ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Durvju sargam, kurš šo tipu bija aizmirsis, pamazām sakāpa žults asinīs. «Mēs nekā nepērkam!»

«Jums nekas ari nav jāpērk,» piezīmēja nabaga vīrs.

«Ko tad jūs šeit gribat?»

Uzbāzīgais cilvēks pienāca tuvāk un saulaini teicaj «Dzīvot!»

Durvju sargs līdzjūtīgi pasmaidīja: «Tas jums būs pā­ris marku par dārgu. Ejiet atpakaļ uz sādžu, labais cil­vēk! Tur ir vienkāršas viesnīcas ar lētām tūristu mītnēm.»

«Ļoti pateicos,» atbildēja otrs. «Es neesmu tūrists. Vai tad es tā izskatos? Bez tam tā istaba, kuru es pie jums apdzīvošu, būs vēl daudz lētāka.»

Durvju sargs uzlūkoja Keselhūta kungu, pakratīja galvu, pieņemdams, ka tas ir vienās domās ar viņu, un, zināmā mērā noslēgdams sarunu, teica: «Labu vakaru!»

«Beidzot!» noteica nabaga vīrs. «Tiešām bija pēdējais laiks mani sveicināt. Es šinī viesnīcā gan biju sagaidījis labāku uzvešanos.»

Tēvocis Polters kļuva tumši sarkans un šņāca: «Ārā! Bet tūlīt! Pretējā gadījumā es likšu jūs izsviest!»

«Tagad man kļūst par raibu!» nosvērti teica nabaga vīrs. «Es esmu Sulcs, sacensības otrās godalgas ieguvējs. Man ir Brukbeiras Grandhotelī desmit dienas brīvs uzturs un uzturēšanās. Seit ir dokumenti!»

Tēvocis Polters sāka, pats to nemanīdams, lēni klanī­ties. Viņš vairs nesaprata pasauli. Beidzot viņš pienāca pie letes malas, nokāpa no sava podesta un, kļuvis uzkrī­toši mazs, murmināja: «Acumirkli, lūdzu!» — un rikšoja uz biroju, lai atvestu direktoru. «Vienkārši zvēriski!» būtu teicis Kīne.

Sulcs un Keselhūts acumirkli bija vieni. Slepenpadom­nieka kungs,» runāja Jānis izmisumā, «vai mēs labāk ne­brauktu prom?»

Sulcs acīmredzot bija kurls.

«Ir noticis kas šausmīgs,» čukstēja Jānis. «Iedomājie­ties: kad es nupat atnācu…»

«Vēl vienu vārdu,» teica slepenpadomnieks, «un es jūs ar pliku roku nositīšu!» Tas skanēja pilnīgi pārliecinoši.

«Neskatoties*uz briesmām…» sāka Jānis.

Tad atvērās lifts un iznāca Hagedorns. Viņš devās uz durvju sarga ložu un turēja rokā atklātni.

«Pazūdiet!» čukstēja Sulcs. Keselhūta kungs paklau­sīja un, lai paliktu tuvumā, atsēdās pie viena no hallē esošiem galdiem. Viņš bija drūms. Tūlīt satiksies miljo­nārs, kuru šeit uzskata par nabaga velnu, un nabaga virs, kuru tur par miljonāru! Pārpratumi savilkās pār viesnīcu kā negaisa debess!

Jaunais cilvēks pamanīja Sulca kungu un laipni pa­klanījās. Otrs atbildēja uz mēmo sveicienu. Hagedorns ar meklējošu skatu raudzījās apkārt. «Atvainojiet,»_ viņš tad teica. «Es nupat tikai ierados. Varbūt jūs zināt, kur ir viesnīcas vēstuļu kaste?»

«Arī es nupat ierados,» atbildēja nabaga vīrs. «Un vēs­tuļu kaste atrodas aiz qtrām stikla durvīm pa kreisi.»

«Patiesi!» izsaucās Hagedorns, izgāja ārā, iemeta at­klātni savai mātei, atnāca apmierināts atpakaļ un palika stāvot pie otrā. «Jums vēl nav istabas?»

«Nē,» atbildēja vaicātais. «Šķiet, ka vadība ir neskaid­rībā, vai vispār var iedrošināties man piedāvāt patversmi zem šī pieticīgā jumta.»

Hagedorns smaidīja. «Seit viss ir iespējams. Mēs esam, man šķiet, nokļuvuši ļoti komiskā viesnīcā.»

«Ja jūs jēdzienu «komisks» uztverat ļoti plaši, tad jums ir taisnība.»

Jaunais cilvēks ilgi aplūkoja savu sarunu biedru. Tad viņš teica: «Neļaunojieties uz mani, mans kungs! Es ļoti gribētu mēģināt uzminēt jūsu vārdu.»

Otrs labu gabalu atkāpās.

«Ja es uz pirmo reizi neuzminu, tad es atsakos tālāk minēt,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Man ir tāda dīvaina nojauta.» Tā kā vecākais neatbildēja, viņš runāja tālāk. «Jūs esat Sulcs! Pareizi?»

Otrais bija pārsteigts. «Pareizi,» viņš teica. «Mans vārds ir Sulcs. Bet kā jūs to zināt?»

«Es zinu vēl vairāk,» apgalvoja jaunais cilvēks. «Jūs esat ieguvuši otro godalgu spodrināmo līdzekļu fabriku sacensībā. Redziet! Es esmu gaišreģis! Un tagad jums jā­min, kā sauc mani.»

Sulcs pārdomāja. Tad viņa seja noskaidrojās. Viņš pilnīgi staroja, saucot: «Es zinu! Jūs esat Hagedorns!»

«Tā ir,» teica jaunākais. «No mums var mācīties.»

Viņi smējās un kratīja viens otram roku.

Sulcs apsēdās uz sava skalu groza un piedāvāja ari Hagedornam vietu. Tā viņi sēdēja un drīz iegrima dziļā sarunā par reklāmu. Un, proti, par īpatnēju formulējumu iedarbības robežu. Bija tā, it kā viņi jau kopš gadiem pazītos.

Jānis Keselhūta kungs, kurš turēja sejai priekšā laik­rakstu, lai varētu gar malu lūrēt, ļoti brīnījās. Tad viņš sāka kalt kādu plānu. Beidzot viņš devās ar liftu otrā stāvā, lai vispirms apskatītu savu istabu ar vannu un bal­konu, un izkravātu koferus.

Jaunie uzvalki nedrīkstēja saburzīties!

Kad Kīne un Polters pēc plašākas apspriešanās šķēr­soja halli, abi godalgotie vēl vienmēr sēdēja uz pilnīgi slapjā, no vecuma nespēcīgā skalu groza un dedzīgi saru­nājās. Durvju sargs sastinga sālsstabā un aizturēja di­rektoru aiz smokinga. «Tur!» viņš izsaucās. «Apskatiet to! Mūsu noslēpumainais miljonārs un Sulca kungs kā pie­mineklis! Kā Gēte un Sillers!»

«Vienkārši zvēriski!» apgalvoja Kārlis Drošais. «Tā tik mums vēl trūka! Es transportēšu Sulcu neapdzīvotā mei­tas istabā. Un jūs piezīmēsiet mazajam miljonāram, cik tas mums ir nepatīkami, ka taisni mūsu viesnīcā viņam bija jāiepazīstas ar patiesi nabadzīgu vīru. Ka mēs ne­varam Sulcu vienkārši izsviest, to viņš sapratīs. Varbūt tas zellis rīt vai parīt aizies no brīvas gribas. Cerēsim! Citādi viņš baidīs mūsu viesus!»

«Doktors Hagedorna kungs vēl ir bērns,» teica durvju sargs ar zināmu bardzību. «Jaunkundzei, kura no Berlīnes zvanīja, bija taisnība. Aizgādājiet ātri Sulcu prom no re­dzes apvāršņa, pirms ierodas viesi no ēdamzālēm.» Viņi gāja tālāk.

«Esiet sveicināti!» teica direktors Kīne Sulca kungam. «Vai es drīkstu jums parādīt jūsu istabu?»

Abi godalgotie piecēlās. Sulcs saķēra savu skalu grozu.

Hagedorns draudzīgi uzlūkoja Sulcu. «Mīļais Sulca kungs, es taču, cerams, jūs vēl redzēšu?»

Direktors iejaucās. «Sulca kungs būs no garā ceļojuma noguris,» viņš apgalvoja.

«Tur jūs ļoti maldāties,» teica Sulcs. Un Hagedornam viņš sacīja: «Mīļais Hagedorn, mēs vēl redzēsimies.» Tad viņš sekoja direktoram uz liftu.

Durvju sarga skatā bija daudz tēvišķīgas laipnības, kad viņš jaunajam cilvēkam teica: «Atvainojiet, doktora kungs! Mums ļoti žēl, ka tieši šis viesis ir pirmais, ar kuru jūs iepazināties.»

Hagedorns viņu īsti nesaprata. «Es nemaz to neno­žēloju!»

«Sulca kungs neiederas, ja drīkstu tā teikt, šinī ap­kārtnē.»

«Es ari nē,» paskaidroja jaunais cilvēks.

Tēvocis Polters smīnēja: «Es zinu, es zinu.»

«Vēl kas,» teica Hagedorns. «Vai šeit visās istabās ir dzīvnieki?» Viņš uzlika rokas uz letes. Tās bija saskrāpē­tas un ar sarkaniem traipiem.

«Dzīvnieki?» Durvju sargs pārakmeņojies skatījās uz abām rokām. «Mūsu viesnīcā dzīvnieki?»

«Jūs mani laikam pārpratāt,» teica Hagedorns. «Es runāju par kaķiem.»

Tēvocis Polters atelpoja. «Vai mēs uzminējām jūsu gaumi?»

«Jā, jā. Mazie zvēriņi ir ļoti jauki. Viņi gan skrāpējas. Bet tas, šķiet, viņiem dara prieku. Un tas ir galvenais. Es domāju -tikai: vai arī pārējiem viesiem ir trīs kaķi istabā?»

«Tas ir pavisam kas cits,» teica durvju sargs un mek­lēja citu tematu. Viņš vienu atrada. «Rīt no rīta ieradī­sies masieris jūsu istabā.»