V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Viņas balsī strāvoja tāds naids un pretīgums, acīs iedegās tāds niknums, ka Rameri domīgs pašūpoja galvu. Kaut gan viņš apbrīnoja Amenhotepa gudrību, tomēr nebūt neuzskatīja viņu par tik varenu, kā apgalvoja Erikso. Bet viņai gan laikam labāk zi­nāms, ja jau bija magu tik daudz vērojusi.

— Es, protams, nespiedīšu tevi meklēt Amenho­tepu, ja jau tas tev tik ļoti derdzas, — viņš teica. — Taču es pats pamēģināšu, jo uzskatu par savu pienākumu, ja vien tas iespējams, atbrīvot draugu, kurš manis dēļ atklāja noslēpumaino dziru, neno­jauzdams, ka viņa paša laboratorijā slēpjas nodevība. Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, visu, ko par pienākumu uzliek draudzība un taisnīgums. Taču tu, Erikso, esi nepateicīga pret cilvēku, kurš, ne­skatoties uz visu, ir bijis tavs labdaris. Padomā, kāds liktenis tevi gaidīja, ja cits būtu tevi nopircis? Būdams tavs kungs, viņš tevi cienīja, atbrīvoja no jebkāda darba un deva tev kā sievietei neparastu izglītību. Māja, kuru tu dēvē par cietumu, bija tava pajumte. Ja viņš tevi arī turēja ieslēgtu, tad, pro­tams, vienīgi tādēļ, lai tavs prāts un ķermenis no- briestu, pirms izprecināt tevi cienīgam cilvēkam. Ko gan viņš tālāk ar tevi iesāktu? Ko gan īpašu bērns varēja nozīmēt ar tik neparastu varenību ap­veltītam cilvēkam? Erikso, tu rīkojies muļķīgi, nevē­lēdamās atgriezt dzīvē tik diženas zinātnes glabā­tāju, kuru tu nesaproti un nenovērtē. Tu spried bērnišķīgi.

Sarkdama un bālēdama Erikso klausījās, ko saka tēlnieks. Prāts viņai teica, ka Rameri runā taisnību, bet instinkts čukstēja, ka Amenhoteps ir bīstams un ka atdot viņam brīvību nozīmē no jauna kļūt par pelēnu tīģera ķetnās. Ja mags arī nevēlējās viņu sev, viņš tomēr nedeva ne mazāko mājienu, ka nolēmis viņu izdot pie vīra, pilnīgi aizmirsdams, ka viņa ir dzīva un jauna būtne, ka viņas dzīslās plūst karstas asinis, bet sirds alkst laimes.

— Nē! Lai viņš paliek tur, kur atrodas šobrīd! — viņa iesaucās.

Ātri apgriezušies, Erikso izmetās ārā no istabas: viņai trūka gaisa. Piespiedusi rokas pie krūtīm, viņa traucās cauri zālēm un galerijai dārza virzienā.

Iegrimusi savās domās, Erikso neko neredzēja un nedzirdēja. Skriedama lejup pa kāpnēm, viņa pa­klupa un būtu nokritusi, ja vien divas spēcīgas ro­kas nebūtu uztvērušas viņu šajā lidojumā. Tas bija Galls, kas atgriezās no prokonsula. Viņš bija vīna apreibināts, jo dzīres bija grandiozas. Kad Galls sa­juta rokās Erikso maigo un lokano augumu, viņa parastā mākslinieciskā jūsma pārvērtās kaislē.

— Kas tev noticis, daiļākā no daiļākajām? No kā tu bēdz kā mednieka vajāta gazele? — Galls jautāja, pacēlis meiteni kā spalviņu.

Viņš brāzmaini piekļāva Erikso pie krūtīm un noklāja kaislīgiem skūpstiem.

Pirmajā mirklī apmulsusi un pārsteigtā meitene pilnīgi sastinga un nepretojās, tomēr bridi vēlāk ar gluži negaidītu spēku izrāvās no legāta apskāvie­niem, divos lēcienos jau bija uz terases un pazuda.

Nokļuvusi savā istabā, meitene aizelsusies atkrita krēslā un abām rokām atmeta no pieres mitrās cir­tas. Atceroties patricieša kaislīgos apskāvienus, viņa liesmojošo skatienu un skūpstus, Erikso nepatikā nodrebinājās.

— Ak, ja Rameri būtu mani tā apskāvis — cik tas būtu jauki! Ir labi, ja tevi mīl, bet vienīgi tad, ja pati vari atbildēt ar to pašu, — viņa nomurmi­nāja. — Bet šis Valērijas vīrs… Nē, nē, viņa mīles­tību es nevēlos un darīšu visu, lai tas vairāk neat­kārtotos, — viņa piebilda, iedama uz gultu.

Arī Galls bija ļoti satraukts. Viņš devās pie miera, taču galva bija pilna ar domām par Erikso. Viņam šķita, ka nekad vēl nav redzējis tik apburošu būtni Ar lielu baudu viņš atcerējās brīdi, kad bija kļāvis meiteni pie savām krūtīm un kad viņas smar­žīgie mati bija glāstījuši viņa vaigu un kaklu. Iztēle viņu aizrāva aizvien tālāk un tālāk, līdz beidzot viņš aizmiga, noguruma un vīna pievārēts.

Redzēdama, ka vīrs atgriežas ar kaistošu seju un mirdzošām acīm, Valērija izlikās aizmigusi. Viņa nebija noskaņota sarunai. Viņā bija iemājojušas jau­nas jūtas. Valēriju vajāja Rameri tēls. Viņš šķita tik pazīstams, tuvs un simpātisks ar savu nopietno un sapņaino raksturu, brīnišķo talantu un aizkusti­nošo uzticību mīļotajai sievietei. Aina pie Nuitas mūmijas, par kuras aculiecinieci viņa šodien bija kļuvusi, uzkurināja viņas iztēli un modināja sirdī jaunu, bīstamu interesi par jauno ēģiptieti. Tas bija greizsirdības un neskaidras mīlestības sajaukums. Taču šīs jūtas bija daudz spēcīgākas par to mierīgo cieņu, kādu viņa juta pret Gailu. Tiesa, vīrs pret viņu bija labsirdīgs, pretimnākošs, maigs un dažkārt pat ļoti kaislīgs, taču viņš mīlēja arī dzīres un pie izdevības — ari skaistas sievietes un, protams, ne­būtu par viņu sērojis tā, kā savu Nuitu apraudāja Rameri.

Ari Rameri pavadīja nakti savādā saviļņojumā.

Kad Erikso aizskrēja, viņam iešāvās prātā doma, ka, būdama tik uztraukta, viņa ir spējīga uz ko neprātīgu, tāpēc tēlnieks sekoja meitenei, kaut arī nevarēja viņu panākt. Pie zāles durvīm viņš kļuva legāta un Erikso tikšanās liecinieks.

Asinis saskrēja Rameri galvā, un viņš, protams, būtu iejaucies, ja vien nebūtu ieraudzījis, ka Erikso izraujas no Galla apskāvieniem un kā bulta aiz­šaujas viņam garām. Stipri uztraukts, viņš atgriezās savā istabā un sāka visu pārdomāt, mēģinādams nomierināties.

Sev par kaunu Rameri pārliecinājās, ka viņa sirdī ienākuši un iztēlē dzīvo triju sieviešu tēli. Viena no viņām — maigs, uz visiem laikiem zudis tēls, un atmiņās par to saglabājies nevīstošs valdzinā­jums. Otra — Valērija — apbur un pievelk ar savu atturīgo, aristokrātisko daiļumu, ar samtainajām acīm un Nuitas skatienu, ar savu savaldību un pašcieņu. Trešā — Erikso — reibina un rosina iztēli ar neparasto skaistumu un to kaismīgumu, ko iz­staro visa viņas būtne.

Rameri zināja, ka šī apburošā būtne mīl viņu — par to liecināja viņas skatieni, un bija pieradis viņu uztvert kā sev vien piederošu īpašumu, turklāt — divkāršu īpašumu, jo Erikso reizē ar viņu bija pie­cēlusies no tālās pagātnes gruvešiem. Jau vairāk­kārt Rameri bija uztvēris izteiksmīgos skatienus, ko Galls raidīja brīnišķajai meitenei, un jutās dziļi aizskarts. Cilvēka sirdī mīt dīvainas pretrunas. Ra­meri gan nemīlēja Erikso, tomēr necieta, ja kāds cits viņai pieskārās. Šīs domas neļāva viņam aizmigt līdz pat ausmai. Nespēdams orientēties paša jūtu jūklī, Rameri no jauna atgriezās pie domas atrast un pamodināt Amenhotepu, savu gudro un vareno

draugu, kurš bīitu vislabākais padomdevējs šajā dvēseles labirintā, kurā viņš bija apmaldījies.

No rīta Rameri jutās mierīgāks, tomēr vēlēšanās atrast Amenhotepu vēl arvien bija spēcīga. Tiklīdz Galls bija piecēlies, Rameri devās pie viņa, izklāstīja savu plānu un lūdza palīdzību tā īstenošanā.

Patricietis atbildēja uz viņa lūgumu ar parasto labvēlību.

— Lieliska doma, Rameri. Būtu interesanti sa­meklēt magu, kurš kļuvis par paša radītā dzēriena upuri. Es likšu pārvaldniekam nodrošināt tevi ar cilvēkiem un līdzekļiem, tu ar viņu pats vienojies par visu vajadzīgo. Esi mierīgs, es, kā tu vēlies, saglabāšu tavu noslēpumu.

Nokārtojis šo lietu, Rameri devās pie Pentaura ar lūgumu atkārtot mfimijas apbedīšanas ceremoniju.

Vecais priesteris viņu bargi izrāja par to, ka tuk­šas ziņkāres dēļ ir iztraucējis ķermeni, kas jau svē­tīts mūžīgajam mieram, tomēr apsolīja viņa lūgumu izpildīt.