam kā ēna un, cenzdamās sevi neatklāt, uzmanīgi apskatīja sienas, ciļņiem grezno­tās durvis un kolonnas. Orientēdamās daudz ātrāk un labāk par Rameri, viņa meklēja nevis nama drupas, kas līdzinājās simtiem citu drupu, bet gan kaut ko nozīmīgāku, ko varētu uzreiz atpazīt. Šis «kaut kas» bija tik izturīgs, ka droši varēja saglabā­ties, arī sabrūkot visam apkārtējam.

Maga dārza pašā galā, no svešām acīm paslēpts aiz dzeloņainu krūmu dzīvžoga, reiz bija stāvējis milzīgs granīta bluķis, kura viena mala bija noslī­pēta pilnīgi gluda un uz tās iekaltas divas čūskas: viena no tām stāvēja uz astes, bet otra — uz galvas. Virs tām bija īss uzraksts — tikai daži hieroglifi.

Erikso kopš bērnības zināja par šo akmeni, taču tikai divas dienas pirms Nuitas kāzām atklāja, ka šis bluķis aizsedz ieeju pazemē, kur atradās Amen­hotepa guļamtelpa.

Pieminētajā dienā pie Amenhotepa ieradās kāds svešinieks, kuru viņš pieņēma ar īpašu cieņu. Abi ilgi sarunājās viņai nesaprotamā valodā, pēc tam nokāpa pazemē un vairs neparādījās.

Tā kā Amenhoteps neparādījās arī nākamajā dienā, Erikso, degdama ziņkārē, sāka novērot ap­kārtni. Pēcpusdienā viņa sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja Amenhotepu dārzā, turklāt ļoti norūpē­jušos. Tā vietā, lai dotos uz mājas galvenajām dur­vīm, mags pagriezās uz dārza pretējo malu.

Erikso viņam sekoja, slēpdamās aiz krūmiem. Un tad viņa ieraudzīja, ka Amenhoteps apstājas pie granīta bluķa, nospiež uz astes stāvošās čūskas aci un pazūd mazās durtiņās, kas atvērās akmenī.

Šis atklājiims Erikso tik ļoti ieinteresēja un iekvēlināja viņas ziņkāri, ka, aizmirsusi jebkādas bailes, viņa nolēma uzzināt, kurp ved šīs durvis.

Nākamajā dienā, izmantodama Amenhotepa prom- bīītni, aizvien vēl rūpju pārņemta, viņa atkal aizgāja pie akmens, nospieda čūskas aci, un viņas priekšā pavērās sprauga, pa kuru bija redzami pakāpieni.

Erikso nokāpa lejā un gāja pa tumšu koridoru, kuru apgaismoja ar līdzpaņemto lāpu. Koridora galā bija durvis, kas viegli atvērās, taču aizcirtās, tiklīdz viņa bija ienākusi iekšā. Tajā pašā brīdī iedegās tik spilgta gaisma, ka pārsteigtā Erikso uz mirkli aizvēra acis.

Kad viņa tās atkal atvēra un palūkojās apkārt, tad ieraudzīja, ka atrodas garā zālē vai galerijā, ko balstīja caurspīdīgas, gluži kā no kristāla veidotas kolonnas. No sienām un griestiem plūda zilgana liesma, kas radīja dienasgaismai līdzīgu spozmi un atstarojās kristāla kolonnās visās varavīksnes krā­sās. Gar galerijas abām sānu malām bija dziļas nišas, kurās bija izvietotas simboliskas statujas, bet tās centrā atradās strūklaka, kuras burbuļojošās strau­mītes izplatīja spēcīgu dzīvinošu aromātu. Starp ni­šām bija novietotas milzīgas lazurita vāzes ar viņai nepazīstamiem ziediem. To ziedlapiņas — gan lielās, gan mazās — bija vienlīdz baltas, caurspīdīgas un tik spēcīgi fosforiscēja, ka šķita zilganā dūmakā ieskautas. Ziedu kausiņi dzirkstīja visdažādākajās krāsās, it kā būtu veidoti no rubīna, safīra, sma­ragda vai ametista, bet dažādas formas un lieluma lapas šķita kā nokaisītas ar sniegu un apklātas ar baltām mirdzošām dūnām.

Kaut ko tādu Erikso nekad nebija redzējusi. Bezgala sajūsmināta viņa apskatīja visu, tad devās uz blakus zāli, kas bija apaļa un nedaudz mazāka, taču tikpat spožas gaismas pielieta. Šeit mēbeles un rotājumi bija no zelta, bet uz galdiem atradās kaut kādi neparasti instrumenti. Trešā istaba bija iegrimusi maigā puskrēslā. T^jā bija ierīkots kaut kas līdzīgs upurvietai. No šejienes kāpnes veda uz durvīm, kuras sedza biezs aizkars. Atvērusi tās, Erikso sev par izbrīnu nokļuva maga guļamtelpā.

Viņa bija domājusi, ka aiz šīs istabas atrodas pa­grabs, kura durvju atslēgu Amenhoteps vienmēr nē­sāja sev līdzi un kur, pēc meitenes domām, viņš glabāja savus dārgumus. Viņa nebija pat nojautusi par šo durvju esamību — tik meistarīgi tās bija nomaskētas.

Tagad Erikso zināja gan ieeju, gan izeju. Viņa iznāca no pazemes un atgriezās savā istabā. Amen­hotepu viņa ieraudzīja tikai nākamajā dienā. Viņš acīmredzot neko nebija pamanījis vai arī domāja par ko citu, bet pēcpusdienā aizmiga un no šā miega nav pamodies līdz pat šim brīdim.

Lūk, šo bluķi — slepeno ieeju pazemē — tad arī meklēja Erikso. Tieši šai klintij, kas bija iztu­rīgāka par dievnama piloniem, vajadzēja atrasties savā vietā.