V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Šī saruna notika uz liela, brīnišķīga dārza ie­skauta nama terases Celijas pakalnā. Pie galda, uz kura atradās groziņš ar augļiem, liela vīna krūka un sudrabā kalti kausi, sēdēja divi pusmūža vīri. Šeit, iemalkodami aromātisku vīnu, viņi nupat bija izlēmuši savu bērnu likteni.

Senators Kajs Marcijs Dolabelli un viņa viesis — bijušais kvestors Lūcijs Valērijs biju bērnības draugi. Untumainais liktenis bija viņus i/.sķiris uz daudziem gadiem. Nejaušā satikšanas pirms dažām nedēļām bija atmodinājusi seno draudzību. Atjauno­jās labās attiecības, un galu galā radās doma sa­vienot bērnus ar laulības saitēm.

Abi draugi bija pilnīgi atšķirīgi.

Piecdesmit divus gadus vecais senators bija pašā spēku plaukumā. Viņa biezajos melnajos matos ne­bija manāms neviens sirms pavediens; svaigā sejas krāsa, dzirkstošās acis un staltais augums izstaroja majestātisku mieru. Lai gan no viņa nepārprotami vēdīja dižciltība, tomēr atsaucība un dzīvesprieks liecināja, ka mūsu priekšā ir cilvēks, kas mīl piln- asinīgu dzīvi.

Lūcijs Valērijs bija nedaudz jaunāks, taču pēc iz­skata viņam varēja dot gadus sešdesmit. Kaut kas cietsirdīgs un bargs gailēja viņa zaļganīgajās iekri­tušajās acīs.

Iztukšojuši kausus uz līgavaiņa un līgavas vese­lību, draugi turpināja sarunu. Vispirms viņi apsprie­dās, kā iekārtos nākamā laulātā pāra dzīvi jaunajā vietā, jo Galls bija iecelts par Aleksandrijas prefekta Emiliāna legātu im pēc diviem mēnešiem viņam va­jadzēja pavadīt savu priekšnieku uz dienesta vietu.

No šīs intīmās tēmas viņi nemanāmi pārgāja uz politiku un pievērsās nemieriem, kas satricināja im­pēriju, un biežajām valdnieku maiņām. Sakarā ar Dēcija nāvi viņi atcerējās arī vecu biedru, kuru Va­lērijs bija pazaudējis no redzesloka kopš tiem lai­kiem, kad bija devies uz Āziju, kur ieņēma visai augstu posteni armijā.

— Bet nabaga Sulpīcijs dabūja sliktu galu, — no­pūzdamies teica senators. — Viņu noveda neceļos pretīga kristiešu sekta. Nelaiķa imperatora Dēcija laikā, kad kristiešus nikni vajāja, kāds viņu nosū­dzēja. Visi mēģinājumi pārliecināt viņu par maldiem bija veltīgi. Kā tu zini, šo nelaimīgo neprāts parasti nav ārstējams. Arī Sulpīcijs palika nelokāms. Sīkāku informāciju ieguvu no mūsu kopīgā paziņas prefekta Vijcīnija. Nespēdams glābt neprāti, viņš pavēlēja tam nocirst galvu.

Izdzirdis pieminam kristiešus, Valērijs pārvērtās, un viņa acīs iedzirkstījās ļauna uguns. Aizsmakušā balsī viņš paziņoja, ka tik saudzīga izturēšanās pret nicināmajiem sektantiem, kuri grauj impērijas pa­matus un pakļauj ģimenes kaunam un negodam, viņaprāt, ir reizē noziedzīga un smieklīga. Ja die­višķie imperatori Gallijēns un Valeriāns atkal izslu­dinās vajāšanu, viņš atgriezīsies dienestā, lai perso­nīgi iznīcinātu šos nolādētos, un, protams, neļausies liekām emocijām.

Viņa balsī skanēja tāds naids, tāda cietsirdība, ka senators palūkojās vecajā draugā ar izbrīnu. Kad Valērijs bija izteicis savus lāstus un noguris apklusa, Kajs Marcijs saņēma viņa roku un līdzjūtīgi iejau­tajās:

— Kāpēc tu tā ienīsti kristiešus? Es jau ievēroju, ka viņu pieminēšana vien tevi tracina. Cik man zi­nāms, nevienu no tavējiem viltus mācība nav saindē­jusi, tātad tavam naidam ir kāds cits cēlonis. Uztici noslēpumu savam vecajam draugam.

Valērijs ar elkoņiem atspiedās pret galdu, nolieca galvu un ieslīga domās. Pēc brīža viņš izslējās un ar rūgtu smaidu atbildēja:

— uzminēji! Kristieši ir vainīgi pie tā, ka vienā naktī nosirmoju un priekšlaicīgi novecoju. Brūce manā dvēselē joprojām nav sadzijusi. Domāju, ka tas ir pietiekams iemesls viņus ienīst, vai nav tiesa? Tikai vārds «naids» ir pārāk maigs, lai iz­teiktu to, ko jūtu pret šiem neliešiem. Es tev visu pastāstīšu.

Valērijs brīdi sakopoja domas un, izdzēris vīna kausu, uzsāka stāstījumu:

— Vispirms daži vārdi jāsaka par manām laulī­bām Ar Fabiju iepazinos vienā no saviem braucie­niem. Viņa nāca no dižciltīgas dzimtas, taču bija bārene, turklāt nabadzīga. Man izdevās viņai pakal­pot, un es meitenē neprātīgi iemīlējos. Fabija bija daiļa kā Afrodīte. Viņas piekrišanu kļūt par manu sievu uzskatīju par īstu dievu žēlastības izpausmi. Es sniedzu viņai uzmanību, mīlestību un greznību.

Septiņus gadus baudīju neaptumšotu laimi, bet tad gadījums visu sagrāva.

Ugunsgrēkā cieta mans nams. Tolaik dzīvoju Spo­lēto. Vajadzēja ķerties pie tā atjaunošanas. Gleznu restaurēšanai ātrijā un triklīnijā man ieteica kādu talantīgu mākslinieku.

Kamēr tika veikti šie restaurācijas darbi, die­nesta darīšanās biju spiests aizbraukt uz vairākām nedēļām. Kad atgriezos, ievēroju, ka Fabija savādi pārvērtusies. Bija zudusi viņas jautrība, viņa izvairī­jās no manis, ignorēja mazo Valēriju, kurai tolaik bija pieci gadi. Kādudien pamanīju, kā sieva apmai­nās aizdomīgiem skatieniem ar mākslinieku. Neru­nāšu par to, ko tobrīd pārdzīvoju.

Tu sapratīsi: ja jau reiz man bija radušās aizdo­mas, es gribēju noskaidrot patiesību. Tāpēc izlikos, ka dodos divu nedēļu ilgā ceļojumā, taču otrā rītā atgriezos un slepus devos uz triklīniju, pie kura apdares strādāja šis nicināmais cilvēks.

Noslēpies aizkara krokās, kļuvu liecinieks abu spraigai sarunai, un manas aizdomas apstiprinājās. Kļūdījos tikai vienā lietā: abus saistīja nevis mīles­tība, bet gan kas sliktāks. Nelietis bija ne vien no­laupījis man Fabijas sirdi, bet arī novērsis viņas dvēseli no tēvu ticības, no sievas un mātes pienāku­miem. Viņš bija saindējis Fabiju ar savas sektas fa­nātismu un neprātu, jo bija kristietis.

Šis cilvēks kaismīgi stāstīja Fabijai par Labo Ganu, pie kura ganāmpulka viņa tagad piederot, par šķīstīšanos kristīšanās ceļā un, visbeidzot, par moceklības doto svētlaimi.

Fabija saviļņota klausījās šajās muļķībās, tad sāka raudāt, žēlodamās, ka ir grūti nodoties diev­bijībai, kā to liek jaunā ticība, jo dvēseli nomācot vīra neiecietība un nešķīstā lepnība. Tu tikai iedo­mājies! Šis nīstamais suns iedrošinājās viņu mudi­nāt uz bēgšanu! Manas prombūtnes laikā viņai vaja­dzēja doties uz Milānu, pie viena no bīskapiem. Viņš iedošot Fabijai ieteikuma vēstuli, kas nodroši­nāšot viņas uzņemšanu draudzē — vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa jau ir kristīta.

— Tur, — viņš turpināja, — tevi paslēps, un tev būs iespēja strādāt Dieva vīna dārzā, kopjot slimos, palīdzot nabagajiem un stāstot par ticību mūsu brā­ļiem, kuri iet maldu ceļus.

Man šķita, ka mani tūlīt ķers trieka. Mana sie­va— kristiete!… Viņa jau ir kristīta! Viņa ir gatava bēgt no ģimenes, pamest mani un Valēriju!

Lai gan biju nikns un izmisis, tomēr vīrišķīgi klusēju un nogaidīju, līdz Fabija aiziet uz savu is­tabu. Tad es pasaucu divus vergus, pavēlēju šo ne­lieti sasiet un kopā ar manu pavadvēstuli aizvest pie prefekta, kurš savukārt tam pasniedza ilgoto mocekļa vainagu.

Taču taisnīgā atriebība nelietim nepasargāja mani no nelaimes. Negods klimta ap manas mājas sliek­sni: Fabija jebkurā brīdī varēja atklāt savu neprātu, un tam sekotu arests.

Biju nolēmis sievu novērot, nesakot, ka zinu vi­ņas noslēpumu. Taču arī vergu vidū acīmredzot bija kristieši, kuri paziņoja Fabijai par mākslinieka arestu. Vēl pirms pusdienām viņa ieskrēja manā istabā — basām kājām, kvēlojošu seju — un pa­ziņoja, ka pēc Jevsevija, tā sauca mākslinieku, ne­krietnās denunciācijas viņa uzskata sevi par brīvu, ka vēlas ciest ticības vārdā un pati pieteiksies.