V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Nepievērsdama uzmanību ceļabiedram, kurš tur­pināja meklējumus, baidīdamies izlaist no redzesloka Turnas dievnama pilonus, Erikso viegli slīdēja starp gruvešiem, rūpīgi aplīikodama namu drupas. Šķiet, viņa bija tuvu mērķim, jo pamanīja akmens arku, kas bija kalpojusi par ieeju namā. Šī arka, kas bija izkalta no viena akmens bluķa un centrā izrotāta ar Apisa galvu, bija izturējusi, pateicoties savai smagnējībai. Tā atradās pie kāda veca Pta tempļa priestera nama.

Erikso steidzīgi devās lejup pa ielu, lēkdama pāri gruvešu kaudzēm, un drīz vien stāvēja pie kāda nama drupām. Tā neapšaubāmi bija vieta, kur kād­reiz bija pacēlies maga nams, taču drupas liecināja par citādu konstrukciju.

Aiz šīm drupām stiepās pamests, krūmiem aiz­audzis plašs laukums ar daudziem kokiem. Šeit acīmredzot tolaik bija dārzs. Erikso apstājās un nodrebēja, ieraudzījusi milzīgu vīģeskoku un netālu no tā — meklēto granīta bluķi.

Smagi elpodama, viņa piegāja un sāka to aplūkot. Akmens bija vesels, un abas čūskas bija skaidri re­dzamas. Ja atsperes vēl darbojas, viņa varēs nokļūt pazemē, kur guļ Amenhoteps, un viņu iznīcināt. Tāds bija atriebīgās Erikso nodoms.

No pārdomām viņu iztraucēja Rameri balss.

— Kādu pieminekli tu esi atradusi? — viņš jau­tāja, slaucīdams sviedriem noplūdušo seju, jo todien bija svelmīgs karstums.

Ievērojis, cik bāla ir Erikso un kā trīc viņas ro­kas, tēlnieks piebilda:

— Tu esi nogurusi! Par daudz esi skraidījusi tādā karstumā. Ari es pats jūtos kā samalts. Šodienai pietiks. Bet līdz ar saules lēktu atkal turpināsim meklējumus. Es uzgāju norādes, kas palīdzēja man atrast pareizo ceļu. Drīz būsim pie mērķa. Bet ta­gad ieturēsim maltīti un kārtīgi atpūtīsimies.

— Jā, esmu krietni nogurusi, — aizgriezusies at­bildēja Erikso.

— Apsēdīsimies zem šā vīģeskoka. Tas, šķiet, ir mūsu laikabiedrs, — smiedamies piebilda Rameri. — Paskaties uz šo vareno stumbru un milzīgajiem zariem. Puse no tiem ir nokaltuši, bet atlikusī lapotne tomēr veido zaļu kupolu, kam saules stari netiek cauri.

Pēc tēlnieka norādījuma viens no vergiem aiz­skrēja pasaukt pārējos kalpotājus. Drīz tika atvesti mūļi un izsaiņota pārtika.

Pēc vakariņām Rameri un Erikso meklēja piemē­rotu vietu nakšņošanai. Tika nolemts apmesties vecā Pta priestera namā, jo tas bija vislabāk saglabājies, kā varēja spriest pēc ārējā izskata. Jumts bija ve­sels, bet vienā no zālēm viņi uzgāja pat durvis un grīdu no emaljētiem ķieģeļiem.

Valērija tik bagātīgi bija apgādājusi savus draugus ar paklājiem, spilveniem, pārsegiem un visu nepie­ciešamo, ka zālē pāris mirkļos tika ierīkotas divas mīkstas guļasvietas tēlniekam un Erikso. Vergi ie­kārtojās pie durvīm. Visi bija pārguruši, tāpēc saule vēl nebija pazudusi aiz apvāršņa, kad karavāna jau slīga miegā.

Iestājās dziļš klusums, ko šad tad pārtrauca vie­nīgi guļošo skaļie elpas vilcieni. Erikso tomēr ne­gulēja un lietišķi apsvēra, kā nokļūt pazemē. Vis­pirms viņa bija nolēmusi iekļūt slepenajā istabā, kuras atslēgu bija paņēmusi līdzi. Tur, pēc viņas domām, vajadzēja atrasties Amenhotepa dārgumiem. Erikso gribēja paņemt no šīs krātuves, cik vien būs viņas spēkos panest, jo tādējādi cerēja nodro­šināt sev neatkarīgu stāvokli. Pēc tam viņa nodurs magu vai arī aizdedzinās drapērijas, lai viņš sa­degtu. Tā viņa atbrīvosies no Amenhotepa uz visiem laikiem. Lai Rameri tad atrod maga kaulus un apglabā tos, godinot, kā vien vēlas, ja tas viņam sagādā gandarījumu.

Apmēram stunda pagāja, apcerot šo plānu. Bei­dzot bija pienācis laiks rīkoties. Kaut tikai viņa varētu būt droša, ka Rameri ir aizmidzis. Meitene ieklausījās, un viņai šķita, ka dzird dziļu un vien­mērīgu elpošanu. Dienā noguris, viņš, protams, guļ kā beigts. Erikso klusu piecēlās, iededza mazu luk­turīti, ko bija laikus sagādājusi, ietinās tumšā ap­metnī un kā ēna izslīdēja no istabas.

Taču viņa bija kļūdījusies. Rameri negulēja. Arī viņu nodarbināja savas domas. Pēkšņi tēlnieks pa­manīja, ka jaunā meitene ļoti uzmanīgi aizdedz lukturi un tramīgi ieklausās viņa elpošanā.

Ieintriģēts viņš izlikās guļam. Kad Erikso izgāja no istabas, arī viņš piecēlās un iztālēm sāka viņai sekot. Rameri ļoti gribēja uzzināt, kurp viņa tik noslēpumaini taisījās doties, turklāt vēl naktī. Vi­ņam par lielu pārsteigumu Erikso taisnā ceļā devās pie granīta bluķa, kur viņš bija meiteni atradis dienā. Neaizg^jusi līdz bluķim, Erikso nolika lukturi zemē un, kā Rameri šķita, pacēla lielu akmeni. Kad tēlnieks piezagās tuvāk, viņš aiz pārsteiguma sa­stinga: granīta bluķī bija izveidojusies tik liela sprauga, ka pa to varēja ieiet cilvēks. Dziļumā bija manāmi kāpņu pakāpieni. Erikso atnestais akmena bija ielikts durvīs, lai tās neaizvērtos.

Ne mirkli nešaubīdamies, tēlnieks sāka kāpt pa kāpnēm lejā. Vāri mirguļojošs gaismas stars lieci­nāja, ka Erikso iet pa priekšu.

Nokāpis pazemē, Rameri ieraudzīja spraišļotu ko­ridoru, kura galā Erikso pazuda nākamajās durvīs. Lai gan tajā pašā brīdī iestājās tumsa, viņš gandrīz skriešus metās uz priekšu un satvēra durvju rok­turi. Tās tik viegli atvērās, ka viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru un paklupa uz sliekšņa. Nākamajā mirklī Rameri pārsteigts apstājās un ar pūlēm apvaldīja apbrīnas kliedzienu: viņa priekšā pavērās pazemes galerija ar kristāla kolonnām, apgaismota kā dienā. Visapkārt bija daudz neparastu un interesantu lietu. Lai kā viņam gribējās to visu apskatīt, taču laika tam nebija, jo Erikso neatskatīdamās turpināja skrē­jienu. Tagad Rameri vairs nešaubījās, ka viņas mēr­ķis ir sasniegt telpu, kurā guļ Amenhoteps. Tēlnieks nojauta, ka Erikso niknums, kā arī apstāklis, ka viņa bija slēpusi no Rameri savu atklājumu, magam neko labu nesola. Nepievērsdams vairs uzmanību brīnumainajai apkārtnei, Rameri sekoja Erikso, cenz­damies palikt nepamanīts. Meitenei pat prātā ne­nāca, ka viņai kāds varētu sekot. Iegrimusi savās domās, viņa izskrēja cauri otrai zālei, tad — svēt­vietai, līdz beidzot uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie smaga aizkara, kas sedza ieeju Amenhotepa gu- ļamtelpā.

Mirkli svārstījusies, meitene iegāja telpā. Rameri steidzīgi sekoja. Viņš nokļuva grezni iekārtotā is­tabā, ko vāji apgaismoja divas bronzas lampas uz augstām pamatnēm. Telpas dziļumā līdzās galdam novietotajā guļasvietā bija redzams cilvēka ķerme­nis. Viņa seju kl^ja balts audekls.

Drebošu sirdi Rameri paslēpās un vērīgi sekoja katrai Erikso kustībai. Meitene nolika lukturi uz grīdas un lēni tuvojās guļasvietai. Vēl brīdi viņa neizlēmīgi stāvēja, tad droši norāva audeklu, atklā­dama Amenhotepa seju. Viņš izskatījās kā miris. Acis bija aizvērtas. Kamēr Erikso domīgi stāvēja līdzās magam, Rameri ievēroja, ka uz galda atrodas duncis ar kaltu rokturi. Tā asmens spoži mirdzēja lampas gaismā, it kā tikai vakar būtu meistara darināts.

Noliekusies pār guļošo, Erikso skatījās viņā ar nepielūdzamu naidu.

— Nekad vairs nepamodīsies tu, Amenti izdzi­mums! Mirsti, pirms tevi atrod! Ej bojā līdz ar savu nolādēto zinātni! — viņa skaļi iekliedzās. Paķērusi no galda dunci, Erikso atvēzējās, taču Rameri zibe­nīgā lēcienā nokļuva viņai līdzās, izrāva no rokām ieroci un, atgrūdis meiteni sāņus, nostājās pie gul­tas, gatavs aizsargāt savu aizbildni.

— Ak tu, nekrietnā! Tu kā ķirzaka šeit ielavījies, lai nogalinātu savu labvēli. Tad, lūk, kāpēc tu no manis slēpi, ka esi atradusi ieeju pazemē! — viņš iesaucās lielās dusmās.