V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Galls sajuta aukstas, maigas, gaisīgas rokas pie­skārienu. Viņš jau cēlās un gluži mehāniski bija gatavs sekot savai noslēpumainajai viešņai, kad pēk­šņi atskanēja šaušalīgs kliedziens. Tā bija Valērija. Viņas acis bija plaši ieplestas im seja baiļu izķē­mota. Tajā pašā mirklī vīzija izgaisa. Kad Galls bei­dzot atģidās, viņš redzēja, ka stāv istabas vidū; viņu kratīja auksti drebuļi. Ar grūtībām saņēmies, viņš piegāja pie Valērijas gultas un vaicāja sievai, kas viņu tā izbiedējis.

— Ak dievs, kādu šausmīgu sapni es redzēju! — atbildēja Valērija, piekļaudamās vīram. — Es re­dzēju, ka sfinksa ar sievietes galvu ienāca mūsu istabā un pacēla pār mums abiem savu smago ak­mens ķepu.

— Zvēru pie Plutona un visām elles dievībām, ka vairs nešaubos — šīs nolādētās sfinksas ir nobur­tas! — dusmīgi iekliedzās Galls. — Kopš šie bries­moņi atrodas manā pajumtē, nav vairs miera ne dienu, ne nakti.

Un viņš pastāstīja sievai par savām vīzijām, pie­bilzdams:

— Rīt pat likšu tās aizvākt uz paviljonu dārza galā. Man šie kaimiņi ir līdz kaklam. To pirmais saimnieks, šķiet, gluži pamatoti tās paslēpa zem zemes.

Valērija atbalstīja vīra nodomu, lai gan viņai ļoti patika sfinksa ar vīrieša galvu. Galla sajūsma par šiem mākslas darbiem bija noplakusi, un tika no­lemts, ka nākamajā rītā sfinksas tiks izraidītas.

No rīta pirms brokastīm ieradās Filatoss un Pen­taurs. Pirmais — mācīt Valērijai grieķu valodu, otrais — ar sava tempļa līīgumu. Galls uzaicināja abus pie galda un, malkojot vīnu, kā pa jokam pie­dāvāja draugiem piedalīties sfinksu izraidīšanā par to, ka tās traucē viņu mieru.

Redzot viesu izbrīnu, Galls īsi pastāstīja par sa­vām un sievas halucinācijām, tad smiedamies pie­bilda:

— Ja vēlaties, pēc brokastīm iesim visi pavērot, kā sfinksas tiks pārvietotas. Es gan tās izraidu, to­mēr nebūt nevēlos, lai tās tiktu sabojātas.

Kad saimnieki un viesi iegāja sfinksu zālē, tur jau strādāja vesels bars vergu. Pie pašiem pakāpie­niem bija nolikti veltņi, un vairāki cilvēki rosījās ar virvēm. Sēdēdams statujas mugurā, viens no ver­giem tina tauvu ap sfinksas kaklu. Pēkšņi viņš ne­uzmanīgas kustības dēļ zaudēja līdzsvaru un instink­tīvi pieķērās pie lotosa zieda. Pats to nemaz nema­nīdams, viņš nospieda zieda auglenīcu.

Kaut kas nokrakšķēja, un sfinksa lēnām izkustē­jās no vietas, pavērdama lielu dobumu pamatnē.

Vergs izbīlī iekliedzās un novēlās zemē, bet klāt­esošie šausmās atkāpās: kur tas redzēts, ka sfinksa kustētos. Galls pirmais pieskrēja pie sfinksas un pārsteigts iesaucās:

— Skatieties! Pamatnē ir dobums, bet tur, ja ne­maldos, guļ mūmija.

Pienāca arī pārējie un ziņkāri ielūkojās pavērtajā pamatnē. Uz purpurkrāsas spilveniem ar panteras ādu uz kājām tur, spriežot pēc gaišajiem, garajiem matiem, atradās sievietes ķermenis. Viņas seja bya apsegta ar sadzeltējušu audeklu.

Galls nepacietīgi norāva apsegu un aiz pārstei­guma sastinga, neticēdams savām acīm: viņa priekšā bija nakts vīzijās redzētā sieviete. Erikso gulēja savā sarkofagā gluži kā vaska figūra. Saules staru apmir­dzēti, neskaitāmās krāsās zaigoja viņas kaklarotas dārgakmeņi.

— Tā taču ir īsta Afrodīte! Nekad neesmu redzē­jis brīnišķīgāku cilvēcisku būtni! — sajūsmā iesaucās Filatoss.

Tad, pievērsies priesterim, piebilda:

— Paskaties, Pentaur! Vai tu kādreiz esi skatījis tik labi saglabājušos ķermeni? Tādu mākslās darbu spēja radīt vienīgi tavu senču diženā zinātne.

Priesteris noliecās un pēc uzmanīgas apskates piebilda:

— Es nekad neesmu redzējis neapsaitētu, turklāt tik labi saglabājušos mūmiju. Lūk, tur, līdzās ķer­menim, ir lādīte, varbūt tajā slēpjas šā noslēpuma izskaidrojums.

Galls veikli izvilka nelielu ziloņkaula lādīti un atvēra to. Lādītē atradās divas nelielas pudelītes un plāns papirusa tīstoklis.

— Tā ir tava joma, cienījamo Pentaur, izlasi mums, kas tur rakstīts! — sacīja legāts, sniegdams ēģiptietim tīstokli.

Priesteris sāka lasīt, un viņa bronzas krāsas sejā parādījās izbrīns.

— Lūk, kas šeit rakstīts: «Pievieno siltam vīnam pusi no dzeltenās pudelītes satura, pēc tam lēnām, pilienu pa pilienam, ielej šo maisījumu man mutē», — izlasīja Pentaurs.

Visi pārsteigti saskatījās. Mīkla kļuva vēl neizpro­tamāka. Galls ierunājās pirmais:

— Draugi, mēģināsim ievērot šo norādījumu! Pā­rējais ir dievu ziņā. Vispirms izņemsim šo noslēpu­maino līķi un novietosim tur, uz sola. Bet tu, Fila- tos, liec atnest kausu silta vīna.

Viņi uzmanīgi pacēla Erikso un iznesa dārzā. Ķer­menis bija elastīgs. Dienasgaismā tas izskatījās pe­lēks kā zeme, nagi un plaksti bija zilgani.

— Viņa ir mirusi! Kāda gan liktenīga nolemtība viņu, tik jaunu un neparasti skaistu, ir aprakusi šajā sarkofagā? — līdzjūtīgi sacīja Valērija.

Tobrīd atgriezās Filatoss ar vīna kausu, kurā Pen­taurs atbilstoši norādījumam ielēja pusi šķidruma no dzeltenās pudelītes. Vīns sāka putot un kļuva asinssarkans. Erikso sakostos zobus izdevās atvērt vienīgi ar dunča asmeni. Un tad viņas mutē ielija pirmās vīna lāses.

Sākumā nekas nemainījās, un šķidrums lēnām pazuda kaut kur iekšā. Klātesošie bija nostājušies visapkārt solam un nenolaida acis no Erikso. Tad ķermenis pamazām zaudēja zemes nokrāsu, pazuda zilganums no nagiem un plakstiem, āda kļuva aiz­vien baltāka, līdz sāka sārtoties. Stundas ceturksnis visiem šķita garš kā mūžība. Pēkšņi tādas kā trīsas pārskrēja pār nekustīgo ķermeni, mazās rokas kon­vulsīvi sažņaudzās un smaga nopūta izlauzās no vi­ņas krūtīm.

— Viņa ir dzīva! Zvēru pie Jupitera bārdas, viņa ir dzīva! — uzgavilēja Galls, alkaini noliecies pār sievietes ķermeni.

Gulētāja jau ritmiski elpoja, viņas skropstas trī­sēja, un bija jūtams, ka acis teju teju atvērsies.

«Vai šīs acis būs tikpat zilas kā vīzijai?» legātam kā zibens prātā iešāvās doma.

Atbilde uz šo jautājumu nebija ilgi jāgaida. Jau­nas. daudz spēcīgākas trīsas pārņēma sievietes mai­go ķermeni, un tad viņa lēnām piecēlās sēdus un atvēra savas lielās, ka Ēģiptes debesis zilās acis, kas tagad bailīgi lūkojās uz apkārtstāvošajiem sveša­jiem cilvēkiem. Tie savukārt atkāpās pārcilvēciskās bailēs no šīs neparastās būtnes.

Vairākas minūtes aizritēja nospiedošā klusumā. Nepazīstamā piecēlās no sola, taču tūlīt pat atslīga pret sienu — viņas kājas trīcēja un atteicās klausīt. Pēc brīža sieviete ēģiptiešu valodā jautāja:

— Kur es atrodos? Kas jūs esat, man svešie ļau­dis?

Vienīgi Pentaurs viņu saprata un, piegājis tuvāk, maigi atbildēja:

— Tu atrodies starp draugiem. Taču vispirms at­klāj mums, bērns, kā tevi sauc un kas tu esi.

— Mani sauc Erikso. Esmu lielā maga Amenbo- tepa gaišreģe. Manu kungu ciena un no viņa baidās visa Memfisā. Tsvi, mans tēvs, es pēc tērpa pazīstu: tu esi Izīdas lielā tempļa priesteris. Pieņem manus cieņas apliecinājumus!

Tb teikusi, viņa zemu paklanījās priesterim.

— Esi mans aizstāvis! — viņa turpināja. — Palūdz šiem nepazīstamajiem cilvēkiem nestuves, lai es va­rētu atgriezties mājās. Vai, vēl labāk, aizsūti kādu pakaļ manam pundurim Bizu un mūsu nesējiem.

Nožēla un līdzjūtība parādījās ēģiptieša sejā. Viņš jau grasījās atbildēt, kad Filatoss nepacietīgi iejau­cās sarunā: