V. Ročestere - DIVAS SFINKSAS

Drīz Ozīrisa kapenēs ieradās virspriesteris un vairāki citi priesteri, taču viņi varēja secināt vienīgi to, ka Nuita mirusi savādā un neizskaidrojamā kārtā. Viņas apģērbs bija pārogļojies, bet ķermeni klāja zili plankumi. Varēja nodomāt, ka viņai iespē­ris zibens, taču nekāda negaisa nebija un neviens nebija dzirdējis pērkona dārdus.

Tā ari neviens neuzzināja, kas bija noticis. Miru­šās sievietes cieši slēgtās ltīpas nevienam neizpauda viņas dzīves pēdējās stundas noslēpumu.

Nuitas mirstīgās atliekas tika aiznestas uz mirušo pilsētu un nodotas balzamētājiem. Pie Puarmas tika aizsūtīts ziņnesis ar vēsti par viņa laulātās draudze­nes nāvi.

Nav aprakstāms Puarmas izmisums. Viņš sev pārmeta, ka ļāvis sievai doties ceļojumā vienai. Puarmam šķita: ja viņš būtu bijis tur, nelaime ne­būtu notikusi.

Puarma pats ieradās Abidosā pēc mūmijas, kuru svinīgi aizveda uz Memlisu.

Priesteri centās Puarmu mierināt, teikdami, ka Nuitas nāve Dieva kapenēs ir neparasta žēlastība un ka Ozīriss pats pieņēmis Niiitas tīro dvēseli. Viņš pats arī izvedīšot Nuitu cauri Amentas šaus­mām, lai ievestu viņu mūžīgās gaismas valstībā.

Puarmas bēdas tomēr nebija remdināmas. Viņa mīlestība pret Nuitu bija tik liela, ka viņš nespēja laulāto draudzeni apbedīt tālumā no sevis — mi­rušo pilsētā. Nuitas mūmija tika novietota dzimtas piramīdā starp abām sfinksām.

Sapnis, ko viņš redzēja pirms došanās uz Abi­dosu, pārliecināja par nodoma pareizību… Viņš bija redzējis, ka Nuita kāzu tērpā sagaida viņu pie pira­mīdas. Satvērusi vīru pie rokas, viņa aizvilka to līdz sfinksai, kurai bija pašas Nuitas sejas vaibsti, un, lūdzoši salikusi rokas, vairākas reizes atkārtoja:

— Rameri… Rameri…

Puarma izskaidroja šo sapni kā aizgājējas vēlmi tikt apbedītai viņa tuvumā — starp abām sfinksām, viena no kurām atgādināja par pazudušo draugu, bet otra — par mīļoto sievieti. Tāpēc viņš lika ierī­kot dziļu nišu virs upurēšanas galda, un tur tad arī nolika mūmiju. Nišu aizsedza ar augstu akmens plātni, uz kuras tika iekalts tur dusošās sievietes vārds un tituls. Tika nolemts, ka vienīgi pēc Puar­mas nāves viņa un Nuitas mūmija tiks pārnestas uz ģimenes kapenēm.

Puarma katru dienu nāca uz piramīdu lūgt die­vus, ziedot un nolikt puķes upurvietā. Pēc vairā­kiem mēnešiem faraons, vēlēdamies kliedēt sava brālēna dziļās skumjas un noskaņot viņu uz otrām laulībām, kuras bija iecerējis, aizsfitija viņu veikt dažādus uzdevumus. Taču pirms aizbraukšanas no Memfisas Puarma pavēlēja aizvērt piramīdu un aiz­zīmogoja ieeju ar savu zīmogu, lai neviens cits tur nevarētu iekļūt.

Bizu tas bija briesmīgs trieciens. 'Viņš bija lauzis kāju un vairākus mēnešus nogulējis mājās. Kad pēc atveseļošanās punduris aizgāja līdz piramīdai, viņš to atrada aizslēgtu. Satriektais Bizu nolēma atklāt princim patiesību un lūgt, lai viņš atmodina Erikso un Rameri. Taču Puarma bļja aizbraucis. No kalpo­tājiem Bizu uzzināja, ka viņa atgriešanās laiks nav zināms un ka ceļojums biis ilgstošs.

Punduris atgriezās mājās drūms un izmisis. Pēc ilgām pārdomām viņš nolēma atmodināt savu kungu, taču mēģinājums bija neveiksmīgs. Bizu bija spiests samierināties un gaidīt Puarmas atgriešanos. Viņu pārņēma dziļas skumjas, kas pamazām izvērtās pil­nīgā apātijā. Viņam pietrūka svētceļojuma pie sfin­ksām, turklāt mocīja bailes, ka Erikso nosmaks aiz­slēgtajā piramīdā.

Būdams vājš un slimīgs, punduris ātri izdzisa. Kādu rītu Snefru atrada viņu gultā mirušu. Sirds plīsums darīja galu Bizu mokām, un viņš aiznesa sev līdzi kapā divu sfinksu noslēpumu.

Kad Puarma atgriezās Memfisā, pār Ēģipti jau bija savilkušies tumši mākoņi. Faraons Amaziss bija nomiris. Pret viņa mantinieku Psammetihu III cēlās cīņai lielais Persijas valdnieks Kambīzs, kurš pie­prasīja Kemas zemi kā savas sievas Nitetises man­tojumu. Nitetise bija faraona Vahibri meita, un vi­ņas tēvam savulaik Amaziss bya atņēmis troni.

Ēģiptiešu sirdis pildījās ar ļaunām priekšnojau­tām. Bija skaidrs, ka Ēģipte nespēs turēties pretī gandrīz visai Āzijai. Kauja pie Peluzijas, kurā ēģip­tieši tika sakauti, lai gan cīnījās ar izmisīgu drosmi, parādīja, cik pamatotas ir bijušas šīs priekšnojautas.

Pēc šīs sakāves Psammetilis pilnīgi zaudēja galvu. Viņš nevis savāca sakautās armijas daļas, lai aizsar­gātu kanālus, bet gan paslēpās Memfisā, kas tika ieņemta pēc dažām aplenkuma dienām.

Puarmu līdz ar faraona dēliem un citiem dižciltī­giem ēģiptiešiem uzvarētāji notiesāja uz nāvi. Kad viņš ieraudzīja, kā faraona radinieces un citas augst- dzimušas ēģiptietes, ģērbušās kā verdzenes, smēla Nīlā ūdeni, viņš domās pateicās Ozīrisam, ka tas aizsaucis pie sevis Nuitu, tādējādi aiztaupīdams vi­ņai šādu pazemojumu un bēdas. Jā, priesteri bija teikuši taisnību: Nuitas nāve patiesi bija varenās dievības žēlsirdības izpausme.

īsi pirms došanās kaujā Puarma, dīvainas un ne­pārvaramas priekšnojautas vadīts, pavēlēja piramīdu apbērt ar zemi. Darbaroku netrūka, tāpēc nepilnās trijās nedēļās uz pakalna, zem kura tagad slēpās piramīda, tika izveidota terase un uzcelts paviljons. Kad Memfisā bija ieņemta, persiešu garnizons ap­metās Balto sienu citadelē, bet faraona pilī sāka dzīvot Ēģiptes pārvaldītājs persietis Ariands. Puar­mas pils tika kādam augstdzimušam persietim, kurš to pārveidoja pēc savas gaumes un kuram patika atpūsties improvizētajā terasē, nemaz nenojaušot, ka zem kājām aprakts dīvains noslēpums.

Taisnība bija Sohetas dievnama gaišreģei: vienīgi laika ziņā bija atmodināt trīs guļošos, ja vien lik­tenim labpatiks, lai viņi jelkad pamostos.

Ritēja gadsimti. Persijas monarhija sabruka tāpat kā faraonu varenība. Ēģiptes scepteri mantoja dižais maķedonietis, kas nodibināja Aleksandriju, tādējādi parakstot nāves spriedumu Kemas zemes senajai galvaspilsētai.

Aleksandrija auga un kļuva par vienu no pasau­les skaistākajām un bagātākajām pilsētām. Ptolem^ji to izdaiļoja, un, kad Romas ērglis gāza lagidu impē­riju, Aleksandrija kļuva vēl diženāka un skaistāka. Savukārt Memfisā kļuva aizvien tukšāka, līdz pār­vērtās par diženām drupām. Tās varenā mantiniece nolaupīja vislabākos rotājumus, lai pati ar tiem grez­notos.

Memfisas liktenis bija piepildījies. Pamazām tai cilvēku barbariskās rīcības dēļ nācās pazust tuks­neša smiltīs līdz tam brīdim, kad alkatīgā un ziņkā­rīgā jaunā paaudze atnāks, lai ieraktos tās smilšai­najā līķautā, meklējot to, kas saglabājies no kādrei­zējās varenības.

— Tātad nolemts, Valērij?

— Te mana roka solījuma apstiprinājumam. Mana meita būs tava dēla sieva. Atzīšos, ka vienmēr esmu sapņojis par šādu savienību. Šo domu esmu lolojis ilgus gadus, neiedrošinoties cerēt uz tās īstenoša- nos.

— Jādomā, ka mūsu bērai ar šo savienību būs tikpat apmierināti kā mēs.

— Un kāpēc gan ne? Valērija ir mana vienīgā mantiniece, turklāt skaistule. Viņa noteikti iepatik­sies tavam dēlam. Savukārt viņai būtu grūti atrast skaistāku, bagātāku un apdāvinātāku dzīvesbiedru par Gailu.

— Ja tā, mums atliek tikai vienoties par kāzu dienu. Valērij, draugs, vai tu piekristu tās svinēt pēc pāris mēnešiem?

— Brīnišķīgi! Pa šo laiku es tikšu galā ar Valēri­jas pūra lietām. Pēc trim dienām braukšu visu no­kārtot, bet pēc sešām nedēļām atvedīšu līgavu uz Romu.