V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

— Ko viņa saka? Pastāsti mums, Pentaur. Vai tad tu neredzi, ka mēs vai mirstam aiz ziņkārības?

— Zvēru, ka viņam taisnība! — iesmējās Galls.

Viņi sarunājās grieķiski. Varat iedomāties, cik

pārsteigti abi jutās, kad Erikso, pagriezusies pret viņiem, priecīgi jautāja:

— Jūs esat grieķi? Nu, protams, jūs esat pries­teri, kas ieradušies no manu senču zemes! Ak, cik es esmu priecīga! Sakiet, kur es atrodos? Es gri­bētu atgriezties mājās, jo esmu ļoti nogurusi un iz­salkusi.

Kādu bridi padomājusi, viņa piebilda:

— Man jāredz Bizu! Nesaprotu, kāpēc viņš nav precīzi izpildījis manus norādījumus!

Tagad visi saprata, ko Erikso teica, jo viņa ru­nāja grieķiski, un viņas vārdi izraisīja vispārēju in­teresi. Tomēr neviens neuzdrošinājās bez iepriek­šējas sagatavošanas atklāt sievietei baiso patiesību, ka kopš tā brīža, kad nezināmi cēloņi bija pamudi­nājuši viņu gulties sfinksas pamatnē ierīkotajā slēp­tuvē, ir aizritējuši daudzi gadsimti.

Pirmais saņēmās Galls. Paņēmis Valēriju aiz ro­kas, viņš piegāja pie Erikso un draudzīgi teica:

— Tu esi manās mājās. Tā ir mana sieva Valērija, viņa tagad būs tev māsas vietā. Mēs abi sveicam

tevi mūsu namā. Tu teici, ka esi izsalkusi. Atļauj man tev piedāvāt cienastu, lai tu atgūtu spēkus, bet par pārējo parunāsim vēlāk.

Erikso pateicās un gāja viņiem līdzi uz triklīniju, kur jau bija klāts galds. Taču viņa izskatījās no­raizējusies un ar aizdomām raudzījās visapkārt. Iz­dzērusi kausu vīna un apēdusi dažus medus raušus, Erikso atkal lūdza, lai viņu nogādā m^jās.

— Kas ir šis Amenhoteps, pie kura tu vēlies at­griezties? — jautāja Galls.

— Kā, tu nepazīsti Amenhotepu?! Tu nepazīsti lielo magu, kas pavēl dabas spēkiem? Viņam kalpo izplatījuma gari, viņš spēj pacelties gaisā un ar vienu rokas vēzienu uzburt pili! — iesaucās Erikso.

Tad viņa ar aizdomām piebilda:

— Tu laikam zobojies par mani! Memfisā visi, sākot ar faraonu un beidzot ar pēdējo ūdensnesēju, pazīst Amenhotepu un zina viņa mājokli Nīlas krastā.

— Un kā sauc faraonu, kura uzticību iemantojis tavs kungs? — pajautāja Pentaurs.

Erikso nobālēja. Acīmredzot viņas sirdī modās ap­jausma par ko nezināmu un drausmīgu, jo viņa at­bildēja klusā, drebošā balsī:

— Dižais faraons Amess II — lai viņam dzīvība, spēks un veselība — nēsāja Kemas zemes divkāršo kroni, kad es aizmigu. Sakiet taču reiz, — viņa ie­kliedzās, redzēdama klātesošo izbrīnītos un izbiedē­tos skatienus, — kur es esmu? Kas jūs esat? Varbūt jūs esat tie ienaidnieki, par kuriem runāja Amenho­teps? Cik ilgi esmu gulējusi? Kur jūs mani atra­dāt? — jautājumu lavīna nobira pār klātesošajiem.

Viņas vārdos bija jūtamas tādas skumjas un izmi­sums, ka visiem kļuva meitenes žēl. Galls piegāja pie Erikso, paspieda viņas roku un sacīja:

— Nomierinies un drosmīgi uzņem visu notikušo! Tu esi gulējusi ļoti ilgi, un laiks ir bez žēlastības iznīcinājis visu, kas tev bija tuvs. Bet nekrīti iz­misumā, jo žēlsirdīgie dievi ir atveduši tevi pie draugiem, kuri tevi mīlēs un centīsies aizstāt zau­dēto.

Uzmanīgi, vārds pa vārdam, Galls pastāstīja mei­tenei, kur un kā viņu atradis un kādas pārmaiņas notikušas pasaulē septiņsimt astoņdesmit gados kopš Amazisa valdīšanas laikiem.

Erikso klausījās, pavisam nobālusi, plati atples­tām acīm, piespiedusi rokas pie krūtīm. Kad mei­tene pilnībā aptvēra, ka no visa, kas kādreiz bija ap viņu, palikušas vienīgi drupas, ka viņa ir vien­tuļa šajā svešajā pasaulē, viņu pārņēma izmisums. Saķēruši rokās galvu, viņa izmisīgi skraidīja pa triklīniju, sizdama sev pa krūtīm un plēsdama ma­tus. Beidzot nespēkā nokrita uz grīdas un sāka rau­dāt. Visi klusēja, saprazdami, ka nelaimīgajai jāļauj izraudāties. Tikai tad, kad Erikso asaru plūdi iz­sīka, Valērija nometās pie viņas uz ceļiem un sāka mierināt, teikdama, ka viņu namā meitene atradīs sev jaunu ģimeni un jaunus draugus. Tad Valērija viņu piecēla, bet Galls piedāvāja vīna kausu.

Erikso automātiski paklausīja. Viņa izskatījās ļoti nomākta, taču vīns, šķiet, atjaunoja spēkus. Meitene izslējās un nogurušā balsī sacīja:

— Ļaujiet man apskatīt mūmiju un sfinksu, kurā jūs mani atradāt! Kad es piramīdā aizmigu, tur mū­mijas nebija. Nesaprotu, kam tā varētu piederēt!

— Iesim. Es parādīšu tev visus mūsu atradu­mus,— atbildēja Galls.

Sfinksu zālē viss bija palicis neskarts. Virves mē­tājās uz plāksnēm, veltņi stāvēja pie pakāpieniem, bet mūmija gulēja zemē. Ieraudzījusi abas sfinksas, Erikso klusi iekliedzās.

— Abas ir šeit! — viņa uztraukusies nomurmi­nāja. — Tātad Rameri vajadzētu gulēt otrā sfinksā. Varbūt pamatne ir tukša?

— Nezinādami noslēpumu, mēs otrajā pamatnē neko nemeklējām, — atbildēja ne mazāk satrauktais Galls, uzzinājis, ka otrā sfinksā guļ vēl kāda cil­vēciska būtne.

Tb dzirdot, Filatoss pacēla rokas un tā arī pār­steigts sastinga. Piedzīvojums vērsās arvien plašāks, sasniedza negaidītus apmērus, un viņš alka uzzināt vairāk par neparasto drāmu, ko Erikso vēl nebija atklājusi. Tajā brīdī jaunā meitene ieraudzīja mūmiju un, noslīgusi uz ceļiem, sāka to aplūkot.

— Tā ir Nuita… Ak dievs, ko gan teiks Rameri, kurš viņu tik ļoti mīlēja? — Erikso satraukta čuk­stēja.

Aizvien vairāk un vairāk viņu nospieda apziņa par sava nodarījuma negaidītajām sekām. Kas no­ticis ar Amenhotepu? Vai viņš ir miris?…

Viņa to kaismīgi vēlējās un cerēja, ka tas ir noti­cis, jo tikai doma vien par maga dusmām uzdzina meitenei drebuļus.

— Paklau, Erikso! Pastāsti, kādi apstākļi izraisīja tavu neparasto miegu! Mēs esam pelnījuši, lai tu mums uzticies, — teica Galls, kurš līdz šim klusē­dams bija vērojis jaunās meitenes sejas izteiksmi.

Viņš vairs nespēja apvaldīt savu ziņkāri. Erikso saprata, ka viņai ir jāsniedz paskaidrojumi šiem cilvēkiem, no kuriem tagad bija atkarīga, taču vis­pirms vajadzēja pārdomāt tālākās rīcības plānu, pirms modināt Rameri, lai kā viņa vēlējās iespējami ātrāk ieraudzīt tēlnieku.

-—Taisnība! Tev ir tiesības zināt manu pagātni. Es jums pavēstīšu senu noslēpumu, — viņa atbil­dēja, rūgti pasmaidījusi un lepni izslējusies.

Apsēdusies līdzās Valērijai uz sola, Erikso lako­niski, ar dažiem saprātīgiem īsinājumiem pastāstīja par savu dzīvi pie maga, par savu mīlestību uz Ra­meri un viņa kaislību uz Nuitu, prinča Puarmas lī­gavu, pavēstīja par maga ieceri, kā darīt iemīlējušos laimīgus, un viltību, ar kuras palīdzību izmantojusi šo plānu savā labā.

Kad viņa pabeidza stāstījumu, iestājās ilgstošs klusums. Tālās pagātnes drāma uz visiem bija at­stājusi smagu iespaidu.

— Vajadzētu atmodināt arī nelaimīgo tēlnieku, — ieteicās Pentaurs. — Tas jādara tev pašai, tieši tev, kas tik neprātīgi esi rotaļājusies ar uguni un uz­drīkstējusies nākt saskarsmē ar spēkiem, kuru va­renību pat neapjauti.

— Jā, Erikso, uzmodini nabaga Rameri! Lūk, lā­dīte ar pudelītēm, — piebilda Galls. — Mēs dosi­mies prom, lai tad, kad tēlnieks atmodīsies, viņš ierauga tikai tevi, kuru pazīst. Es tūlīt atsūtīšu vīnu.

Erikso izklaidīgi paņēma lādīti un palika sēžam, iegrimusi savās domās. Vienīgi tad, kad Galls pats atnesa vīna kausu, viņa piecēlās un klusēdama ar žestu pateicās. Valērija un Galls ar draugiem devās uz blakus zāli, lai pa aizkara spraugu vērotu notie­košo.