V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

— Tu laikam esi legāta Galla sieva Valērija. Šķiet, jūsu mājā prokonsuls ir pavēlējis man dzīvot.

— Jā, esmu atbraukusi tev pakaļ, Lēlij. Saki, vai tu man sekosi bez riebuma?

, —Es labprāt iešu tev līdzi. Lai gan tu esi elku pielūdzēja, godājamā kundze, es tavās acīs redzu visus kristiešu tikumus, — dedzīgi atbildēja Lēlija.

Ievezdama Lēliju savā namā, Valērija cerēja iegūt meitenes uzticību un mazpamazām novērst viņu no liktenīgās ticības. Prokonsuls vēlējās Lēliju appreci­nāt, lai jaunie pienākumi liktu viņai aizmirst bīs­tamos maldus. Taču ar jauno kristieti bija ļoti grūti saprasties. Jau no pirmajām ierašanās dienām Lēlija noslēdzās sevī, un viņas izturēšanās veids izslēdza jebkādu intimitāti. Meitene bija nerunīga, atturīga un pieklājīga pret visiem, taču konsekventi izvairījās no Erikso, kuras kvēlais skatiens, milzīgais clzīves- spars un alkas pēc baudām viņu biedēja.

Toties ar Valēriju viņa sarunājās labprāt. Patricie- tei gan neizdevās pārliecināt savu audžumeitu un atkal pievērst viņu senču ticībai, toties Valērija daudz uzzināja par kristiešu ticību, jo šajā jomā Lēlija bjja daiļrunīga. Meitenes acis iedegās, kad viņa stāstīja savai uzmanīgajai klausītājai par Kris­tus zemes dzīvi, par Viņa dievišķo mācību, par Viņa žēlsirdību un nāvi pie krusta, lai izpirktu pasaules grēkus. Viņa jūsmoja par atsacīšanās prieku, pauda nicinājumu pret zemes dzīves baudām un slavināja nāvi— tiesa, smagu pāreju, taču šis smagums, vi­ņasprāt, bija nieks salīdzinājumā ar to debesu svēt­laimi, kas gūstama caur moceklību.

Šādas sarunas dziļi un bīstami iespaidoja Valē­rijas dvēseli brīdī, kad viņa sāka apjaust, ka jūt pret Rameri kaut ko vairāk par draudzību. Patri- ciete cīnījās pret šo noziedzīgo vājību ar visu viņai piemītošo enerģiju.

Reiz Valērija ar Lēliju kā parasti tērzēja, kad pie viņām pienāca Rameri. Lēlija piesardzīgi ap­klusa, taču patriciete viņu nomierināja. Patiesā inte­rese, kādu Rameri izrādīja, kā arī daži godpilnas sajūsmas vārdi par viņas ticību, kas spēj apveltīt savus piekritējus ar tādu neparastu varonību, drīz vien radīja jaunajā kristietē simpātijas pret tēlnieku. Viņa pamazām sāka Rameri uztiepties. Kad viņš iz­teica Lēlijai līdzjūtību sakarā ar smago zaudējumu, viņa noraidoši pakratīja galvu un, acīm mirdzot, atbildēja:

— Es nesēroju par saviem vecākiem! Pirmkārt, tādēļ, ka zinu: viņiem tagad ir augstāka dzīve. Otr­kārt, tāpēc, ka es viņus redzu katru dienu. Tiklīdz es iedziļinos lūgšanā, viņi man parādās, gaismas apspīdēti. Viņu sejas staro mierpilnā priekā, un viņi stāsta man par tā Kunga diženumu, par bezgalīgo svētlaimi, ko bauda, un apgalvo, ka nāves stunda nes atbrīvošanos no zemes dzīves važām.

— Tas, ko tu stāsti, Lēlij, ir kas skaists un cil­dens, taču nav piemērots taviem gadiem, — piebilda Rameri, līdzjūtīgi raudzīdamies uz bālo meiteni, ap kuru staroja gaismas oreols. — Man šķiet neiespē­jami, ka tu nekad nebūtu kārojusi dzīves piedāvātos jaukumus. Tu esi jauna, skaista un bagāta! Tu ie­mantosi mīlestību, tevi godās. Kā tu vari noniecināt visus zemes dzīves labumus, dodot priekšroku na­badzībai, ļaužu nicinājumam un kaunpilnai, bries­mīgai nāvei?

Lēlija veltīja viņam apgarotu skatienu.

— Pēc visiem tevis uzskaitītajiem labumiem alkst vienīgi akli nabagi, kuri nezina patiesību, kurus saista vienīgi mantas raušana un miesiskas bau­das, — tajās viņi saskata augstāko svētlaimi. Tāpēc tad, kad atnāk nāve, viņi cīnās ar to kā ar niknāko ienaidnieku. Miesa protestē, bet dvēsele bailēs trīc, stāvot uz tumšās, nezināmās takas, pa kuru tai ne­izbēgami būs jāiet pretī mūžīgajai taisnajai tiesai, lai atskaitītos par saviem darbiem. Mēs, kristieši, mūžam atrodamies kapa malā un zemes dzīvi visai augstu nevērtējam, jo mūsu bagātība ir ticība un lūgšanas. Td visu atņemt mums neviens nespēj. Mūs sauc par neprāšiem, jo mēs meklējam laimi aizkapa dzīvē, bet jūs, kas uzskatāt sevi par gudriem, — ko jūs esat atraduši š^jā pasaulē? Laiks visu aprij un neko jums neatstāj, jo viss lemts iznīcībai: skaistums novīst, veselība sašķobās, bet baudītspēja notrulinās. Visbeidzot pienāk brīdis, kad ir jāpamet gan pilis, bagātība un slava, gan nīcīgā miesa. Viss pazūd un pārvēršas pīšļos, vien nemirstīgā dzirk­stele paceļas, nometusi zemes dzīves skrandas, lai pēc tam vai nu ložņātu tumsā, vai arī triumfāli un līksmi aizlidotu Dieva Valstības bezgalīgajos plašu­mos.

Š^jā brīdī Lēlija patiesi mirdzēja dievišķā skais­tumā: viņas būtne izstaroja tādu skaidrību un tik varenu pārliecību, ka tā, līdzīgi spēcīgai narkotiskai vielai, apreibināja klausītājus, likdama viņiem aiz­mirst visas šaubas, vēlmes un cerības, un pakļāva šā bērna viedajai gudrībai. Jo šis bērns bija lab­prātīgi atteicies no visiem zemes dzīves priekiem, bija gatavs satikties ar nāvi, un nezināmā mūžība viņam mirdzēja pretī gaismas pārpilna.

Meitenes vārdi atstāja uz viņiem smagu iespaidu, un nākotne šķita tumša un tukša, bet laime, pēc kuras viņi tā alka, — tikai ilūzija un iedomāts sap­nis. Saviļņoti līdz dvēseles dziļumiem, visi domīgi izklīda pa savām istabām.

Tbnakt Valērijas spilvens kļuva mikls no asarām, viņas domas pastāvīgi atgriezās pie jaunās kristietes teiktā. Tad, lūk, kāda ir šī ticība, kuras vārdā mira viņas māte! Pirmoreiz viņā radās vēlēšanās pieņemt šo ticību un turpmāk no dzīves neko neprasīt.

Kamēr Valērijas dvēselē risinājās šis bīstamais pavērsiens, pilsētā izplatījās kāds jaunums, kas tik ļoti uzkurināja vispārēju interesi un ziņķāri, ka uz laiku pat tika piemirsta kristiešu vajāšana. Pēc tam tā atsākās ar vēl lielāku nežēlību.

Šo ziņkāri bija izraisījis kāds svešinieks, kurš nesen bija nopircis milzīgu, kādreiz Kleopatrai pie­derējušu pili un iekārtojis to tik grezni, ka izraisījis apbrīnu pat bagātākajos aleksandriešos.

Pilsētā baumoja gluži neticamas lietas par šā sve­šinieka bagātību, par brīnumainām lietām un dār­gumiem, ar kuriem viņš piepildījis savu namu, par viņa vergu skaitu. Taču tas gan bija «runā, ka» lī­menī, jo neviens neko nebija redzējis savām acīm. Pili apjoza augsts mūris, bet par tās īpašnieku, kuru arī neviens nebija redzējis, bija zināms vienīgi tas, ka viņš ir augstdzimis indietis un viņu sauc As- garta.

Viņš bija ieradies Aleksandrijā kādu nakti ar kuģi, kas izcēlās ar savu apdari un piesaistīja lielus barus ziņkārīgo, kuri laivās braukāja tam apkārt, lai aplūkotu trirēmu rotājošās zelta un ziloņkaula inkrustācijas, purpurkrāsas buras un zeltītos mastus.

Asgarta iepazinās ar pilsētu, sēdēdams slēgtās nestuvēs, kuras pavadīja milzīga svīta un lāpneši. Kopš tā brīža, kad aiz viņa aizvērās bronzas vārti, neviens viņu nebija redzējis.

Rameri dzirdēja stāstus par noslēpumaino sveš­zemnieku, kā arī fantastiskās baumas, un viņam radās aizdomas, vai tikai šis svešinieks nav kaut kādā ziņā saistīts ar Amenhotepu. Tēlnieku midsi- nāja vienīgi svešā vīra vārds un tas, ka viņš bjja indietis.

Kādu dienu legāta mājas priekšā apstājās greznas nestuves, kuras nesa astoņi nūbieši, un kalpotājs pasniedza Rameri plāksnītes, uz kurām bija rak­stīts, ka Asgarta aicina ēģiptiešu tēlnieku apmeklēt viņu.

Pirmajā mirklī šis ielūgums Rameri ļoti pārstei­dza, taču tad viņš atcerējās savas aizdomas par Amenhotepu. Tēlnieks steidzīgi apģērbās un iesēdās nestuvēs, kas viņu nogādāja indieša namā. Kad aiz viņa aizcirtās noslēpumainās mītnes smagie vārti, Rameri nekādi nespēja atbrīvoties no drūmas priekš­nojautas. Viņš nokļuva lielā pagalmā, kas bija iz­klāts ar baltu marmoru; tā centrā atradās baseins ar strūklaku. Pils portiku greznoja lieliskas statujas un vāzes ar ziediem, bet tālāk dārzā bija redzami vīģeskoki, palmas un citi krāšņi koki.