V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Svītrainās zīda drānās tērpies kalpotājs veda viņu pa platām kāpnēm, cauri vairākām ārkārtīgi grezni iekārtotām zālēm. Šajā mirklī Rameri vēlējās, lai viņam būtu vismaz desmit acu, kas spētu reizē uz­tvert visu šo telpu burvību. Visur bija daudz ziedu, un gaisā virmoja spēcīgs, patīkams aromāts.

Pie smaga, zeltītām bārkstīm rotāta aizkara kal­potājs apstājās un ar žestu aicināja tēlnieku turpi­nāt ceļu vienam. Samulsušais Rameri iegāja nāka­majā istabā un pārsteigts apstājās uz sliekšņa. Viņš bija nokļuvis nelielā pusapaļā zālē ar perlamutra sienām. No tumši zilajiem kupolveidīgajiem gries­tiem nokarājās un pa sienām aizvijās pērļu un tir­kīza ziedu virtenes ar zeltītām lapām. Aizkari no mirdzoši zila zīda bija izšūti ar sudrabu un izrotāti pērlēm. Smalkās mēbeles, kas bija apvilktas ar to pašu mirdzoši zilo zīdu, zvīļoja dārgakmeņu inkrus- tācijās. Istaba bija maigi zilganas gaismas pielijuši. Dīvainas formas vāzēs bija balti, lilijām līdzīgi ziedi. Rameri kā apburts stāvēja pie durvīm. Pēkšņi no kāda dīvāna piecēlās gara auguma slaids, baltās drānās tērpies vīrietis, kuru tēlnieks savā satrau­kumā nebija pamanījis.

— Kas ar tevi notiek, Rameri? Tu, šķiet, esi pār­vērties par statuju, — viņu atskurbināja skanīga, labi pazīstama balss.

— Amenhotep, tas esi tu! — viņš iesaucās, mez­damies maga apskāvienos.

— Es pats! Vai tad es tev neteicu, ka tu saņemsi no manis ziņu, tiklīdz būšu iekārtojies?

— Tava iekārtošanās ir lieliska: tā jau ir īsta sapņu valstība! Atzīstos, es nedomāju, ka esi tik bagāts!

— Bagātība ir nosacīts jēdziens, — mags pasmai­dīja. ' — Vajadzēja taču parūpēties par šiem grez­numiem, lai mazliet izklaidētu labos aleksandriešus, kuriem gribu sarīkot svētkus savā namā. Tagad ie­sim uz manām personiskajām istabām — tur es jū­tos daudz labāk.

Viņi izgāja cauri vēl dažām zālēm, kas bija tikpat greznas un oriģinālas. Beidzot mags apstājās pie sienas, kuras centrā bija brīnišķīgs ēģiptieša galvas veidojums. Viņš pieskārās kādai vietai galvassegas rotājumā, un tūlīt pat atvērās apslēptas durvis, pa kurām viņi iegāja plašā zālē, ko apgaismoja tikai dažas lampas uz augstām pamatnēm, tādēļ tur val­dīja puskrēsla.

Rameri nojauta, ka tā ir maga laboratorija. Plašā un dziļā nišā stāvēja upuraltāris garu izsaukšanai. Uz galdiem un paliktņiem atradās dīvaini instru­menti, bet plauktos — papirusa tīstokļi un visda­žādākās formas un izmēra kastītes un trauciņi. No aizdegtajiem trijkājiem plūda brīnumjauks un Ra­meri labi pazīstams aromāts.

— Šeit es patiesi esmu mājās, tajā pasaulē un tādos apstākļos, kādi man vislabāk patīk, — teica Amenhoteps, ar baudu atlaizdamies kādā vienkāršā, ērtā krēslā pie galda, kas bija apkrauts ar tīstok­ļiem un plāksnītēm. ■— Manuprāt, šeit ir daudz labāk nekā tajās zālēs, kas tev šķiet tik brīnišķīgas. Tur ir spilgta gaisma, košas gleznas un tracinošs troksnis, kad sanāk viesi.

— Es nepiekrītu tik skarbai tavas lieliskās pils kritikai. Lai cik pārpilna ar zinību noslēpumiem ir šī telpa, es tomēr dodu priekšroku perlamutra is­tabai, — smiedamies atbildēja Rameri. — Starp citu, kāpēc tu mainyi vārdu un dēvē sevi par in­diešu princi Asgartu?

— Man ir īpašumi Indijā, un es tur dažkārt pa­vadu vairākus gadus. Tur man ir skolnieki, un tur mani pazīst kā Asgartu, tāpēc man ir tiesības sauk­ties šai vārdā. Bet tagad pietiek runāt par mani! Labāk pastāsti, kā tu dzīvo! Vai Erikso ir nomieri­nājusies, redzēdama, ka es neatgriežos?

— Domāju, ka sirds dziļumos viņa nav mierīga un baidās tevi atkal ieraudzīt. Viņa, protams, jūtas vainīga, tomēr es nekādi nesaprotu, kāpēc viņa tik ļoti baidās no tevis — labākā, viedākā un augst­sirdīgākā cilvēka un varenākā maga, ar kura aiz­bildnību viņai btītu jālepojas?

— Pats redzi, cik zemu Erikso vērtē to visu, do­dot priekšroku tavai jaunībai un dedzīgajām melna­jām acīm.

— Tas tāpēc, ka viņa ir muļķe! — nosarkdams iesaticās Rameri.

— Tāpēc, ka viņa ir sieviete! Un es nebūt nepeļu viņas gaumi. Esmu iecerējis sarīkot vairākas vie­sības, uz kurām noteikti ieradīsies arī Erikso un pazīs mani. Tad arī pateikšu, ka man nav ne ma­zākās vēlēšanās, lai viņa atgriežas pie manis, un ka es dodu viņai iespēju izbaudīt brīvību.

Mazpamazām saruna ievirzījās mākslas un poli­tikas gultnē. Rameri ar rūgtumu ieminējās par savas dzimtenes sabrukumu, par Ozīrisa kulta gāšanu, par to, ka tas visur nomainīts ar jaunām dievībām. Sai sakarībā viņš ierunājās par kristiešiem un viņu va­jāšanu Ar līdzjūtību, kādu viņam, iedvesa šī jaunā ticība, Rameri pastāstīja par dažām briesmīgām ainām, kuru liecinieks viņš bijis prefektūrā un fo­rumā.

— Amenhotep! — viņš iesaucās, satvēris maga roku. — Saki, tu, gudrais, iesvaidītais, ko nozīmē šis ticību haoss, kurā tagad dzīvojam! Ozīriss, kas daudzus gadsimtus bija Kemas zemes aizbildnis, vairs nav ēģiptiešu dievs. Viņa dievnamu aizēno lieliskas celtnes, kas radītas par godu Jupiteram, Venerai, Apollonam, Serapīdam un citām dievībām, kuras man neko nenozīmē. Tālāk! Šos lieliskos die­vus kristieši nicina un noraida, pielūgdami naba­dzīgu krustā sistu amatnieku, kuru uzskata par die­vības iemiesojumu zemes virsū, par pasaules glābēju. Savas ticības vārdā viņi mirst drausmīgās mokās ar smaidu uz lūpām! Saki, vai tiešām ir iespējams, ka Dievs būtu nonācis uz zemes un kļuvis par pa­rastu mirstīgo? Vai tiešām Viņa slavas vārdā Viņam nepieciešama ticīgo briesmīgā nāve? Lūdzams, iz­skaidro man, kur slēpjas patiesība! Kam taisnība? Kuru dievs ir īstais?

Amenhoteps atspiedās ar elkoņiem pret galdu un domīgi klausījās. Kad Rameri apklusa, mags apvel­tīja viņu ar savu caururbjošo, viedo skatienu, izslē­jās un teica:

— Visiem ir taisnība! Visi pielūdz vienu Dievu, tikai katrs to sauc citādi, jo Dievs ir visur. Dievs — tā ir dzīvības diženā, pirmatnējā elpa, kas visu at­dzīvina.

Uz galda stūra stāvēja liels koka toveris, kurā auga krūms ar ziliem ziediem, kas izplatīja patī­kamu, spēcīgu aromātu. Rameri jau bija redzējis līdzīgu augu maga darba telpā Memfisā un uzskatīja to par maģisku.

Amenhoteps pieliecās, nolauza ziedošo zariņu un, pastiepis to tēlniekam, teica:

— Skaties! Dievs parādās visā, ko radījis. Šo puķi dzīvu dara dievišķais siltums, un tajā ietverts lielais pilnveidošanās likums, tās nezūdošais skaistums un tīkamais aromāts ir Dievības dvesma.

Amenhoteps paņēma papirusa lapu un pakratīja virs tās zariņu. Uz papirusa nokrita smaragdzaļš kukainis, gluži kā putekļiem noklāts.

— Tagad paskaties uz otru Dižā Radītāja bezgalī­gās pilnveidošanas mākslas pārstāvi. Tas jau atrodas pakāpi augstāk, un tu par to tūlīt pārliecināsies.

Nolicis zariņu uz papirusa malas, Amenhoteps turpināja:

— Es paņemšu zāles stiebru un apturēšu kukaiņa kustību. Skaties, tas nokrita un guļ kā beigts. Ta­gad pieceļas un rāpjas augšā pa stiebru taisnā ceļā uz zieda auglenīcu, no kuras es viņu nokratīju. Vai saproti, ka šī mazā būtne jau ir apveltīta ar dižu un noslēpumainu dvēseles spēku — gribu, kas to virza uz iecerēto mērķi? Tas ir tāda cilvēka pirm- tēls, kurš nokrīt pārbaudījumu priekšā, tad ceļas, iemiesojas citā ķermenī un atkal turpina rāpties pa savu kaislību stiebru. Pārvarot šķēršļus, viņš virzās uz pilnību, kas ir viņa mērķis — starojošs zieda kausiņš, kur mīt pasaules Radītājs. Dievs tev parādās visur! Viņš runā debesu zilgmē, viļņu šal­koņā, putnu dziedāšanā, vētras auros, zibens spī­dumā un saules dzīvinošajos staros. Visur izpaužas pasaules ēkas Dižais Radītājs. Neskaitāmās pasau­les, kuras tu vēro nakts tumsā, ir viņa gribas ra­dītas. Viņš liek tām kustēties tik nevainojamā kār­tībā, ka tās nekad nesaduras, nekad netiek izjaukta to kustības harmonija un to ceļu var izskaitļot gad­simtiem uz priekšu. Tu vēl nezini un nespēj apjaust, ka zeme, uz kuras tu stāvi un k\ira tev šķiet tik caurspīdīga, griežas neizmērojamā tukšumā, un tās ceļā to notur vienīgi Radītāja griba. Vai tu zini, kas ir šī griba, kura slēpjas ikvienā Dieva radībā? Kaislību un miesas apdullināti, cilvēki neapjauš, ka viņos snauž gigantisks draudīgs dzinējs. Griba, Rameri, ir pašas Dievības daļiņa, kas atbrīvojusies no visa materiālā. Kad tā izpleš savus varenos spārnus, tās lidojumam nav robežu, un viss pa­kļaujas tās pavēlēm. Griba — tā ir visu noslēpumu atslēga, kas «izredzētajam», kurš prot gribēt, atver visas durvis. Tā atklāj viņam noslēpumus, pakļauj kosmiskos likumus un iemāca darboties Radītāja di­žajā laboratorijā. Viņš nav greizsirdīgs un nav skops. Viņš savos bezgalīgajos valdījumos dod vietu visiem īstenajiem skolniekiem. Vislielākās zināšanas nav nekas, ja nevada un nevirza Viņa griba! Savu domu es paskaidrošu ar piemēru. Paņem, lūk, to trauku, kas atrodas pa labi uz galdiņa, un piepildi to ar zemi no kastes, kas stāv uz grīdas.