V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Rameri, būdams dedzīgs Ozīrisa pielūdzējs un kā jau ēģiptietis, kas audzis sava laika reliģiozajā pa­saulē, bjja izbrīnīts un satraukts par visu dzirdēto un redzēto. Ar dziļu interesi, bet dažbrīd ar šaus­mām viņš apmeklēja arēnas un prefektūru, vēroja nāvessodu izpildi un pusdienojot stāstīja par saviem iespaidiem legātam, kurš dažkārt cietsirdīgi ņirgājās par Rameri entuziasmu. Galla uztverē kristieši bija sabiedrībai bīstami sektanti, valsts un noteiktās kārtības ienaidnieki, klaidoņu, zagļu un neprāšu banda, kas veikli ievilina savos tīklos bagātos, lai izmantotu viņu īpašumu savas draudzes labā. Vi^u izturību, paciešot mocības, Galls izskaidroja ar maģi­jas ietekmi, jo visus kristiešus uzskatīja par ļau­niem burvjiem.

Vīra uzskati, viņa naids un dziļais nicinājums pret apspiestajiem ļoti nomāca Valēriju. Jaunā sie­viete juta žēlumu un patiesas simpātijas pret kris­tiešiem. Kristīgajai ticībai bija pievērsusies viņas māte, par kuru Valērija bija saglabājusi neparasti gaišas un spilgtas atmiņas un kuras nāve bija smags trieciens viņas sirdij.

Nevarēja būt tā, ka ticība, ko bija pieņēmusi māte un kas radīja šos varoņus, kuri nicināja nāvi un ciešanas, bet mocības uzskatīja par svētlaimi, ir tik nesaprotama un pelna tādu izsmieklu un nici- nājumu.

Valērija dedzīgi vēlējās uzzināt kristiešu ticības noslēpumus un iepazīties ar tās kulta īpatnībām. Viņa neuzdrīkstējās vērsties pie vīra ar šādu jautā­jumu, bet visi kristieši no legāta mājas bija padzīti. Rameri stāsti par to, ko viņš redzējis un dzirdējis kristiešu procesu laikā, vēl vairāk iekvēlināja viņas interesi un ziņkāri. Turklāt Valērija izmisīgi centās sevi novērst no domām, kas aizvien biežāk un bie­žāk viņu mocīja.

Viņas sirdī nodevīgi bija iezagusies mīlestība pret Rameri. Tēlnieka skaistums, talants un, visbeidzot, fantastiskais oreols, kas viņu apņēma, iedarbojās uz Valērijas iztēli, un viņas jaunā sirds, kuru neap­mierināja Galla sirsnīgā pieķeršanās un kuru bieži aizvien uzstājīgāk aizvainoja viņa neuzticība, pie­teica savas tiesības.

Pagaidām šīs jūtas bija neskaidras un haotiskas, tās drīzāk līdzinājās dedzīgai tieksmei pēc kaut kā nezināma. Bija jānāk apjausmai, ka laime, pēc kuras viņa tā alka, ir mīlestība.

Beidzot patricietei izdevās apmierināt savu ziņ­kāri attiecībā uz kristiešiem. Un šis gadījums izmai­nīja viņas likteni.

Kādu vakaru legāts atgriezās no prokonsula no­raizējies un pavēstīja sievai, ka nonācis visai nepa­tīkamā situācijā: bijis neērti atteikt prokonsulam, kaut arī tā lūgums viņam ļoti nepatīkot. Kad sieva sāka viņu iztaujāt, Galls pastāstīja, ka Sabīne un viņas vīrs Diomēds, kuri ir Aleksandrijas augstākās sabiedrības pārstāvji, apsūdzēti piederībā pie kris­tiešiem. Lai gan prokonsuls par viņiem interesējies kā par sievas radiniekiem, abiem noziedzniekiem piespriests nāvessods, nocērtot galvu. Tiesneši nav spējuši salauzt viņu stūrgalvību un fanātismu.

Sabīnei un Diomēdam palikusi vienīgā meita Lēlija. Bērnam tikko apritējuši trīspadsmit gadi, un prokonsuls ļoti gribējis viņu glābt. Lai gan meitene atklāti atzinusi sevi par kristieti, viņu neaizveda uz pretoriju, bet tur ieslodzītu pašas mājā. Emiliāns vēloties iekārtot viņu kādā romiešu ģimenē, kura varētu meiteni ietekmēt un vest pie prāta.

— Tas viss būtu ļoti labi, ja vien par Lēlijas glā­bēju netiktu izraudzīta tu, — neapmierināti piebilda Galls.

— Es? — pārsteigta vaicāja Valērija. — Kāpēc prokonsuls uzskata, ka es labāk par citiem varu veikt šo brīnumu? Visiem taču labi zināma kristiešu stūrgalvība.

— Viņš cer, ka tava labsirdība, prāts un stingrie uzskati iedarbosies uz Lēlyu. Viņa vēl ir jauna, tur­klāt zaudējusi vecākus un tāpēc ilgosies pēc kāda tuvības un sapratnes. Šajā sakarībā Emiliāns izteica man neskaitāmus komplimentus, un man bija neērti viņam atteikt, lai gan es pat pasacīt nevaru, cik pretīgi man ir dot pajumti kādam no šiem apsēsta­jiem. Tā vien šķiet, ka līdz ar viņu mūsu slieksni pārkāps arī nelaime. Vai mazums gadījumu, kad šie sektanti par viesmīlību atmaksājuši ar negodu, bēdām un nāvi.

— Kāpēc saskatīt šgjā nelaimīgajā bērnā vienīgi ļauno? Es nebaidos ietekmēties no viņas un būšu laimīga, ja spēšu glābt Lēliju. Saki Emiliānam, ka es pieņemšu bāreni kā pašas bērnu. Es tūlīt likšu sagatavot nestuves!

— Nē, tu dosies pie viņas rīt! Man jābrīdina pro­konsuls par tavu piekrišanu.

Nākamajā dienā tūlīt pēc brokastīm Valērija posās ceļā. Viņa saprata, cik vientuļš un izmisis ir nelai­mīgais bērns pēc abu vecāku zaudēšanas.

Diomēds un Sabīne, kuri bija pazīstami kā bagāti cilvēki, dzīvoja pilsētas nomalē lieliskā villā. Tās greznajās zālēs kādreiz bija pulcējusies Aleksandrijas labākā sabiedrība. Valēriju satrieca mājas pamestība, ko viņa sajuta, ejot cauri plašajam dārzam, kas ieskāva villu un slīga retu ziedu bagātībā. Visur bija redzami tukši cokoli, šur un tur mētājās sasistu statuju atlūzas, bet peristilā divi kareivji spēlēja uz kauliņiem. Viens no viņiem goddevīgi pieteicās pavadīt legāta dzīvesbiedri.

Lielās zāles, kurās vairs nebija mākslas darbu, kas tās agrāk greznoja, izskatījās tukšas. Visa māja šķita kā izlaupīta.

— Vai tad šeit nav kalpotāju? — jautāja Valērija, izbrīnīta par valdošo klusumu un tukšumu.

— Gandrīz visi bija kristieši, un viņus arestēja, — atbildēja kareivis.

Kaut kur skanēja smiekli un skaļas balsis. Ka­reivis ieveda Valēriju zālē, kur divi citi kareivji kopā ar divām sievietēm sēdēja pie galda un dzīroja.

Ieraugot patricieti, visi uzlēca kājās. Kad Valērija jautāja, kur atrodas Lēlija, viena no sievietēm pa­raustīja plecus:

— Tepat līdzās — savā istabā. Ārā nenāk un cau­rām dienām lūdzas savu krustā sisto Dievu. Mums pavēlēts viņu netraucēt, vienīgi raudzīties, lai pie viņas neielavās kāds kristietis. Tā nu mēs viņu sargājam. Atļauj, cienītā kundze, paziņot viņai par tavu ierašanos.

— Tas ir lieki. Es pati iešu. Parādi, kuras ir vi­ņas istabas durvis.

Valēriju pārņēma žēlums un līdzjūtība, kad viņa iegāja nabadzīgi iekārtotajā istabā. Tumšie aizkari bija pa pusei nolaisti, un istabā valdīja krēsla. Pie tālākās sienas iepretī nišai jauna meitene, vēl gluži bērns, bija noslīgusi uz ceļiem un, rokas salikusi, dedzīgi skaitīja lūgšanu. Viņas skatiens bija pie­vērsts nišas dziļumā piekārtajam melnkoka kras­tam, uz kura bija attēlots krastā sists cilvēks.

Zīmējums bija lielisks — ne tik daudz izpildī­juma, cik tajā iemiesotās iedvesmas ziņā. Dievišķi skaistajā Kristus sejā bija jaušama neparasta lēn­prātība un pacietība, bet viņa dziestošajā skatienā bija tik daudz žēlsirdības un mīlestības, ka tam va­jadzēja balstīt un mierināt ikvienu, kurš ticot viņā lūkojās.

Valērija bija pārsteigta, ka asaru un izmisuma vietā, ko viņa bija domājusi ieraudzīt, Lēlijas sejā un acīs virmoja mierīgs prieks. Tas bija brīnišķīgs bērns — slaida un maiga meitene ar pareiziem sejas pantiem un bieziem tumšiem matiem. Vien­kāršais baltais vilnas auduma tērps iezīmēja viņas skaisto augumu.

Pagaidījusi kādu bridi, līdz jaunā kristiete beigs lūgšanu, Valērija pieliecās un viegli pieskārās viņas plecam.

Lēlija nodrebēja un pagriezās. Acīmredzot patri- cietes labsirdīgā un skaistā seja iedvesa meitenei uzticību un simpātijas, jo viņa piecēlās, pastiepa roku un smaidot sacīja: