V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Šī pazīstamā metāliskā balss lika meitenei no­drebēt un apgriezties. Grīļodamās viņa kāpās at­pakaļ, šķita, ka Amenhotepa skatiens viņu hipno­tizē. Šis skatiens kā allaž bija valdonīgs, taču tajā nebya nedz naida, nedz barguma.

Erikso noslīga uz ceļiem un padevīgi čukstēja:

— Kungs, piedod man!

Amenhoteps strauji piegāja viņai klāt.

— Piecelies! Tevi kāds var ieraudzīt! Kāpēc tu drebi? Kāpēc tu mani tik ļoti ienīsti, ka gribēji no­galināt? Ko esmu tev nodarījis?

Kauns, bailes un haotisks citu jūtu jūklis, kurā Erikso pati nespēja orientēties, trakoja viņas dvē­selē, acīs sariesās karstas asaras. Satvērusi maga roku, viņa to piespieda pie lūpām un skumīgi no­murmināja:

— Es pati nezinu, kāpēc tevi ienīstu.

Amenhotepa sejā uzplaiksnīja noslēpumains smaids. Piecēlis Erikso kājās, viņš aizveda meiteni līdz soliņam un apsēdināja sev līdzās.

— Nomierinies! Ko domās mani viesi, ja ieraudzīs tevi šeit raudam? — viņš laipni teica. — Nomieri­nies taču! Man nav nodoma piespiest tevi atgriezties pie manis, jā tev sirdij tuvāka citāda dzīve. Paliec pie krietnās Valērijas, esi laimīga starp sev līdzīga­jiem, baudi dzīvi un izklaidējies, kamēr tas tevi saista. Taču atceries vienu: ja tev kādreiz būs ne­pieciešams patvērums un aizstāvis, tad šeit tu vien­mēr atradīsi tēva mājas un tiksi draudzīgi, mīļi uzņemta.

Erikso tramīgi un neticīgi paskatījās uz viņu, bet, sastapusi maga labestīgo, gaišo skatienu, nosarka un, mulsi nolaidusi galvu, klusā balsī atbildēja:

— Kungs, tu esi tik labs un augstsirdīgs, bet

es— prātā jukusi un nepateicīga. Taču mēģini sa­prast, cik drausmīgi ir aizvadīt dienas vientulībā, kad alksti dzīvot, mīlēt un pilniem malkiem ieelpot brīvības gaisu!

— Tev taisnība! Man vajadzēja saprast, ka mana māja var likties kā cietums tādai jaunai, enerģijas pilnai būtnei kā tu. Taču man šķita, ka tu vēl esi bērns, un es baidījos tevi tik jaunu un skaistu rādīt katram pretimnācējam. Tagad esi laimīga pēc sava prāta.

— Es esmu laimīga, kungs! Es mīlu un mani mīl.

Maga plakstiņi ar garajām skropstām notrīcēja

un nolaidās, aizslēpdami acis. Kad viņš atkal sāka runāt, balss bija kļuvusi pavisam dobja:

— Nabaga bērns, tu tici tam, ko pati vēlies. Ne- pievilies: tu iedarbojies uz Rameri līdzīgi uzbudi­nošam vīnam. Viņš ir mākslinieks, tāpēc nespēj ne- sajūsmināties par tavu skaistumu, taču viņa sirds klusē, jo mīl citu.

— Viņš mīlēja Nuitu, bet viņa taču ir mirusi.

— Nuita dzīvo. Saskaņā ar negrozāmo likumu, kas valda pār dvēselēm, viņas gars tagad iemiesojies Valērijā. Viņi instinktīvi pazina viens otru, un viņu mīlestība ir atdzimusi.

Erikso nobālēja. Tātad Valērija ir Nuita! Kā viņa to nesaprata agrāk — abas taču ir tik līdzīgas viena otrai! Daži nenozīmīgi gadījumi, kuriem viņa agrāk nepievērsa uzmanību, tagad parādījās jaunā gaismā.

Amenhoteps vēroja meitenes seju, kurā atspogu­ļojās jūtas, kas viņu bija sagrābušas savā varā.

— Man laiks atgriezties pie viesiem, — viņš teica pieceldamies. — Lūk, mans pēdējais vārds: ja tavas cerības piepildīsies, es nodrošināšu tevi ar pūru; ja izrādīsies, ka man ir bijusi taisnība, un pienāks brīdis, kad tu ieradīsies šeit ar salauztu sirdi, tad zini, ka tiksi uzņemta kā meita un atradīsi manā personā tēvu un draugu.

Amenhoteps izgāja, bet Erikso nekustīgi nosēdēja vairākas minūtes, pēc tam piecēlās un, neko sev apkārt neredzēdama, devās uz ļaužu pilnajām zālēm. Ne troksnis un jautrība, kas valdīja visapkārt, ne pielūgsme, ar kādu daudzi uz viņu skatījās, meiteni vairs neskāra — viņa palika auksta un vienaldzīga. Amenhoteps bija ievainojis viņu tieši sirdī, turklāt ar saindētu ieroci, jo viņa cieta. īpaši sāpīgi bija redzēt, kā Rameri sarunājas ar Valēriju. Abi bija jautri un smaidīgi. Mags bija teicis taisnību. Tēl­nieka skatiens ar neslēptu apbrīnu kavējās pie pat- ricietes slaidā auguma. Viņu, Erikso, Rameri bija pilnīgi aizmirsis, lai gan viņa bija daiļāka par Va­lēriju, turklāt tik ļoti mīlēja viņu. Šī rūgtā atziņa lika apdzist jebkurai interesei par Asgartas brīnišķī­gajiem svētkiem.

Pirmās pēcsvētku dienas visiem legāta nama ie­mītniekiem, ieskaitot pašu saimnieku, bija ļoti sma­gas. Jutekliskais un sieviešu izlutinātais Galls jau sen bija iemīlējies Erikso un alka viņu iegvit. Mei­tenes neparastais skaistums, kas svētkos bija īpaši žilbinošs, lika uzvirmot viņa kaislei un uzvēdīja do­mas, vienu par otru bīstamākas.

Savukārt Erikso, kuru nodarbināja pašas mīles­tība un greizsirdība, neievēroja nedz viņa kaislīgos skatienus, nedz centienus palikt ar viņu divatā. Bū­dama aizdomīga un kaprīza, viņa visur sekoja Ra­meri un uzmanīja viņu, lika lietā visu savu ko­ķetēšanas māku, lai ar sava skaistuma spēku pa­kļautu viņu un atņemtu sāncensei.

Un nevar teikt, ka Erikso pūliņi būtu bijuši pil­nīgi veltīgi. Rameri bija straujas dabas cilvēks, un viņa dzīslās phīda afrikāņu karstās asinis. Viņa sirds piederēja Valērijai, bet ugunsgrēkam līdzīgā kaisle vilka pie Erikso, kura arī pati atklāti izrādīja savu mīlestību pretēji Valērijai, kas vienmēr noslē­dzās lepnā atturībā, nedodama nekādas cerības.

Šī mūžīgā pretrunīgo tieksmju mija beidzot no­gurdināja Rameri.

Divas sievietes centās iegūt viņa sirdi: viena — nevaldāma, kaislīga un karsta kā tuksneša vējš; otra — mierīga, maiga un labdabīga kā dzīvinošs avots, kura ūdeņi rada oāzi neauglīgās smiltīs.

Tomēr vairāk par visiem cieta Valērija.

Apziņa, ka viņa nemīl vīru, ka sirds tiecas pēc tēlnieka, pildīja jaunās sievietes dvēseli ar kaunu, šausmām un pretīgumu pašai pret sevi. Būdama godīga, labestīga un tīra līdz dvēseles dziļumiem, viņa pārmeta sev noziedzīgās jūtas — kā būtu pār­metuši laulības pārkāpšanu. Visiem spēkiem viņa centās pārvarēt mīlestību pret Rameri un izraut to ar visām saknēm no savas sirds. Valērija izvairījās no tēlnieka un izturējās pret viņu ar augstprātīgu vēsumu, cerot, ka tas attālinās no viņas jauno cil­vēku. Pilnīgi nodevusies šai iekšējai cīņai, ko visiem spēkiem centās slēpt no vīra, Valērija nepievērsa nekādu uzmanību tam, kas notika viņas tuvumā, tāpēc arī nemanīja nedz Galla gandrīz neslēpto kaisli pret Erikso, nedz pēdējās koķetēšanu ar Ra­meri.

Kādu vakaru, kad Galla nebija mājās, Valērija agri devās uz savām istabām, lai pabūtu viena, taču nekādi nespēja atbrīvoties no mīlestības un sirdsap­ziņas pārmetumiem. Šo jūtu izraisītās rūgtās domas nedeva mieru un neļāva aizmigt. Viņa ar skumjām sev jautāja, ar ko šis haoss beigsies. No Rameri viņu šķīra bezdibenis, bet dzīve ar Gailu bija kļu­vusi izmisuma un pretīguma pilna.

Nespēdama aizmigt, Valērija piecēlās, apģērbās un, nevienu netraucējot, izgāja no istabas. Sākumā viņa staigāja pa terasi, bet tad devās uz priekšu pa garu un platu galeriju, kas stiepās visgarām mā­jai dārza pusē.

Viņa aizgāja pa galeriju krietni tālāk nekā pa­rasti. Pēkšņi viņa izdzirda liras skaņas. Valērija sa­rāvās, apstājās un nosarka, jo saprata, ka ir apstā­jusies dažus soļus no Rameri istabas loga. Pirmā jaunās sievietes doma bija griezties atpakaļ, bet to­brīd atskanēja dziedāšana liras pavadījumā. Tas bija Rameri, kurš pusbalsī dziedāja senu melanholisku ēģiptiešu āriju. Kādas neizprotamas izjūtas pārņemta, Valērija noslīga uz soliņa. Šī dīvaini pazīstamā me­lodija viņu apbūra.