V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Galls dega ziņkārē un karsti vēlējās iekļūt uzaici­nāto pulkā, taču apstākļi allaž sakrita tik nelabvē­līgi, ka neļāva viņam satikties ar indieti.

Bet kādudien viņš atgriezās mājās ļoti apmieri­nāts un pastāstīja, ka ticies ar Asgartu pie prokon- sula Abi iepazīstināti, un princis izturējies pret viņu neparasti uzmanīgi.

Nākamajā dienā Galla pils priekšā apstājās Asgar- tas nestuves. Taču legāta nebija mājās — viņš ar visu ģimeni bija devies noskatīties sacensības. Prin­cis atstāja Gailam uz rakstīšanai paredzētas plāksnī­tes ziņu, ka uzaicina viņu kopā ar cēlo dzīvesbiedri uz lieliem svētkiem, kas tiks rīkoti pēc dažām die­nām.

Satracināts par tādu neveiksmi, legāts jau nāka­majā dienā devās pie Asgartas un saņēma ielūgumu uz svētkiem arī Lēlijai, Erikso un Rameri, par kuru likteņgaitām princis jau bija dzirdējis.

Dāmas aktīvi pievērsās savām tualetēm, vienīgi Lēlija kategoriski atteicās doties uz svinībām.

Valērija kā parasti augstsirdīgi piedāvāja Erikso dārgus audumus un savu šuvēju pakalpojumus. Pēk­šņi pašā svētku priekšvakarā kāds svešinieks atnesa uz legāta namu lielu pītu grozu, kas bija izrotāts ziediem un lentēm un paredzēts Erikso.

Aleksandrijas bagāto jaunekļu vidū meitenei bija tik daudz pielūdzēju, ka bīītu visai grūti uzzināt, kurš ir noslēpumainais dāvinātājs. Sākumā Rameri domāja, ka tas ir pats Galls, taču patricieša pa­tiesais izbrīns lika atzīt, ka viņš ir maldījies. Groza neparasti bagātais saturs pateica viņam priekšā citu vārdu.

Priecīga, mirdzošām acīm Erikso izņēma no groza greznu tērpu, kas bija darināts no sudrabā izšūta auduma, un vieglu caurspīdīgu apmetni ar pērļu apdari, tad kaklarotu, jostu, diadēmu, vairākas agra- fes un rokassprādzi. Viss bija bagātīgi rotāts ar bril­jantiem, pērlēm un smaragdiem. Dāvinājuma vērtība bija tik liela, ka klātesošie pārsteigti saskatījās. Ne­lielā groziņā uz zīda spilventiņa atradās no baltiem ziediem vīts vainadziņš. Ziedi atgādināja lilijas, taču to ziedkausiņi izstaroja zilganu gaismu. Šī ziedu vītne Rameri visu izskaidroja.

Šādus ziedus tēlnieks bija redzējis Amenhotepa perlamutra istabā. Tātad viņš ir atsūtījis Erikso tik karalisku dāvanu! Vai tiešām magu saistīja pie meitenes dziļākas jūtas nekā tās, par kurām viņš bija runājis?

Pati izredzētā acīmredzot neko nenojauta. Viņa jūsmoja par gaumīgajām un greznajām veltēm un nemaz neslēpa savu prieku. Meitenei rūpēja vienīgi tas, lai šie brīnišķie ziedi līdz rītvakaram nenovīstu.

Nākamajā dienā Rameri pirmais bija sagatavojies svētkiem. Viņš bija uzvilcis togu un nemaz neizska­tījās pēc Amazisa laikabiedra. Zināmas šaubas varēja izraisīt vienīgi ēģiptietim tik raksturīgie vaibsti. Ra­meri bija skumjš. Tukšuma un vientulības sajūta, kas laiku pa laikam viņu pārņēma, nospieda arī tagad. Līdz noteiktajam laikam bija palikusi kāda pusstunda, un Rameri, apsēdies pie loga, domīgi skatījās uz dārzu, kas jau grima naksnīgā krēslā.

Neliels troksnis un mazas rociņas pieskāriens lika tēlniekam strauji pagriezties. Viņa priekšā stā­vēja Erikso savā brīnišķīgajā tērpā. Istabas pus­krēslā viņa šķita kā burvju tēls. Viss viņas stāvs mirguļoja un liesmoja. Zeltainie mati fosforiscējoši laistījās zem baltajām lilijām, kas bija tik svaigas un samtainas kā tikko pliīktas. Nekad Erikso vēl nebija starojusi tādā apburošā dailē kā šajā brīdī. Viņas acis liesmoja, bet pusatvērtās lūpas liegi ro­tāja kaismīgs smaids.

— Erikso! Zvēru pie Ra un Ozīrisa: tu esi tik daiļa, ka spētu savaldzināt pašu dievu! — iesaucās pārsteigtais Rameri.

Erikso uzlika viņam uz pleciem rokas un pa pu­sei jokojot, pa pusei nopietni teica:

— Man nav vēlēšanās savaldzināt dievu, man pie­tiktu ar tavu sirdi. Vai tad es pacietīgi negulēju gadsimtiem ilgi, lai uzvarētu Nuitu?

To teikdama, viņa piekļāvās pie Rameri kā īsta kārdinātāja. Meitenes zeltainās cirtas glāstīja viņa vaigu, liliju aromāts reibināja, un šajā mirklī viņš aizmirsa visu pasauli. Rameri strauji pievilka Erikso sev klāt un noskūpstīja uz līīpām. Vēlreiz noskūpstīt viņš vairs nepaguva, jo Erikso kā glodene izslīdēja no viņa rokām un pazuda.

Apmulsušais un sapīkušais Rameri noskaloja auk­stā ūdenī savu sakarsušo seju un sakārtoja togu. Tajā brīdī ieradās vergs, lai pateiktu, ka viņu gaida.

Kad Rameri ienāca ātrjjā, visi jau bija sapulcēju­šies. Pietika viņam uzmest skatienu Valērijai, lai Erikso iedvestā kaisle izgaistu bez pēdām.

Patriciete bija tērpusies ar sudrabu izšūtā sārtā peplā. Viņas melnajiem matiem lieliski piestāvēja rožu vainags un rotaslietas ar rubīniem. Viņas mie­rīgā, majestātiskā stāja, lielo tumšo acu atturīgais, kautrais skatiens un slaidais augums — tas viss kontrastēja ar Erikso, kas līdzinājās mazam, mai­gam, caurspīdīgam raibam taurenītim. Valērijas stin­grais un atturīgais daiļums atstāja uz Rameri lielu iespaidu. Kad viņš juta sev pievērsto patricietes dziļo un tīro skatienu, nekādai citai ietekmei pār viņu vairs nebija varas. Tāpēc viņš palika auksts un vienaldzīgs, redzot, kā Galls sievas klātbūtnē apber Erikso ar komplimentiem.

Kad Asgartas pilī ieradās legāts ar ģimeni, tā jau bija ļaužu pilna. Visur bya gaišs kā dienā, un viss — gan krāšņās istabas un brīnumainais dārzs, gan statujas, dārgakmeņi un strūklakas — radīja burvīga sapņa iespaidu.

Pils saimnieks pats sagaidīja viesus pie ieejas lielajā zālē. Legāta ierašanās brīdī apkārt Asgartam bija tik daudz cilvēku, ka Gailam ar sievu nācās diezgan ilgi gaidīt, līdz izdevās piekļūt tuvāk, lai sasveicinātos ar viņu.

Nepacietīgajai Erikso ātri vien apnika gaidīšana, un viņa īsināja laiku, ziņkāri aplūkodama tuvējās istabas. Kad meitene atgriezās, Asgartas zālē vairs nebija, un Galls viņu norāja par neprasmi uzvesties, taču jaunā vīrieša acis runāja ko citu: meitenes skaistums bija licis uzvirmot viņa notrulinātegām jūtām. Erikso nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Viņa meklēja Rameri, līdz ieraudzīja, ka tas saru­nājas ar vairākiem jauniešiem. Valērija bija pie­vienojusies prokonsula sievai un dažām matronām. Legātu uzrunāja kāds no viņa biedriem. Tā Erikso palika gluži viena.

Meitene dega vēlmē atrast perlamutra istabu, par kuru bya stāstījis Rameri, tāpēc ar sev piemītošo drosmi apstaigāja zāles un galerijas, tīksminādamās par statujām, dārgajām vāzēm, zeltītajiem audumiem un raibajiem paklājiem. Drīz viņa nokļuva līdz ēdamistabai, kur vesels pulks vergu pārvaldnieka uzraudzībā rindoja uz galdiem zelta un sudraba šķīv­jus un traukus ar kūpošiem ēdieniem, augļiem un saldumiem. Beidzot viņa attapās ilgi meklētajā is­tabā ar perlamutra sienām. Šī gaismas pielietā telpa vakara nokrēslī likās vēl noslēpumaināka nekā dienā. Paceltā portjera atsedza ieeju grotā, kuras sienas, šķiet, bija veidotas no safīra kristā­liem. To rotāja lielas palmas un rožu krūmi, bet dziļumā klusi urdzēja strūklaka, kuras ūdeņi ie- pliida baseinā, kas izskatījās kā no milzīga rubīna izkalts. Koku ēnā atpūsties vilināja marmora soli. Pašā vidū uz nelielas kolonnas bija novietota Erota skulptūra. Mīlas dievs turēja rokās bultas caururbtu sirdi.

Erikso apstājās, ar baudu aplūkodama visu šo krāšņumu, ar patiku ieelpodama brīnišķīgo aromātu, kas piepildīja grotu. Pēkšņi pie ieejas nozibēja kāda

ēna, un uz sliekšņa parādījās Asgartas slaidais stāvs.

— Erikso! — uzsauca mags.