Ērihs Kestners - Divas Lotiņas

Viņas koferis vēl nav izkravāts. Viņa sāk izvietot savas kleitas, kreklus, priekšautus un zeķes viņai ierādītajā skapī. Pa atvērto logu ieplūst tāli bērnu smiekli.

Lote tur rokā jaunas sievietes fotogrāfiju. Viņa maigi to ap­lūko un rūpīgi noglabā zem priekšautiem. Grasīdamās skapi aizslēgt, viņa pēkšņi ierauga durvju iekšpusē spoguli. Nopietni un pētījoši Lote sevi aplūko, it kā redzētu pirmo reizi. Tad ar pēkšņu apņēmību atsviež bizes uz muguras un sabužina matus tā, ka viņas matu cekuls kļūst līdzīgs Luīzes cekulam.

Kaut kur noklaudz durvis. Ātri, kā nedarbos pieķerta, Lote nolaiž rokas.

Luīze ar draudzenēm sēž uz dārza mūra sētas, un virs de­guna viņai iegūlusies dusmu krunka.

— Es to neciestu, — saka Trūda, viņas klases biedrene no Vīnes. — Ņem un tik nekaunīgi ierodas ar tavu ģīmi!

— Ko tad lai es daru? — dusmīgi jautā Luīze.

— Saskrāpē to viņai! — ierosina Monika.

— Labāk nokod viņai degunu! — dod padomu Kristīne.

— Uzreiz tiksi vaļā no visām nepatikšanām. — To sacīdama, Kristīne omulīgi šūpo kājas.

— Tā sagandēt brīvdienas! — murmina Luīze, patiesi sa­rūgtināta.

— Viņa taču nav vainīga, — paskaidro tuklvaidze Stefija.

— Ja kāds ierastos un izskatītos pēc manis... Trūda smejas.

— Tu taču pati tam netici, ka vēl būtu kāds tāds muļķis, kas staigātu pa pasauli ar tādu ģīmi!

Stefija uzmet lūpu. Pārējās meitenes smejas. Pat Luīze sa­šķoba seju.

Te atskan gongs.

— Barošana! — izsaucas Kristīne. Un meitenes nolec no žoga.

Ēdamzālē Muteziusa kundze saka Ulrikas jaunkundzei: — Nosēdināsim mūsu mazās dubultnieces vienu otrai bla­kus. Varbūt šāda spēja iejaukšanās līdzēs.

Bērni čalodami plūst zālē. Tiek grūstīti ķeblīši. Dežurējo­šās meitenes pienes pie galdiem kūpošas zupas bļodas. Citas piepilda šķīvjus, ko tām sniedz pretī.

Ulrikas jaunkundze aiziet Luīzei un Trūdai aiz muguras, viegli uzsit Trūdai uz pleca un saka:

— Apsēdies blakus Hildai Sturmai!

Trūda pagriežas atpakaļ un grib kaut ko atbildēt.

— Bet...

— Bez iebildumiem, jā?

Trūda parausta plecus un, lūpu uzmetusi, pāriet uz citu vietu. Karotes šķind. Vieta blakus Luīzei ir tukša. Tieši jābrī­nās, cik daudzus skatienus var sev piesaistīt tukša vieta.

Tad kā uz pavēli visu skatieni pavēršas uz durvīm. Ienā­kusi Lote.

— Te nu tu beidzot esi! — izsaucas Ulrikas jaunkundze. — Nāc, es tev ierādīšu tavu vietu. — Viņa pieved kluso, no­pietno bižainīti pie galda. Luīze nepaceļ acis, bet dusmīgi strebj zupu. Lote paklausīgi nosēžas Luīzei blakus un paņem karoti, lai gan viņai ir tāda sajūta, it kā būtu kakls aizžņaugts.

Pārējās meitenītes dziļi ieinteresētas nolūkojas savādajā pārī. Teļš ar divām trim galvām nevarētu būt interesantāks. Resnajai tuklvaidzei Stefijai no lieliem brīnumiem pat mute palikusi vaļā.

Luīze vairs ilgāk nespēj valdīties. Un viņa to arī nemaz negrib. No visa spēka viņa zem galda iesper Lotei.

Lote aiz sāpēm saraujas un cieši sakniebj lūpas.

Pie pieaugušo galda audzinātāja Gerda purina galvu un saka:

— Tas ir neiedomājami! Divas gluži svešas meitenes, un tāda līdzība!

Ulrikas jaunkundze domīgi piebilst: — Varbūt viņas ir as­troloģiski dvīņi?

— Kas tie tādi? — jautā Gerdas jaunkundze. — Astrolo­ģiski dvīņi?

— Esot tādi cilvēki, kas izskatoties pilnīgi vienādi, nebū­dami pat tāli radinieki. Bet viņi ieradušies pasaulē vienā un tajā pašā sekundē!

Gerdas jaunkundze nomurmina:

— Ā!

Muteziusa kundze piekrītoši pamāj.

— Es reiz lasīju par kādu Londonas drēbnieku, kas izskatī­jies gluži pēc Anglijas karaļa Edvarda VII. Tik līdzīgs, ka tos abus varētu sajaukt. Vēl jo sevišķi tāpēc, ka drēbnieks nē­sājis tādu pašu ķīļbārdiņu. Karalis licis atsaukt šo vīru Bekingemas pilī un ar viņu ilgi sarunājies.

— Un vai abi tiešām bija dzimuši vienā un tajā pašā se­kundē?

— Jā. Nejauši to izdevies pilnīgi noteikti konstatēt.

— Un kas notika tālāk? — jautāja Gerda ieinteresēta.

— Drēbniekam uz karaļa vēlēšanos ķīļbārdiņa bija jāno­dzen.

Kamēr citi smejas, Muteziusa kundze domīgi raugās uz galdu, pie kura sēž abas mazās meitenes. Tad viņa paziņo:

— Lotes Kerneres gulta stāvēs blakus Luīzes Pallijas gul­tai. Viņām būs jāpierod vienai pie otras.

Ir nakts. Visi bērni guļ. Izņemot divus. Šie divi ir pagrie­zuši viens otram muguru un izliekas cieši aizmiguši, īstenībā viņi guļ vaļējām acīm un raugās tukšumā.

Luīze dusmīgi skatās uz sudrabotajiem gredzeniem, kādus uz viņas gultas izveidojis mēness. Pēkšņi viņa sāk ausīties. Viņa dzird klusas, ar pūlēm aizturētas raudas.

Lote spiež rokas mutei priekšā. Ko tad māte atvadoties bija teikusi? «Es tik ļoti priecājos, ka tu dažas nedēļas būsi kopā ar daudziem priecīgiem bērniem! Tu savam vecumam esi par nopietnu, Lotiņ. Pārāk nopietna. Es zinu — tu neesi vainīga. Vainīga esmu es. Mans darbs. Esmu par maz mājās. Pārnāku nogurusi. Un tu pa to laiku neesi vis rotaļājusies kā citi bērni, bet gan mazgājusi, vārījusi ēdienu, klājusi galdu. Tad nu at­griezies, lūdzu, ar tūkstoš smieklu krunciņām, mana saimniecīte!»

Un te nu viņa guļ svešumā blakus dusmīgai meitenei, kas viņu ienīst, tāpēc ka viņa izskatās tai līdzīga. Lote klusu no­pūšas. Te lai cilvēks iegūst smieklu krunciņas! Viņa tik tikko dzirdami šņukst.

Pēkšņi kāda maza, sveša roka neveikli noglāsta viņas matus. Lotiņa vai sastingst no bailēm. No bailēm? Luīzes roka turpina bikli glāstīt.

Pa lielo guļamtelpas logu skatās mēness un ir varen izbrī­nījies. Tur blakus guļ divas mazas meitenes, kas neuzdrošinās viena otru uzlūkot, un viena no tām, tā, kura tikko kā bija raudājusi, ar roku uzmanīgi sniedzas pēc glāstītājas rokas.

«Viss kārtībā,» domā vecais, sudrabotais mēness, «Tagad es varu mierīgi norietēt!» Un viņš to arī dara.

Pat Ulrikas jaunkundze ir kaut ko nojautusi.

Vai pamiers starp abām meitenēm bija drošs un ilgstošs? Turklāt noslēgts bez pārrunām, bez vārdiem? Es gribētu tam ticēt. Bet no pamiera līdz mieram ir tālu. Arī bērniem. Vai par to jāšaubās?

Viņas neuzdrošinājās viena otru uzlūkot, kad abas otrā rītā pamodās, kad garajos, baltajos naktskreklos skrēja uz mazgā­šanās telpu, kad pie blakus skapjiem ģērbās, kad uz blakus krēsliem sēdēja pie piena brokastīm un kad, dziesmas dziedā­damas, viena otrai līdzās skraidīja gar ezeru un vēlāk ar audzinātājām gāja rotaļās un vija puķu vainadziņus. Tikai vienu vienīgu reizi viņu ašie, šaudīgie skatieni sastapās, bet tūlīt atkal izbijušies slīdēja katrs uz savu pusi.

Ulrikas jaunkundze sēž pļavā un lasa brīnišķīgu romānu, kur katrā lappusē ir runa par mīlu. Brīžiem viņa ļauj grāmatai noslīdēt zemē un sapņaini domā par Rādemahera kungu, inženieri, krustmātes apakšīrnieku; viņa vārds ir Rūdolfs. Ak, Rū­dolf!

Pa to laiku Luīze ar draudzenēm spēlē bumbu. Taču ar visu sirdi viņa spēlei nenododas. Bieži viņa lūkojas apkārt, it kā kādu meklētu un nevarētu atrast. Trūda jautā:

— Kad tu reiz tai jaunajai nokodīsi degunu, ko?