V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Amenhoteps atmeta plato piedurkni un izstiepa roku. Uz ādas bija redzams tumšs sievietes rokas nospiedums.

— Pretsitiens bija tik spēcīgs, ka mani apdullināja un atmeta atpakaļ ķermenī. Biju tik ļoti novājināts, ka iekritu tādā kā nebūtībā, no kuras tu mani pa­modināji.

Kad satraukums bija pierimis, Rameri turpināja aprakstīt savu un Erikso dzīvi legāta namā.

— Lai viņa paliek pie saviem jaunajiem draugiem! Es neizvirzīšu savas tiesības uz viņu. Nevēlos savā mājā ielaist sievieti, kura tik ļoti ienīst mani, ka pat gatava nogalināt,— piebilda Amenhoteps. — Tu, iespējams, nāksi dzīvot pie manis, kad iekārtošos. Mēs esam tuvāki viens otram nekā svešzemnieki, kas devuši tev pajumti. Tu droši vien rit vēlēsies atgriezties Aleksandrijā.

— Nē, skolotāj! Vispirms es gribu uzmeklēt vietu, kur atradās mana māja. Pirms aizmigt ilgajā miegā, es tur apraku savas dārglietas, vērtīgākos traukus un zelta gredzenus. Ja vien iespējams, es gribētu to visu atrast. Ir tik grūti dzīvot, ja tev nav nekā sava.

— Pareizi! Vienīgi nav vērts rakņāties drupās tādu sīkumu dēļ. Vēl jo vairāk tāpēc, ka to visu kāds sen varbūt jau ir nozadzis. Mans pienākums ir atlīdzināt tev to, ko esi zaudējis manas vainas dēļ. Iesim, un pats varēsi izvēlēties!

Šokēts un reizē laimīgs Rameri sekoja savam lab­vēlim. Kāda neliela telpa bija pilna ar ārkārtīgi vērtīgām lietām. Starp citām mantām atradās arī vienas viņa darinātās sfinksas miniatūrmodelis.

— Es nevēlos neko ņemt no tādas bagātības! Neviens neticēs, ka nabadzīgam tēlniekam varēja kaut kas tāds piederēt, — nomurmināja Rameri.

— Manuprāt, neviens nav spējīgs pārbaudīt, kas piederēja Rameri — Amazisa laikabiedram, — smai­dīdams atbildēja Amenhoteps. — Es pats izvēlēšos, bet tu rīt noorganizē izrakumus blakusmājā — tajā vietā, kur ieraudzīsi sarkanus ķieģeļus. Tur tu atra­dīsi visu, ko tev novēlu, un neviens nevarēs noliegt, ka to visu esi atradis zem savas kādreizējās mājas drupām.

— Amenhotep, kā lai tev pateicos par tavu pa­tiesi karalisko atigstsirdību? — sacīja Rameri.—Ja tu neuzskatītu manu lūgumu par pārdrošu, tad uz­dāvini man arī šo mazo sfinksu ar mīļās Nuitas seju — šo modeli, ko es pēc tava norādījuma izgata­voju no brīnišķīga man nezināma materiāla, kas bija kā vasks salīdzinājumā ar akmeni.

— Tavs lūgums ir tik pieticīgs, ka es labprāt to izpildīšu. Rīt tu atradīsi sfinksu kopā ar citām lie­tām. Bet tagad paliec sveiks, Rameri! Ej atpūties! Pēc kāda laika tu par mani saņemsi ziņu.

r*

Amenhoteps pavadāja tēlnieku līdz pašai izejai. Atvadoties Rameri iesmējās:

— Es sarīkošu lielisku scēnu nekrietnajai Erikso par viņas noziedzīgajiem nodomiem.

— Tu viņu atradīsi aizmigušu. Lūdzu, nepiemini mani ne ar vārdu. Es vēlos, lai viņa neko neuzzina par to, kas notika starp mums.

Vārīdamās aiz dusmām un galīgi izmisusi, Erikso pārnāca apmetnē un tūlīt iekrita gultā. Rītausmā viņa nolēma atgriezties Aleksandrijā. Šajā mirklī Rameri liktenis viņai bija pilnīgi vienaldzīgs. Vien doma par to, ka viņš vēlas atgriezt dzīvē Amenho­tepu, aplēja viņas mīlestību kā ar auksta ūdens šalti. Viņa karsti vēlējās, lai Rameri, neatmodinājis zintnieku, uz mūžiem paliktu kopā ar viņu pazemē.

Pēkšņi prātā iešāvās doma, ka Galls un Valērija būs izbrīnīti par viņas ceļabiedra pazušanu, varbūt pat meklēs viņu. Erikso mēģināja sagudrot kādu attaisnojumu. Viņa nolēma pēc kāda laika šurp at­griezties, uzzināt, kas noticis ar Rameri, un, ja viņš nebūs Amenhotepu atmodinājis, katrā ziņa iznīcināt magu. Šo domu satraukta, viņa nemierīgi grozījās savā guļasvietā. Pēkšņi viņu pārņēma nogurums un sastingums, acis aizvērās, un viņa ieslīga smagā, dziļā miegā.

Tādu viņu atrada Rameri, kad atgriezās no paze­mes. Arī viņš apgūlās un drīz vien aizmiga.

Kad Erikso pamodās, bija jau diena. Viņas acis nedroši uzmeklēja Rameri tukšo guļasvietu. Meitene pārsteigumā sastinga, kad ieraudzīja tur viņu cieši aizmigušu.

Viņa domās izsvēra visas tēlnieka parādīšanās iespējas. Un, lūk, viņš atvēra acis. Rameri piecēlās un, neteikdams Erikso ne vārda, pasauca vergu. Viņš pavēlēja pasniegt brokastis un noteica, ka pēc tam visiem jābūt gataviem, lai kopā ar viņu dotos uz vietu, kur bija paredzēti izrakumi.

— Rameri, kā tu izkļuvi no pazemes? Vai Amen­hoteps tev atvēra durvis? — nedroši pajautāja Erikso.

Rameri apveltīja viņu ar nicinošu skatienu.

— Kā es izkļuvu ārā, par to tev nav nekādas daļas! Pietiek jau ar to, ka es pazemē neesmu no­miris bada nāvē, kā tu, slepkava, to vēlējies! Kas attiecas uz magu, tad es tev aizliedzu jebkad izrunāt viņa vārdu manā klātbūtnē.

Viņš novērsās un ķērās pie maltītes. Pēc brokas­tīm tēlnieks aizveda sev līdzi visus vergus, izņemot divus, kuriem pavēlēja sakārtot visu prombrauk­šanai.

Erikso saprata, ka tēlnieks ir nikns, tačii vairāk nekā Rameri dusmas viņu mocīja nemiers un neziņa par Amenhotepa likteni. Vai viņš ir dzīvs vai miris? Vēlēšanās uzzināt patiesību bija tik liela, ka viņa aizskrēja pie granīta bluķa un nospieda čūskas aci, taču akmens nekustējās. Nokārusi galvu, viņa devās atpakaļ un, ejot garām kādam namam, izdzirdēja Rameri balsi. Viņš acīmredzot izrīkoja vergus, kuri veica izrakumus.

Pēc pāris stundām vergi atnesa trīs lielas kastes un senatnīgas formas pītu groziņu, iejūdza mūļus un iekrāva visu ratos; pēcpusdienā karavāna sāka atpakaļceļu uz Aleksandriju.

Mūsu ceļotāji atgriezās legāta mājā saspringtā un naidīgā noskaņā. Galls un Valērija sāka viņus ziņ­kāri izjautāt par ekspedīcijas rezultātiem.

Erikso ar nepacietību bija gaidījusi šo bridi, cerē­dama, ka Rameri kaut ko pastāstīs, tomēr viņas cerības nepiepildījās. Tēlnieks paziņoja, ka diemžēl nav atradis ne vismazākās maga pēdas, toties izra­kumi viņa kādreizējās mājas vietā ļāvuši atgūt krietnu daļu īpašuma.

Pēc Galla lūguma tika atnestas un atvērtas kas­tes, kurās atradās zelta gredzeni un milzums citu dārglietu. Valērija un viņas vīrs bija sajūsmināti. Patricietei visvairāk iepatikās sfinksa. Viņa kā ro­taļādamās to vēra vaļā un taisīja ciet.

Rameri uzdāvināja saviem labvēļiem dažus īpaši vērtīgus mākslas darbus, bet Valērijai arī sfinksu dārglietu glabāšanai. Erikso viņš neko nedeva, un viņa atgriezās savā istabā greizsirdīga un saniknota. Meiteni pārņēma nemiers, jo tas, ka Rameri neko neteica par magu, iedvesa viņai instinktīvas bailes.

Pagāja vairākas nedēļas, bet no Amenhotepa ne­bija ne ziņas, ne miņas. Mazpamazām ikdienas rū­pes un dažādi politiskie notikumi pieklusināja Ra­meri nepacietīgo vēlmi kaut ko uzzināt par maga tālāko likteni.

Sākās nemierīgi laiki, jo pēc imperatora pavēles kristiešu sekta tika nežēlīgi un nesaudzīgi vajāta. Aleksandrijā bija daudz jaunās ticības piekritēju un, pateicoties Romas dekrētiem, pavērās plašas iespē­jas nokārtot personiskos rēķinus: denunciācijas bira kā krusa, cietumi un prefektūras bija pārpildītas. Cilvēki tika pratināti, spīdzināti, sodīti ar nāvi. Daudzus piemeklēja nelaime, lija asinis, un pilsētas iedzīvotājus pārņēma šausmas. Vienīgi paši kristieši bija mierīgi. Neatkarīgi no tā, pie kāda sabiedrības slāņa viņi piederēja, kristieši bija vienlīdz lēnprā­tīgi, noslēgti un, kā tika uzskatīts, padevīgi. Pa­tiesībā viņi bija neatlaidīgi, nepiekāpīgi, nicināja nāvi, bet moceklību uzskatīja par svētlaimi. Viņu ekstātiskā ticība spēja aizraut arī citus un radīja daudz piekritēju, un tiesnešu priekšā stājās aizvien vairāk un vairāk upuru.