V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Tolaik skeptiski noskaņotajā un izvirtušajā Romā, kas bija pārpilna ar svešzemniekiem, šīs senās, kād­reiz godā turētās paražas bija gandrīz aizmirstas, taču Valērija naids pret kristiešiem pamudināja viņu savas meitas laulības noslēgšanā iekļaut visas senču reliģiskās un pilsoniskās ceremonijas.

Nama iekšējā pagalmā Valērijai kā jaunajai saim­niecei tika pasniegtas atslēgas, bet vīrs viņu apvel­tīja ar vairākām zelta monētām, kas bija uzliktas uz nelielas paplātes. Pēc tam visi devās uz triklī- niju, kur viņus gaidīja lieliskas vakariņas.

Pārcelšanās uz Aleksandriju Valērijā izraisīja mil­zīgu interesi. Uzaugusi kā vientuļniece tēva klusajā muižā, viņa nepazina dzīvi, un tagad viss viņu sais­tīja un izklaidēja. Kad Valērija, stāvēdama blakus vīram uz trirēmas klāja, ieraudzīja seno Ēģiptes zemi, viņu pārņēma neskaidra laimes un nemiera sa­jūta.

Iekārtošanās jaunajā vietā sagādāja abiem jaunas izklaidēšanās iespējas. Legātam paredzētais nams bija brīnišķīgs. Tas bija celts vēl Kleopatras laikos, un tajā bija jaušama grieķu izsmalcinātība un aus­trumu greznība. Tā kā Galls bija atvedis no Romas milzum daudz dārgu mantu un daudz vergu, drīz vien visi iekārtošanās darbi bija paveikti. Vīrs un sieva baudīja dzīvi, un nekas neapēnoja viņu laulību šajā greznajā namā. Galls aizvien vairāk pieķērās savai lēnīgajai un maigajai dzīvesbiedrenei. Valērija gan nekvēloja kaislē, tomēr pie vīra viņu saistīja dziļas un mierīgas jūtas. Viņa bija pateicīga Gailam par pastāvīgo uzmanību un labestību.

Tā aizritēja vairāki mēneši. Galls jau bija izvei­dojis sev plašu paziņu un draugu loku. Viņu vidū bija kāds grieķu filozofs Filatoss un Izīdas tempļa priesteris Pentaurs — vecs ēģiptietis, kurš tika uz­skatīts par senas valdnieku dinastijas pēcnācēju un kura bargais izskats darīja viņu līdzīgu bazalta sta­tujai.

Valērijai patika sarunāties ar Filatosu. Viņš palī­dzēja jaunajai romietei apgūt grieķu valodu, jo viņa to prata visai vāji. Bet no vecā Pentaura Valērija baidījās un ikreiz notrīsēja, kad sajuta viņa melno acu ciešo skatienu. Taču Galls bija iemīlējis priesteri un bieži aicināja pie sevis, un tad viņi stundām ilgi runāja par Ēģiptes pagātni. Galla sirdī bija mo­dusies dīvaina interese par faraonu seno zemi, un viņš ar neparastu aizrautību apmeklēja un pētīja drupas, kas liecināja par kādreizējo varenību.

So jūtu vadīts, Galls nolēma apmeklēt Memfisu, pareizāk sakot, tās drupas. Sī senā galvaspilsēta, kur gandrīz neviens vairs nedzīvoja, jau ilgu laiku bija Aleksandrijai tas avots, no kura smelt mākslas darbus, skulptūras un kolonnas, lai sevi izrotātu.

Valērija, būdama nevesela, vīram līdzi nedevās.

Galla prombūtne ieilga. Jaunā sieviete sāka uz­traukties un jau grasījās doties pie viņa, kad legāts pēkšņi ieradās — sveiks un vesels, sajūsmināts par savu ceļojumu. Izlūdzies sievai piedošanu par sagā­dātajiem uztraukumiem, viņš pastāstīja, ka gluži ne­jauši atradis Memfisā ko ļoti interesantu un viņu aizkavējuši tieši šie izrakumi.

— Ko tad tu atradi? — ziņkāri vaicāja Valērija.

— Es pastāstīšu visu pēc kārtas, — atbildēja Galls, iekārtodamies līdzās sievai. — Vispirms jā­saka, ka Memfisas drupas uz mani atstāja ļoti dī­vainu iespaidu. Viss šķita tik pazīstams. Redzot tuk­šos tempļus un pamestās pilis, manī kaut kas ie­trīsējās. Ja Pentauram ir taisnība, ka dvēseles vai­rākkārt iemiesojas citos ķermeņos, tad esmu pār­liecināts, ka kādreiz esmu dzīvojis Memfisā. Šo dī­vaino jūtu pārņemts, es klīdu pa tukšajām ielām, nespēdams šķirties no man nezin kāpēc tik mīļajām vietām. Tā es nonācu Nīlas krastā.

Izskatījās, ka tur kādreiz ir bijis dārzs, taču ugunsgrēks visu iznīcinājis. No visām celtnēm pali­kušas vien nomelnējušu ķieģeļu kaudzes. Pašā upes krastā slējās milzīgs uzbērts paugurs, un tas mani nezin kāpēc ieinteresēja. Sāku to aplūkot. Ievēroju, ka vienā pusē zeme ir nobrukusi, pareizāk sakot, izveidojusies plaisa, pavērdama acīm ķieģeļu sienu.

T^jā pašā mirklī man radās nepārvarama vēlēša­nās uzzināt, kas slēpjas zem šā uzbēruma, tāpēc nolēmu sākt izrakumus. Manu vēlmi īstenoja Porcijs. Viņš savāca gandrīz divsimt drupās dzīvojošo nabagu, kuri bija priecīgi par iespēju kaut ko nopelnīt.

Darbiem virzoties uz priekšu, kļuva skaidrs, ka zem paugura ir neliela piramīda. Ieeju aizsedza aug­stas un šauras bronzas durvis, kas bija aizzīmogotas. Nevaru tev izstāstīt, Valērij, ko izjutu, kad uzmanīgi noņēmu zīmogu un mani ļaudis, krietni nopūlēju­šies, beidzot atvēra durvis…

— Tu atradi dārgumus? — pārtrauca Valērija, kas ar pieaugošu interesi sekoja vīra stāstījumam.

Galls pasmaidīja un pamāja ar galvu.

— Tu gandrīz uzminēji! Piramīda slēpa mākslas dārgumus — divas sfinksu skulptūras. Tik brīniš­ķīgu darbu es nekad vēl nebiju redzējis. No dārgak­meņiem veidotās acis šķiet dzīvas, klafti klāti ar emalju… Jā, bet tu pati tās drīz ieraudzīsi! Taču visneparastākais un satriecošākais ir tas, ka viena kolosa sievietes galva ir ārkārtīgi līdzīga tev!

— Kā? Sfinksas galva ir līdzīga man? — ieklie­dzās satriektā Valērija.

— Apbrīnojami! Protams, ir neliela atšķirība, taču vispārējais tēls, profils, izteiksme un, visbeidzot, kaut kas netverams, kas tomēr neviļus piesaista, — tas viss rada pārsteidzošu līdzību.

— Bet otra sfinksa?

— Otrai ir vīrieša un, jāatzīst, skaista vīrieša gal­va. Bet ļauj man izstāstīt līdz galam.

Kad mēs iekļuvām piramīdā un apgaismojām tel­pu ar lāpām, es tūlīt sapratu, ka atrodamies kape­nēs. Sānu nišās bija novietotas dažāda lieluma statu­jas, bet telpas galā stāvēja ziedojumu galds, uz kura vēl atradās atnestās veltes. Virs galda bija akmens plāksne, ko klāja hieroglifi, bet malās stāvēja abas sfinksas un vairāki trijkāji. Pie griestiem karājās lampas, kas kādreiz apgaismoja šo telpu.

Es pavēlēju noņemt plāksni ar uzrakstu, bet aiz tās nišā atradās sievietes mūmija lieliskā apzeltītā un inkrustētā sarkofāgā.

Nolēmu paņemt sev līdzi visu, ko atradu. Mani aizkavēja iepakošana, jo pats gribēju pārliecināties, ka nekas netiks sabojāts. Drošības dēļ atstāju tur Porciju ar konvoju.

— Kad būs klāt tavi atradumi?

— Pēc trim četrām dienām. Ceru, ka atrastais uzraksts palīdzēs mums atminēt šo mīklu.

— Tu taču neproti lasīt hieroglifus!

— Ne jau es. Tos mums izlasīs Pentaurs.

Pēc dažām dienām ieradās Porcijs, kas bija veik­smīgi atgādājis visus kunga atradumus. Tūlīt pat sākās izsaiņošana. Abas sfinksas un mūmiju novie­toja lielajā pusatvērtajā zālē dārza pusē.

Izbrīns un kaut kādas sāpīgas izjūtas pārņēma Valēriju, kad viņa pārliecinājās par līdzību starp sevi un vienu no sfinksām. Toties otras sfinksas seja viņai šķita neparasti simpātiska. Taču šīs jūtas aizēnoja saspringtā ziņkāre, kad ieradās Pentaurs.

Sīki izprašņājis Gailu, vecais priesteris ilgi ap­lūkoja abas sfinksas, bet pēc tam pievērsās kapu plāksnes uzrakstam.

— Uzraksts mums pavēsta vienīgi mirušās vārdu un sabiedrisko stāvokli, — viņš teica, iztaisnodams muguru. — Lūk, kas rakstīts uz šā akmens: «Še Ozīrisa valstībā dus princese Nuita — Rahotepa un Tiliotas meita, faraona Vahibri māsa un prinča Puarmas, faraona Amesa miesassargu priekšnieka, sieva.»

Tālāk seko visai neskaidrs stāstījums par to, ka princese, kuru mocījusi kāda noslēpumaina slimība, kas viņai pieburta, pēc vieda sapņa devusies svētce­ļojumā uz Abidosu un tur, pie pašām dieva Ozīrisa kapenēm, mirusi, debesu uguņu satriekta.